atmiņas par domām

Principā izklausās pēc aicinājuma uz šizofrēniju.

(Reply to this) (Thread)

man liekas, ka gluži pretēji!

(Reply to this) (Parent)

nu nez, tā uz sitiena divas lietas man tanī visā īsti neštimmē (varbūt šāds modelis ir jēgpilns kaut kādā dziļākā aspektā, ko vēl čoi ta nesaskatu). pirmkārt, psihoterapeits ir ārsts. ja viņš dzīvo saskaņā ar paša teikto, tad darbā viņu motivē nauda. šis moments man zvana trauksmes zvanus, jo labi zināms, cik kolosāli ir tie ārsti, kurus darbā motivē galvenokārt/tikai nauda. līdztekus visam citam viņi tīri profesionāli kā likums ir ievērojami sliktāki par tiem, kuriem darbs aizņem daudz plašāku dzīves telpu. tātad nevaru viānm piekrist attiecībā uz aicinājuma profesijām (te gan uzreiz jāsaka, ka teju ikvienas profesijas pārstāvis, kas tajā ir atklājis kaut ko līdzīgu aicinājumam, parsti profesionāli būs daudz krutāks par tiem, ko attiecīgajā profesijā motivē tikai nauda). otrkārt, bet tas ir tīri subjektīvi, es nesaprotu, kā nauda var būt pietiekama motivācija. vismaz ne ilgtermiņā. ir jābūt kaut kam tanī pašā nodarbošanās pasākumā, lai tu arī pēc desmit gadiem vēl gribētu tanī jomā attīstīties un pilnveidot savas prasmes utt. jo pretējā gadījumā tā ir stagnācija. eju, atsēžu, lai varētu nomaksāt rēķinus, ēst to, kas man garšo, un braukāt pa ārzemēm. tas viss ir tāds, nu, patukšs.

(Reply to this) (Thread)

Nuzini

Man vienmēr kā reiz ir bijis bailīgi no psihoterapeitiem, kad iedomājos, ka tāds tirliņš varētu nevis man galvu tjūnēt, bet "izjust kā savu aicinājumu" "parādīt sevi" uz mana rēķina. Vēl jo mazāk gribētu iet pie ginekologa, kas pusdienslaikā nevis šķirstītu lubenīti, bet stresotu par manām trihomonu analīzēm.

Lai strādātu labi un profesijonāli, nepieciešama elementāra deva atbildīguma, ētikas da ilgtermiņa domāšanas (nu, un prasmes un izglītība, protams). Un dzīve ārpus darba obligatoriski.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

personiska ieinteresētībā savā profesijā nav kaut kāda infantīla nespēja kontrolēt emocijas. vienkārši, piem., ārsta profesionalitāte ārkārtīgi lielā mērā ir aktarīga no intereses par attiecīgo sfēru, kas nozīmē, ka viņš savā hobijiem paredzētajā laikā lasa medicīniska rakstura literatūru. ja tu strādā tikai naudas dēļ, tad neviens jau tevi neatlaidīs par to, ka tu tā nedari, proti, ka darbā izmanto vien pamatzināšanas, bet līdz ar to tu būsi sliktāks ārsts. tāpat no dotā piemēra ir redzams, ka nevar gluži tik skaidri nošķirt darba laiku no brīvā laika jeb hobijiem. jo veltot darba jomai 8h dienā, kas visdrīzāk aizies pieņemot pacientus un rakstot papīrus, nekāda izaugsme nesanāks. bet joma ta ir ļoti mainīga bla bla bla.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lasi, kas intervijā rakstīts:

"[Darbā] sava individualitāte jāpakļauj prasībām, kādas ir darbā, un, ja individualitāte traucē nopelnīt, tā ir jānoslēpj, jo darbs pieprasa sevis noliegumu. Bet hobijus cilvēki izvēlas tādus, kuros viņi var dzīvot, respektīvi, sevi parādīt."

