Pegijas · Lī · interjers

Jā, ir neviennozīmīgi. Arī tādā ziņā, ka likumdevējs šajā situācijā ir tas bērns, jo viņš iznes visu tādas ģimenes smagumu, kamēr abi tēti vai mammas ir pieaugušie un viņiem citi motīvi un cita domāšana. Tādas ģimenes ir grūti pieņemamas, es domāu, tāpēc, ka mēs tomēr vairumā gadījumu esam uzbūvēti no tēta un mammas, pat ja arī dažreiz ne bioloģiski. Nu man mamma bērnībā piemēram dziedāja šūpļadziesmas. Neiztēlojos, ka tētis to būtu darījis. Mammas dziedāšanā tomēr ir kaut kāds tāds elements, kāds tēva dziedāšanā nekad nebūs.

Man savukārt bija pazīstamas divas lezbietes, baigi sabiedriski aktīvās. Un uz tādas sabiedriskās aktivitātes viļņa izdomāja, ka grib bērniņu. Mēģināja mākslīgi, nekādi nesanāca. Tad atrada džeku, kas bija ar mieru pārgulēt ar to vienu lezbieti. Izdevās. Palika stāvoklī, staigāj abas laimē. Īsu brīdi. Jo pēc pārgulēšanas ar to džeku tā lezbiete pēkšņi saprata, ka nemaz nav lezbiete, un sākās kaļika-kakaļinka, laimīgā lezbiešu ģimene izjuka un jaunā māmiņa aizgāja pie tā apaugļotāja. Labi, ka to bērnu pan'ēma līdz. Otra, tā pamestā, atbrauca pie mums un sāka stāstīt, ka viņai jau nemaz tas bijušās draudzenes bērns bijis vienaldzīgs, ka viņa piekrita tam tikai tāpēc, ka tā otra gribēja. Tad tai pie tā veča aizgājušai atkal uznāca kaut kāds bzdinkš un tā sāka atkal zvanīties vecajai draudzenei, bet tai jau pa to laiku nomainījušās trīs citas lielās mīlas. Un tā tas bērniņš tur nezin kur mētājas, kamēr mamma skrien pa pasauli lielās pišas meklējumos. Bet nu galvenais jau, ka geju tiesības un tā. Principā, tā teikt.