Pegijas · Lī · interjers

Nu es nekā baigi aizraujošo seksā neredzu. Boring and overrated. Nē, es varu nopisties, ja vajag. Varu tā un varu šitā, un ir ok. Es vienkārši neuzskatu to par kaut kādu ohh. Ir-ir, nav-nav, pohuj. Nav seksa, nav problēmu. Un man ir nenormāli žēl, ka es tik daudz gadus domāju, ka arī man to seksu vajag, jo tā it kā ir iekārtots, un tad stresoju. Tagad domāju, kāda sūda pēc es uztraucos par to un tik daudz enerģijas un domu tam veltīju. Vai tiešām cilvēki domā, ka nekā foršāka pasaulē nav, kā sajust to izlādi. Nē nu forši uz to brīdi, bet - nu un?

bet tieši tā "nu un" - kāpēc nepapisties, ja gribas un kam gribas?
cita lieta, ka daži nevar izturēt būt vieni. es japānā ļoti cietu no tā,ka man jāguļ, jāed, jādzīvo vienai. es jutos tik dzīvelīga un piselīga,ka varētu rūpēties par veselu pulciņu cilvēku, bet biju iesprostota pie grāmatām uz vientuļas salas.

Bet pat vispaviršākā pišanās ir cilvēcisks kontakts un kur ir tādi cilvēciskie kontakti, tur sākas problēmas, tas ir labi, tas nav labi, kaut kas jārunā arī ir, bet kā sāk runāt, tā problēmu vēl vairāk. Un tad vēl tās atšķirīgās frekvences un smakas, kas katrā ķermenī ir citādas. Pēc tam nezini, kā no tās sajūtas atmazgāties un atdabūt atpakaļ to savu, tikai savu tīrības sajūtu. Nevis tā, ka pats sekss kā tāds netīrs, bet tas, ko tu no tā cilvēka sagramsti seksa laikā, to viņa personību uz sevis. Un kā var ļaut gar sevi gramstīties cilvēkam, kas tev ir pilnīgi svešs. Un no kurienes šī uzdrošināties gramstīties gar kādu citu, gribot tikai gaļu. Tas ir tas pats vecais jautājums par to, ka sekss ir ne tikai fizisks bet arī garīgs process. Un ja tu nemīli to cilvēku pa īstam, tad arī sekss ir nožēlojams un padara to cilvēku nožēlojamu. Tad labāk lai vispār nav. Un ar tādu attieksmi kā man tas nemaz nav iespējams. Bet es nesūdzos. Varbūt tāpēc, ka neredzu savā apkārtnē nevienu seksuāli iekārojamu. Visi baigi pišās, bet var tik pabrīnīties, ka šeit vispār kādam uz kādu stāv ar tādiem resursiem. Nestādos sevi priekšā visā šitajā poliamoru kordebaletā un nemaz negribu stādīties. Bet tas viss pofig, neviens man to neliek darīt un man personīgi tas kordebalets netraucē, ka tik nenāk man virsū. Kas man liekas svarīgi - pateikt tiem nabaga cilvēkiem, kuri ir vieni, lai viņi tik daudz par to neuztraucas, jo varbūt viņi vienkārši ir piemānīti, ka viņiem to vajag. Lai katrs paskatās uz sevi tā uzmanīgi un sev pajautā - tev to tiešām gribas vai arī tikai gribas, lai gribas. Un priecāties par savu vientulību. Vai priecāties par mīlestību, patiešām mīlestību, ja tāda gadās.

ar prātu jau var to vientulibu pieņemt, bet ko darīt, na man ķermenis ir kā magnēts, kas nevar nepievilkties, kas deg un knosās, ir badīgs, alkatīgs. var jau iet varbūt ekstāzē pie dieva, bet man gribas iet pie cilvēka.
vai tāpēc es nevaru būt laba, ka man gribas pisties?

Tu jau negribi ar mani, es to nejūtu :) tas trakums ir, piemēram, kad gribas vienkārši pabučoties, tā vorši dauzoties, tā, ka ir patīkami un kā saruna. Bet tad gadās tādi cilvēki, kas visu laiku it kā ok, bet tad vienā brīdī viņi paliek tādi kā karsti, kā kas, pat viņu mute uzkarsta un viss ķermenis tā kā trīc. Ne tā kā redzami trīc, bet tā ir kaut kāda tāda uzkarsēta vibrācija. Un roka, kuru es tikko paspiedu un tā bija normāla, roka kā roka, pēkšņi paliek kaut kāda mīksta un glauda arī ar tādu pretīgu, lienošu saldumu. Un tad visām bučošanām gals un labāk no tāda bučotāja tālāk.