Dakteris, rakņājoties pa manu dzemdes kanālu, savu individualitāti neizpauž un man nevajag, lai izpauž (vissūdīgākie dakteri ir tie, kuru personiskie viedokļi/attieksmes/utt ietekmē attieksmi pret notiekošo). Dakteris, kurš pavadīs visu savu brīvo laiku, iespringstot par darba tēmu, nodegs viens un divi.
Hobijs un darbs var būt līdzīgi (piemēram, es darba laikā lasu vārdiņus un rakstu vārdiņus, un hobija laikā daru to pašu), bet hobija un darba virzība ir principiāli atšķirīga. Darbs=>klients, ieguvums primāri nauda, viss pārējais ir papildu bonuss; hobijs=>pats, ieguvums primāri pašattīstība/pašatklāsme, viss pārējais papildu bonuss.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a ko darīt, ja individualitāte veicina peļņu? tad piemērojami citi noteikumi? bet tas tā.

par veidokļa paušanu pierītu, savukārt iespringt un interesēties nav viens un tas pats, līdz ar to izdegšanas risks neskar interesi.

bet nu vispār nekļūst man sevišķi skaidrs, ko viņš te dēvē par individualitāti. lai cilvēks varētu justies puslūdz ok, profesija ir jāskaņo ar to pašu individualitāti, jo - nu pardon -, maksājiet man miljonu, bet, strādājot par pārdevēju, ne mani tā nauda motivēs, ne man vēl savi hobiji vairs interesēs. ja viņš ar individualitāti domā emocijas, tad var piekrist. bet kāpēc tad nesaka "emocijas"?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, profesijas izvēli ir forši saskaņot ar individualitāti (t.i., to, kas patīk, interesē un padodas)
Bet darbā reālajā, vienalga, cik krutu tu esi izvēlējies, būs situācijas, kurās radīsies konflikts starp individualitāti (un ne tikai emocijām, bet arī bioritmiem, attiecībām, gaumi, raksturu, darba stilu, komunikabilitāti, apzinīgumu, izturību, pacietību, you name it) un darba pienākumiem.

(Reply to this) (Parent)

es domāju, ka ārsti šeit ir pie māksliniekiem, kam tas ir putrā

(Reply to this) (Parent)

mēsls.

(Reply to this) (Thread)

jā

(Reply to this) (Parent) (Thread)

neko jūs nesaprotat, neviens no jums nav reāli

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tādā nozīmē, ka izdomāti?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, palasi viņu žurnālus! :)

(Reply to this) (Parent)

Dehumanizēt, atsvešināt un nošķirt no 'savas grupiņas' ir ļoti vienkārši, taču ne jau tie, pret kuriem šāds mēģinājums ir vērsts parāda to, cik patiesībā ir emocionāli nepilnvērtīgi.

(Reply to this) (Parent)

kruta

(Reply to this)

labs

(Reply to this)

kruta

(Reply to this) (Thread)

jei bogu, annuškas komentu neredzēju :)

(Reply to this) (Parent)

mazliet viņam ir sajucis sakāmais – varbūt viņš centās pateikt ka cilvēks reaģē un izturas dažādi darbā un mājās, jo, ja vienādi, tad tas jau pavelk uz šizofrēniju.

(Reply to this)

izklausās pēc tīņa, kurš ir pret "pret" pēc. kaut kā jau tas dzīves vieduma statuss jānotur. bet labi, ka viņš vismaz ir korekts sakot "var sadalīt", ne visiem tas var strādāt. arī, kuri tiecas

(Reply to this) (Thread)

kaut kā jau tas "pret" saturs ir jānotur

(Reply to this) (Parent) (Thread)

varētu pateikt korektāk, ka nav nekā nepareiza db teiktajā, bet viņa variants arī var strādāt. bet labi, tad jau tas vairs nebūtu cilvēks ar "stingru stāju" u.tmldz. termini, kas daudziem mēdz būt svarīgi

