Visā vakardienas cepienā, mani nemērā uzjautrina ļaužu spēja no vienas puses, klārēt (vai vismaz atbalstīt) 'a tu neej strādāt par sociālo dabrinieku, tātad esi daļa no problēmas', vienlaicīgi dikti pārdzīvojot norādī, ka personīgi veiktā alkohola slavināšana arī ir daļa no problēmas, pie tam personīgā līmenī daudz vieglāk modificējama, nekā pārcelšanās strādāt par sociālo vai bāriņtiesas darbinieku.
Ziniet, bet tas dikti izklausās pēc viena cienījama cibiņa regulārajām sūdzībām par smēkētāju apspiešanu.

Protams, ka tā nav problēmas sakne. Bet vēl viens salmiņš uz kamieļa muguras tas ir. Tas, ka dažas dzelžainu mugurkaulu apveltītas jaunkundzes spēj uzturēt veselīgus sociālus kontaktus bez sociālā lubrikanta pat ar etanollietošanu īpaši izslavētos sociumos ir izņēmums no normas, nevis 'katrs tā var, ja tik vienreiz izdarītu šādu izvēli'*.

*Jā, apzināti nelietoju vārdu 'gribētu'. Tas šajā tipiskajā teikumā rada diezgan maldīgu priekšstatu - jo gribēšana ir grūta, un nebūt ne tik ļoti apziņai pakļauta, kā varētu šķist - parasti 'ja vien gribētu' tieši tā arī tiek domāts - it kā pietiktu vienreiz izdarīt izvēli. Cilvēku uzvedība kļūst daudz vieglāk racionāli izprotama, kad paturi prātā šo atšķirību.

Šonedēļ pēkšņi uz darbu dodos jau saules gaismā.

Yay.
Tagad māņticīgajam sakarību meklētājam jāpaziņo, ka tas tikai tāpēc, ka hronotestu pildīju pagājšnedēļ un sūdzējos, ka saules gaismu vispār neredzu. Un tam nekādi nav nekāda sakara ar to, ka katru gadu šajā laikā ir saule. Ķecerība!

Iekārtojot dzīvokli, tika padomāts par kaķa ērtībām. Iekšdurvīm izvēlēts modelis 'četri kvadrātaini stikliņi' ar skaistu plānu vannasistabas durvīm apakšējo izņemt, lai durvis var turēt ciet, bet kaķis jebkurā brīdī mierīgi tiek uz savu kastīti.
Stikliņa izņemšana gan nebija tik eleganta, kā bija cerēs, vienā pusē ('iekšpusē') nācās nolauzt dekoratīvās apmalītes, ar cēlu plānu kādreiz kaut kādas līdzīgas pielikt atpakaļ. Te arī atklājas,ka durvis nav viendabīgas, tur vēl vidū dobjš caurums utt.

Pagaidu risinājumi ir tie paliekošākie. Tagad mājās ir vēl viens uz visām-četrām-pārvietoties-mīlošs radījums, kas arī iecienījis doties uz vannasistabu (un mukt no) izmantojot kā reiz augstākaprakstīto kaķa lūciņu. Parasti, protams, apģērbts, bet kam gan no mums neuznāk vēlme pēkšņi parikšot apkārt pa istabu drēbju neierobežotam. Tik viena nelaime - bez drēbju polsterējuma, mēģinot veikt eleganto slīdējumu caur lūku, nākas iepazīties ar nedaudz asajām malām ap iepriekšminēto durvju svara samazināšanas caurumu.


Sīkās motorikas attīstīšanai meitenei ir atļauts plūkāt vates sejas tīrīšanas ripulīšus. Tā nu šajā kvīkendā radījums, savācis pilnas saujas vates plūksnu, aizrāpoja līdz ļaunajām asajām durvīm un ķērās pie ļaunā dobjā cauruma aizpildīšanas/sapolsterēšanas. Pie viena liekot aizdomāties, ka nu jau laikam cēloņsakarības saprot labāk par kaķi.

No otras puses.. dažiem degu arī bija novērojama izpratne par līdzīgu problēmu risināšanu. (Tas, ka gandrīz visiem degu primārā metode līdzīgas problēmas risināšanai būtu 'nograuzt malas, līdz paliek gludas' ir atsevišķs stāsts. Es te par tiem eksemplāriem, kas tieši 'ja nevar nograuzt, var nopolsterēt' tehniku pielietoja).

Tā kā.. apsveicu bērniņ, esi sasniegusi gudra degu inteliģences līmeni? :)

ļoti interesanta infografika dažu pēdējo dienu diskusiju kontekstā.


