"Lai Dievs tev stāv klāt, tu nabaga cietēj!" radīja tādas pretrunīgas pārdomas. Pirmajā cēlienā es pat nepasmaidīju nevienu reizi stundas 45 minūšu garumā. Nevarjau arī teikt, ka publika daudz smējās (izņemot manu dzīvesbiedri un Artusu Kaimiņu). It kā var saprast, ar kādiem paņēmieniem režisors vēlas mums parādīt, ka cilvēki ir ļauni un stulbi, taču pietrūka, šķiet, enerģētikas – skumji skatīties, ka pat tādi grandi kā Keišs, Skutelis vai Znotiņš kaut ko pasaka vai izdara, un ir tāds "meh, te bija joks domāts, žēl, ka jums tas neizdevās smieklīgi". Otrais cēliens visu izglāba dažādu iemeslu dēļ. Gan aktierspēle kļuva spēcīgāka, gan spriedze kāpinājās lugā, gan citas – vieglāk pasniedzamas – apakštēmas izlīda priekšplānā. Un vislabākais bija, kad iesprūda durvis tur, kur tam nebija jānotiek, un visi aktieri uz skatuves apsmējās un vairākas minūtes nespēja nomierināties. Broka zviedz, publika to redzot, zviedz, Broka, dzirdot publiku, zviedz vēl trakāk, un tā uz apli. |
man birojā ir ziemassvētku sajūta pašai ar sevi
|
"Viņā izpaudās tā dīvainā parādība, kas raksturo daudzus - kas zina, ja rūpīgāk palūkosimies - visus - nejauši viņa dzīves apstākļi kā attēls un līdzība saskanēja ar viņa instinktu virzienu, ko noteica kūtrums un nošķirtība." [Fernandu Pesoa, "Nemiera grāmata", 35.lpp.] Šodien ir manas skaidrības dzimšanas diena - jau divi gadi bez alkohola. Daudzkārt esmu domājis šeit kaut ko ierakstīt par šo tēmu, izkļūšanu no tumsas un biezokņa pasaules, bet tas izrādās grūtāk, nekā biju domājis. Nav nekādas lēkāšanas zaļā pļavā un cimboles (arī par cimbolēm raksta Pesoa) strinkšķināšana, un, būtībā, nekad arī nav bijis - kad to savulaik ar piespiedu spēkiem centos iedzīvināt, tās izrādījās ēnas no pasaules, pēc kuras tiecos. Protams, kaut kas sirdssilts un patiess bija arī šajos juceklības un paviršības gadījumos, nomēzt visu pagātni no galda kā šahistam ar sliktu raksturu ir augstprātīgi un tikai pasvītrotu manu nevēlēšanos pieņemt pagātni tādu, kāda tā ir bijusi. "Dzīve mani vajā kā ēna. Ēnas nav tikai tad, kad viss ir aizēnots. Dzīve mūs nevajā tikai tad, kad mēs tai padodamies." [58.lpp.] Viss notiek un tas, kas notiek, ir iekšpus visa - ar to man pietiek un draudīgas ir tās minūtes, kurās šķiet, ka nepietiek. Atsaites ir stingras, kalns ir augsts, paldies jums visiem, kuri to veic ar mani kopā - attālināti, savās domās, nejaušās atskārtās.