Kas man liekas diezgan dīvaini, ka cilvēki tā gribot un tiecoties kļūst ekspansīvi viens pret otru, metas viens otram virsū, kaut ko viens otrā bāž iekšā, ielaužas otra miesā ar savu miesu, tā ir reālākā agresija. Kur var būt tāda pašpārliecinātība par sevi, bāzties otram virsū ar savu miesu, faktiski uzbrukt, lai apmierinātu savu gribumu. Es nevainoju, es nesaprotu. Bet, katrā gadījumā, man tas sagādā problēmas, ja kāds sāk to tēmēt manā virzienā. Bet netēmē jau, tpu tpu tpu, un faktiski nekad tā kārtīgi nav tēmējuši. Varbūt tāpēc, ka es pats nevienu tā pa īstam nekad neesmu gribējis. Ja nu vienīgi kaut kad vidusskolas klasēs reizēm, skatoties Maskavas olimpiādes albumus ar sportistiem, bet tā jau tāda vecuma īpatnība.

skaidrs ka negribu ar tevi, un skaidrs ka man besi, kadbkads grib ar mani, kad es negribu. bet es nenosodu cilv par to,ka vinam ir dzinjas.

es arī nenosodu. es tik saku, ka kaut ko tik pārejošu kā nesvarīgu kā dzimumdziņa, tik augstu vērtē un ar to rēķinās, un arī kultivē. jo tās ir kaislības, bet kaislības, lai cik skaistas tās neliktos, vienmēr rada ciešanas. Un jo skaistākas kaislības, jo lielāka elle. cilvēki iet bojā, burtiski paši gāžas cirvim zāģim virsū, bet domā, ka tas ir baigi kruti un vajadzīgi. vienkārši nabaga cilvēki ar visu savu fakin sūda seksu.

Visu cieņu, paldies par godīgu attieksmi un tēmas izvērsumu.
Ārstē tikai tie, kas velk.
Līdzīga pēc ietekmes ir nāves un nāves baiļu problēma.

Jā. Nāves baiļu problēma arī ir. Par pašnāvniekiem esmu dzirdējis, ka tur tās briesmas ir tādas, ka stāvoklis, kādā cilvēks nāves brīdī ir, saglabājas uz mūžīgiem laikiem (reliģiskais stafs, sori). Tas ir, ja cilvēks ir izmisumā un totālā ķomkā uztaisa pašnāvību, cerībā to visu pārtraukt, notiek tieši otrādi - viņš iestrēgst tajā ķomkā un izmisumā uz mūžību, tas ir, tas stāvoklis no pārejoša pāriet nepārtrauktā. Un tas ir biedējoši. Ja cilvēks visu laiku dzīvo drūmulī un nomirst drūmulī, nakts murgos un totālā smagumā, tad arī paliek tajā uz mūžu ieslodzīts. Tas ir, svarīgi ir tieši pats miršanas brīdis, ar kādu bagāžu to nomirsti. Vispār nāve, tas ir interesanti. No kā cilvēki šajā sakarā baidās. Baidās no ciešanām nāves laikā, baidās no miršanas procesa, arī ilgstošāka. Es par savu nāvi esmu domājis, kā labāk. Vislabākais cilvēkam laikam jau ir, kad viņu noslepkavo. Briesmīgi it kā, bet tās asinis nomazgā no tevis nost visu tavu sūda dzīvi un var iesoļot mirušo valstībā tīrs kā jēriņš. No otras puses forša nāve ir miegā. Aizmiedz un no rīta nepamodies. Vai arī trombs. dzīvo sveiks un vesels un pēkšņi visikdienišķākajā situācijā - trombiņš - čik! - un cilvēks gar zemi un beigts, vienā mirklī.

Bet vispār jūs ateisti graujiet, graujiet ticību. Ja brīnumainā kārtā jums izdosies manu ticību sagraut un es palikšu pilnīgā pārliecībā, ka pēc nāves nekā nav, kas tad man liegs padarīt sev galu. Atstāšu tik uz virtuves galda zīmīti - manā nāvē, lūdzu, vainot Klavu K. - un aiziet tumsā. es jau no visiem esmu aizgājis, aiziešu arī no zemes. tā ka turpiniet. es domāju tas ir jautri, dzīvot ar apziņu, ka esi kādu pagrūdis uz kraujas malu. ugunssārtiem ziediem zied.

No otras puse kāds ateists tāpat var rakstīt, tā ka viss līdzsvarā. Tev tas sinepju graudiņš ir?

domā, ateists pēc dievišķās atklāsmesi uzreiz lec no balkona? :D

noteikti, un pusceļā satiek to kurš iet tumsā un vaino Klāvu. kaut gan ir daži izdzīvojušie

:) labs

Ne ar savu vecomammu gan, runāju par čekistiem stukačiem šāvējiem un piedošanu, jo viņa precīzi zin, kas tēvu denuncēja. Dāma tomēr gados un dusma 100x jau apskatīta. Izrunājāmies visādi, bet tad viņa savā viedumā teica, tie šāvēji kļūst par tādiem kā radiem. Un šeit ir tas pats ko minēji par seksu, nu ir tur attiecības arī pēc akta.

sekss ir overrated, piekrītu. Manā izpratnē cilvēciskais kontakts ir svarīgs, ļoti, bet tam bieži vien pat NEVAJAG būt seksam. Labāk, lai nemaz nav. Citrreiz atkal ir tā, kā virginia_rabbit saka - nu prātā sajutk, kā vajag nokniebties.
Un tad ir forši, ka ir izvēles iespējas. Un katram ir tiesības justies, kā viņa/viņš jūtas. Tas ir pats foršākais, ko mūsu jocīgā sabiedrība mums piedāvā.

neesmu mūka tips.tu esi varbut.

Lūk. Esmu horny lielāko daļu laika un reizēm gaidu vecumu, kad tas pāries