(Reply to this) (Parent) (Thread)

atkal tu, artiņ, atražo vispārpieņemto kā savu unikālo viedokli. tas, ko Tu paud, ir klišeja, kuru V.R. atkailina un neparasti vienkāršā veidā parāda mūsu ilūzijas. V.R. ir mietpilsētas Buda.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kas ir tas vispārpieņemtais, par ko tu runā. man biežāk sanāk tieši šāda veida diskusijas redzēt kā vispārpieņemtas un klišejiskas. kategorisms neimponē viena iemesla dēļ - tas ir akls by default, jo izslēdz citus dzīves variantus, kas ir tikpat iespējami kā viedoklis, par ko tiek pastāvēts

neiebraucu, ko tu domā ar to, ka viņš atmasko manu viedokli, ja manis teiktajā ir jaušams, ka ne viņa, ne db viedoklis man līdz galam nav pieņemams. ā, un vārds buda uz mani vairs nestrādā

un vispār labāk iedzertu ar tevi tēju/aizietu uz teātri. puspieturu esi redzējusi? vai arī tev tagad ir džeks un ar citiem nedrīkst

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man tagad ir džeks un ar citiem nedrīkst :)

(Reply to this) (Parent)

Puspieturai tikai rīt ir pirmizrāde, doooh, :)

(Reply to this) (Parent)

kruta pieeja, tikai pārspīlēti ar jānopelna, jāierobežo, jāstrādā, jāizpauž.
Kam tāda attīstība, ja tev tas viss tiek uzspiests.

(Reply to this) (Thread)

Tā jau ir.
Es tikai gribēju teikt, ka citētajā fragmentā viņš vēršas pret individualitātēm, kuras to diez vai var tā uztvert.
Teiksim, kāpēc laimīgs nevar būt cilvēks, kurš strādā ar prieku un varbūt nemaz nerūpējas par naudu, tā viņam vienkārši nāk par darbu. Vai atpūšas vairāk nekā citi un arī nerūpējas par naudu.
Bet tāpēc, ka viņam iestāstīts - tas, ko dari ir nepareizi, ir kaut kādi pieņēmumi par darbu un atpūtu, kā IR JĀBŪT, kas IR JĀSASNIEDZ, iespējams, viņš visu mūžu tā arī darbosies un būs nelaimīgs.

(Reply to this) (Parent)

It kā izklausās baigi labi, bet tomēr kaut kas nav. Tad sanāk, ka tajā mirklī, kad cilvēks ar tiem hobijiem sāk pelnīt naudu, hobijs pārvēršas par darbu un viņam vai viņai vajadzētu sākt sevi ierobežot, ja? Nu, labi - kaut kas uz to pusi jau arī notiek. Bet, ko tas dod? Tātad nevajag darba laikā nodarboties ar to, kas nenes naudu? Varbūt, ja atzinību un arī iespēju pašizpausties uzskata par naudas ekvivalentu, tad es šo formulu saprotu, bet....vispār...nu un tad, ka putrā:) Es tomēr domāju, ka šis ideālas dzīves modelis visiem neder.

(Reply to this)

mērenības ideāls, samiernieciskais, orientēts uz viduvējībām

(Reply to this)

nu nē mani viņš neapčakarēs, izdomājis dzīvi sadalīt, traks.

(Reply to this)

kādu brīdi pēc šitā principa dzīvoju un saku - baigi labi. tikai darbadienām jābūt četrām, nevis piecām nedēļā, jo tad hobijam un džekam nepietiek laika un svari ar neglītu troksni sasveras.
iespējams, ja man būtu bagāti radinieki, tad varētu tāpat tikai divos vienlīdz apzinīgi iekoptos hobijos.

(Reply to this)

tālāk viņš sapisās sevī. kādēļ tad viņš pats ir psihoterapeits, nevis gruzčiks?

(Reply to this)