|
There's no point in saying good morning because it certainly is not one. |
Ar vienu tuvu drušku šodien aizgāja saruna par ārišķīgajiem kompleksiem. Man retu reizi dzīvē pajautāja -- par ko Tev ir kompleksi savā izskatā? Uzdrošinos atzīt, ka lai nu kur, bet sava izskata/ārienes/ķermeņa pieņemšanā esmu veicis progresu. Nu, tobiš, pieņēmis. Par daudzām lietām agrā jaunībā bija lielas bažas, tagad tās ir vnk vague curiosity, jūtos salīdzis ar tām mieru. Bet tās ietver: -smaidu (zobu izteikto dzeltenumu); Bet te druška mani pārsteidza, atklājot ka viņai kaut kas jau sen duras acīs. Es iztincināju, kas tas ir, un izrādās, ka tas nesakrīt ar neko no tā, par ko varbūt reizēm nogulsnēs no aizlaikiem piedomāju es pats. Un tas ir: PĀRKODIENS (overbite). No alcohol pun intended. Man bija tikai aptuvena nojausma, ko tas nozīmē, nācās googlēt. Izrādās, mans augšžoklis ļoti (pārāk par normu) izteikti pārkarājas pār apakšējo, kas rezultējas noteiktā sejas formā un ietekmē manu runu. Man nebija NE JAUSMAS. Man actually līdz šai dienai likās, ka visiem augšzobi nosedz apakšējos tikpat ļoti kā man. Bet, iespējams, svarīgakais atklājums: izteiktam pārkodienam ir korelācija ar zobu griešanu, kas man tiešām ir problēma. Bet nu pagūglējot atklājas interesantas lietas, piemēram: [seko Vikipēdijas rindkopa AI tulkojumā] Amerikāņu antropologs K. Lorings Breiss ir izvirzījis teoriju, ka eiropiešu cilvēka pārkodiens ir tikai aptuveni 250 gadus vecs un tas ir galda naža un dakšas plašās lietošanas rezultāts. Pirms galda piederumu lietošanas eiropieši bieži saspieda zobus uz gaļas gabala un nogrieza gabalu ar nazi. Kad eiropieši sāka lietot dakšiņas un nažus, griešana tika veikta uz šķīvja, un pārkodiens kļuva daudz izplatītāks. Breiss pētīja arī ķīniešus, kuri bija pieņēmuši irbulīšus pirms 900 gadiem, un konstatēja, ka pārkošanas gadījumu skaits pieauga aptuveni tajā pašā laikā, kad tika ieviesta jaunā ēšanas metode. Citi arī uzskata, ka labiodentālās līdzskaņu skaņas cilvēka runā bija balstītas uz pārkodiena attīstību. |
Lasu grāmatu “21 lekcija 21. gadsimtam”. Latviešu tulkojumā, “Jumava”. Lai cik taupīgs izdevējs būtu Visockis, bet grāmatas sākumā bez tulkotājas Ingrīdas Kevišas ir norādīti arī atbildīgā redaktore Liene Soboļeva, zinātniskais redaktors Juris Lorencs un korektore Sandra Krēķe. Četri cilvēki saņēma, lai arī, iespējams, niecīgu, bet tomēr atalgojumu. Un tad tur ir, piemēram, lapaspuse, kur ir gan minētas da Vinči kaut kādas “Pēdējās vakariņas”, gan kaut kāda Hobesa dabiskais stāvoklis. |
"Brands". Tā kā es vandījos pa pasauli, kad šī "Spēlmaņu naktij" daudz nominētā izrāde bija karsta aktualitāte, tad, iespējams, par šo visu jau publiski ir daudz kas izrunāts, bet nu no manis novēlotie pieci centi. Man izrāde kopumā nepatika. Arī manai meitai nē. Bet pēcgaršas pārdomas raisīja. Gan jau, ka Kairišs kaut kur vēl bez programmiņas bija vairāk paskaidrojis šābrīža aktualitāti destruktīvam maksimālismam, un to, ka tāda vairāk piemīt sievietēm, visitcamāk, prototipi ir divas organizācijas Latvijā – partija "Progresīvie" un pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re:Baltica". Vai Langa uz izrādes iestudēšanas brīdi jau uzdarbojās? Nu no ideoloģiskā spektra otra gala varbūt viņa vēl ierakstās. Bet nu tas, protams, tāds trausls ledus, lai piedāvātu šādu interpretāciju un nenonāktu nil-konstantīnismā. Man liekas, ka Kairišam izdevās korekti. Bet, ja par iestudējuma kvalitāti kopuma, nu, bļaģ, tā dailīte! Kad Dzelzīša fogts saka "čigāni, jeb nu labi, romi", vienkārši vemt gribas. Un visu laiku galvenie aktieri tikai bļauj un šķobās, bļauj un šķobās. Kā jau dailīte to dara 100 gadu garumā, un neko netaisās mainīt. |