|
kur ir dzejnieki? arī tikai mīzali palikši, kas gaida, ka producentes viņiem sataisīs tāmes. |
|
|
Līdzāspastāvēt
Te izgājšnedēļ uznāca kārtējā ģenealoģijas izpētlēkme, noraku diennakti, lasot baznīcgrāmatas, reģistrus, starpkaru perioda Latvijas pasu datubāzi, nu tādas lietas. Periodika.lv un raduraksti.lv vienu brīdi bija tik daudz vaļā pārlūka lodziņu, ka datora resursi beidzās. Tagad man ne tikvien igauņu zari ir super apzināti, bet arī baltvācu, un, kā izrādījās, arī īsteno prūšu un šļahtiču combo ir daudz maz skaidri. Te vēlreiz milzu pateicība vectētiņam, no kura esmu mantojusi no rūtiņu burtnīcas izrautu vidus lapu ar pierakstiem un zīmējumu par viņa apzināto personu loku, kas nu ir izrādījies 100% akurāts materiāls. Tomēr šis ieraksts nav par aizkustinājumu un asaras izsitošo laimes sajūtu, kas izraisās, kad tu piecos no rīta 845.lapā Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes 1856.-1893. gada alfavitā beidzot tiešām ieraugi “Antonia Lechowitsch mit Alexander Iohann Dudat” vai Liezēres pagasta grāmatā atrodi “Minne Iwankaln” dzimšanas faktu 1873.gadā. Lai pieminētie Antonia un Alexander Iohann būtu varējuši apprecēties, tiem bija jāpārvācas no Prūsijas uz Rīgu (tiešām nezinu, kāpēc), jātiek reizes 3 uzsauktiem gan luterāņu, gan katoļu draudzēs, Alexander bija jāpāriet katoļu kārtā, un tas viss aizņēma 2 gadus. Liela mīlestība, jādomā. Spriežot pēc tā, ka man ir vairāki 1–1.5% ģenētiski relevanti ļaudis piemačoti iekš myHeritage, kuru uzvārds ir Liachiavichus vai Dudat (visi Vācijas resp. bij. Prūsijas pilsoņi), no Mazlietuvas tur masveidā gājuši prom pagarākā laika nogrieznī, un viens - pat ar kājām uz Liepāju, par ko periodikā var atrast kriminālpolicijas ziņu, ka no Lietuvas SSR puses bez atļaujas ienācis Jānis Jāņa (Iohann Iohannovič) dēls Dudats, laikam jau nācis pie brāļa uz Rīgu. Baznīcgrāmatu saturs raisa vislielākās pārdomas. Tas Rīgā atrodamais dokumentētais tautību mikslis ir vienkārši neticams. Tā kā man tagad nācās palasīt gan katoļu, gan baptistu, gan luterāņu grāmatiņas, nevarēju nepamanīt gan to paralēlo līdzāspastāvēšanu (Vidzemes) zviedru, igauņu, somu; (Kurzemes-Zemgales) poļu, prūšu, baltvāciešu un aškenazi, gadās pa kādam franču vai itāļu uzvārdam, (Latgales) slāvu, krievu vecticībnieku - it kā nodalīto, bet nu laikam jau daudz maz blakus eksistējošo paralēlo realitāšu esību. Rīga ir konkrēta daudznacionāla metropole, kur katram ir savs it kā konkrēts nodarbes veids un niša. Sevišķi ap 1880.-1939. gadu periods ir dikti aktīvs un industriālās revolūcijas dzīts lēcienveida attīstības moments. Ulmaņlaiku periods ir ļoti bagāts ar informāciju par to, kā cilvēki ir vēlējušies pārsaukties, mainīt uzvārdus, tautības un pilsonības. Gandrīz 100% gadījumu vācu, ebreju un krievu tautību pārstāvji vēlas kļūt par Dzelmēm, Vilkiem, Kārkliņiem vai Mauriņiem. Kurpretim 2026.gadā, pieaugot dažādās platformās testētajām personu grupām, arvien precīzāk iezīmējas reģionālās atpazīšanas iezīmes un skaidrāk iespējams izprast no kurienes latvieši ir latvieši. Tā piemēram, šī ieraksta autore 6 gadu laika gaitā no ~83% Latvian ir kļuvusi par 67% Latvian, un pārējais ir 10.3% Lietuva/(Prūsija), 4.1% Igaunija, 13% Vācija, 2.6% Greek&Balkan, un pa mazam gabaliņam Finnish, Swedish un Asturian. Stāstam morāles nav. Pasūtīju arhīva izziņu par vecvectēva un vecvecmammas vācu pasi un valstvāciešu izbraukšanas uz fāterlandi apliecības. Cerams, ka nenoderēs. |
|
|
atgriezos no Venēcijas, kur biju skriet pusmaratonu. un vislabākais tajā visā bija tas, ka biju ar draudzeni - mēs izdomājām, mēs pieteicāmies, mēs aizlidojām un mēs noskrējām. visu pašas! beigās pavadīju vairāk kā nedēļu saulainās saulainās kanālmalu pastaigās. apskatīju nebeidzamas izstādes, kuras nepaspēju maijā. satiku visādus pārsteidzošus cilvēkus. izdzēru savu bļodiņu spritču un apēdu savi katliņu zivju. (starp citu, es lēnītēm kāpju uz pesketārieša takas, un tas ir labi) pusmaratona distance tikai pēdējos piecus kilometrus pa īsto Venēciju, jo sākas kotinentā un tad pa to lielo garo tiltu, es tur biju savākusi spēciņus, lai kārtīgi rautu kanālmalas, bet, izrādās, skrējienu biedri baidās no ūdens, un paisuma laikā skriet sanāk arī pa "līdz-potītēm-ūdeni", kur dažs labs mulsa un apstājās, un meklēja labākās vietas, kā apskriet, veidojot šausmīgus sprūdņus. es triecos caur peļķēm, kāda jēga izvairīties, finišs jau pēc dažiem kilometriem, bet tāpēc beigās man sanāca zemāka sirdsdarbība kā visā trasē, jo es ik pa brīdim dabūju gandrīz pastāvēt uz šauriem tiltiem aiz tādiem "aij aij, slapjš!" mīkstuļiem. tik un tā, fuf, iznāca sub2h, starp citu, jā, mans pirmais sub2h! |
|
|
viss ir labāks melns |
|
|
Esmu pārvācies uz Āgenskalnu. Pirmo reizi mūžā dzīvoju Pārdaugavā. Līdz tam bijušas sekojošas ielas: – Sarkanarmijas iela un tagad Aleksandra Grīna bulvāris. Pirmā dziesma ko atskaņoju jaunajā dzīvoklī – Ashes to ashes. |
|
|
katru reizi, kad redzu Riga IFF īsfilmu uzvarētāju, mazliet izbesos, ka es uzvarēju pēdējā gadā, kad nebija naudas balvas, un bija sācies Covid, un tāpēc manu simbolisko balvu - piespraudi man pasniedza Circle K šoferītis, kam gadījās braukt garām, svaigā gaisā, lai nebūtu jāelpo vienam otram virsū. |
|