Pegijas · Lī · interjers

Tu jau negribi ar mani, es to nejūtu :) tas trakums ir, piemēram, kad gribas vienkārši pabučoties, tā vorši dauzoties, tā, ka ir patīkami un kā saruna. Bet tad gadās tādi cilvēki, kas visu laiku it kā ok, bet tad vienā brīdī viņi paliek tādi kā karsti, kā kas, pat viņu mute uzkarsta un viss ķermenis tā kā trīc. Ne tā kā redzami trīc, bet tā ir kaut kāda tāda uzkarsēta vibrācija. Un roka, kuru es tikko paspiedu un tā bija normāla, roka kā roka, pēkšņi paliek kaut kāda mīksta un glauda arī ar tādu pretīgu, lienošu saldumu. Un tad visām bučošanām gals un labāk no tāda bučotāja tālāk.

Kas man liekas diezgan dīvaini, ka cilvēki tā gribot un tiecoties kļūst ekspansīvi viens pret otru, metas viens otram virsū, kaut ko viens otrā bāž iekšā, ielaužas otra miesā ar savu miesu, tā ir reālākā agresija. Kur var būt tāda pašpārliecinātība par sevi, bāzties otram virsū ar savu miesu, faktiski uzbrukt, lai apmierinātu savu gribumu. Es nevainoju, es nesaprotu. Bet, katrā gadījumā, man tas sagādā problēmas, ja kāds sāk to tēmēt manā virzienā. Bet netēmē jau, tpu tpu tpu, un faktiski nekad tā kārtīgi nav tēmējuši. Varbūt tāpēc, ka es pats nevienu tā pa īstam nekad neesmu gribējis. Ja nu vienīgi kaut kad vidusskolas klasēs reizēm, skatoties Maskavas olimpiādes albumus ar sportistiem, bet tā jau tāda vecuma īpatnība.