Izrādās, ne tikai mēs te tādi ne ļoti ticīgi, bet vieni no konkrētam, personificētam neticīgākajiem Eiropā.

Beidzot atradu, kas bija tas kaut kad pagaršotais turku zirņu indiešu ēdiens, kas man garšoja. Chana masala.
Jo ar tažīnas un kariju pieeju pie maisījumiem to turku zirņu specifisko garšu, kas man nepatīk, nomākt neizdevās. Tagad vēl saprast, kas ir tā atšķirība, kas humusu no riebīga padara par brīnišķīgu....

Mazā vakar pēc ciemošanās sagurusi, pati sev apnikusi, nervoza šuneļa sabaidīta, sēdēja mašīnā, ne gluži ar dzīvi apmierināta... Un sāka dungot. Grūti pateikt, kurā brīdī no monotonās viena toņa vilkšanas (un, reizēm, Miega Vilcieniņa piedziedājuma frāzes atkārtošanas) tikusi līdz eksperimentēšanai ar augstumiem - bet tagad tā jau izklausās pēc dungošanas - vēl harmoniska melodija nav, bet melodijas mēģinājumi ir.

Kaut kā tieši vakar tas tik ļoti atgādināja, kā pati biju cerējusi dzemdībās sāpes izdziedāt, izdungot. Ko neatļāva... Tik ļoti gribējās mazo būtni paņemt klēpī un samīļot un pasargāt no visas lielās briesmīgās pasaules, kas mēdz iebilst pret diskomforta risināšanu ar skaņu. Pat, ja tā ir dziesma. Dziesmas mēģinājums.. Jo skaņa palīdz. Lai cik muļķīgi tas nebūtu.
Paglāstīju galvu, drīz jau aizmiga. Es viņai blakus arī.

Tx honeybee par impulsu pašiedrošināšanai, beidzot izrāvu nelaimīgo raujamo.

Vispār... šitā es vēl ticību zobārstiem atgūšu. Pabaidīja, protams, pēc rentgena apskates, ka nez kā te būs, visticamāk jau vajadzēs griezt un kaulu urbt, vai es tam esot morāli gatava, varbūt citu dienu piekāpšu...
Protams, špricītes. Protams, ne tik uzmanīgi un saudzīgi, ar 'tagad elpojam' un atvainošanos, ja kaut kas ne tā, kā pie ierastās zobārstes (kas ir lieliska).

Bet pēc tam - es domāju, ka viņš tur vēl tikai ar instrumentiem pēta potenciālo darba vietu, gribēju jau pabrīdināt, ka man jau drusciņ sāpēja (jo, loģiski, drusciņ sāpēšana pie pētīšanas - OMGLAIDIETMANIPROTM sāpēšana, kad sāk kaut ko darīt pa īstam)... un man palūdz apsēsties pie galda. Morāli gatavojos, ka teiks, ka re, pamēģināja, bet tagad būs jāiet uz kādu Nopietnāku Telpu Nopietnākam Pasākumam (ar Nopietnāku Anestēziju Cerams?) - bet nē, jau sāk skaitīt instrukcijas apkopei. Pārsteigti pārprasīju, vai tiešām jau viss - atkārtoja instrukcijas.. jā, viss....

Stunda ceturtā, narkoze vēl gluži nav izgājusi, tāpēc es te tāda visa priecīga un optimistiska pagaidām.

Nē, es tiešām to 'fui fui resolutions' domstilu īsti nesaprotu :)


1)Man jaungada rituāls kopš bērnības ir bijis agri pirms 00:00 drusciņ padarīt to, ar ko gribu jaunajā gadā veiksmīgi nodarboties. Kas pārsvarā bija matemātikas uzdevumu risināšana, vai, tuvāk mūsdienām - palasīšana par oracle datubāžu veiktspējas uzlabošanām. Vai 'vecākošanās, divos pēdējos gados, d'oh.

2)bet arī klasisko apņemšanos, kad nu esmu +/- ap jaungadu uzsākusi, bijušas veiksmīgas. Jo pozitīvi pielietojama informācija tomēr intensīvāk apkārt riņķo (ne ezotēriskajā 'pasaule sadodas rokās nozīmē', bet banāli infosfērā - portālos, blogos, žurnālos). Protams, zem tās ir arī ļoti daudz nederīgas un pat kaitīgas informācijas, bet par to... citā postā.

Katru reizi, kad redzu kādu sūdzamies par sliktajām lietām FB listē, gribās norādīt 'slikti FB lieto, ja tev sliktas lietas rāda'. Jo FB jau viltīgs, ne tikai subjektīvi 'redzi tikai to, kam pievērs uzmanību' - bet pilnīgi objektīvi, FB tev tikai to vien arī rāda, kam uzmanību pievērs, potenciāli neinteresantus postus nobāž dziļumā/noslēpj utt. Protams, neperfekti algoritmi ļauj mums pamanīt, kad tie kļūdās - bet tiem arī nav jābūt perfektiem, pietiek, ja tie ir pareizi mazliet biežāk nekā nejaušība.

Toties šoreiz pašai sagribējās pasūdzēties.

Vakardienas galvenā tēma Manos Sociālajos Tīklos izskatījās pēc 'hē hē, visi jūs ar saviem New Year Resolutions, zinat tak, ka tās ir muļķības, es labāk apņemšos Padomāt par Skriešanu. 5 minūtes pastāvēt un Padomāt'.

Bet smieties par tām apņemšanām, par sporta zāles pieplūdumiem janvārī, par Sober January, par 'We-Don't-Eat-Deserts-in-January' un tamlīdzīgiem? Kāpēc? OK, ir slikti jauno dzīvi atlikt - bet vispārējais jauno cerību vilnis apkārt dod iespēju pavilkties un ielekt 'jauns gads, visi sākam jaunu dzīvi' vagonā. Protams, gada nomaiņa pati no sevis neko neizdarīs - bet apkārt esošie jauniesācēji tak tomēr kompāniju sastāda. Un vispār, jebkurš sīkums, kas tev ļauj padarīt savu dzīvi labāku - tas tomēr strādā. Nu nevajag uz to tik šķībi skatīties un aizbaidīt kādu no dzīves izmaiņas, lai tik kāds viņu nepieskaitītu Tiem Neveiksminiekiem.

Jā, ja zini interesantu fizisku nodarbi Vef/Teikas rajonā vakaros vai ļoti agros rītos, novērtēšu informāciju.

Vakar telefons cītīgi stāstīja, ka tajā Rīgā, kas Eiropā esot +24-+26 celsija grādi, mākoņains, iespējams lietus. Nē, es, protams, telefonu ļoti labi saprotu, es arī gribu tajā Rīgā dzīvot.

Svētdien iecerētā tūristīgā pastaiga ar izlaidīgu kafiju dzeršanu (un šokokūku beibei)beidzas ar šokokūku piedrupinātu kafejnīcu (jo ja rociņu nav saliekt gabaliņa mutē ielikšanai, tad sadrupinātu gabaliņu noteikti būs vieglāk dabūt mutē) un baltiem kāju pirkstiem manos zābakos. Tā esmu pieradusi pie 'viss vienmēr spiež', ka vairs nemanu patiešām spiešanu, vai nosala, vai vēl kaut kas. Nezinu, tiešām nezinu. Bet kombināciju vilnas zeķe+kaprona zeķe+termozeķe+zābaks vairāk laikam netestēšu. Pagājšgad tak tajos pašos zābakos staigāju, un nekas? Vai varbūt šoreiz mašīnā sēdēšana sākumā pie vainas? Sarežģīti.

Vajadzēja man Facebook uzzināt par oscha slingiem, tagad tik skatos un siekalojos... No vienas puses, labi, ka uzzināju pāris dienas pēc tam, kad riņķu slingu sev jau dabūju, lietotu Hoppediz, lētāk, protams, nekā jauna Oscha. No otras... Ekh, bet tad es sev tagad to skaistumu būtu jau pasūtījusi. Didymosi un Ellevilli mani nekad lāga nav no skata uzrunājuši rakstainie redzētie, bet lūk šie te, vismaz bildēs... Nu jā.

Bet vispār jau arī ar to, ko sev dabūju Beidzot kaut kā sievišķīgi sajutos mazo nēsājot. Jo nu ar lielo slingu... Jā, ērti, jā, mīļi, un krāsa smuka, bet kaut kā.. Utilitāri jūtas. 'Jā, es izskatos dīvaini, bet tā vajag' - jo īpaši, kad kādās viesībās bērns tikko no slinga izņemts, pašai ātri uzest, bet slings vēl nav nosiets nost.

Ir tomēr riņķu slingam mazliet vairāk elegances - sajūtās liekas kaut kā līdzīgi varbut mūsu tautastērpu sagšām ar lielajām saktām, varbūt dažu citu Eiropas tautu, kam svinīgajos tautastērpos ir daudz auduma uz pleca saņemts.
(Heh, biznesa ideja? Jo ative nez kāpec strīpaino brunču rakstos tik slingus mums te taisa. Un kurš mums te brunčus uz pleca nēsā... Nav īstais raksts).

Laikam tikai Krievijā