atmiņas par domām

nu nez, tā uz sitiena divas lietas man tanī visā īsti neštimmē (varbūt šāds modelis ir jēgpilns kaut kādā dziļākā aspektā, ko vēl čoi ta nesaskatu). pirmkārt, psihoterapeits ir ārsts. ja viņš dzīvo saskaņā ar paša teikto, tad darbā viņu motivē nauda. šis moments man zvana trauksmes zvanus, jo labi zināms, cik kolosāli ir tie ārsti, kurus darbā motivē galvenokārt/tikai nauda. līdztekus visam citam viņi tīri profesionāli kā likums ir ievērojami sliktāki par tiem, kuriem darbs aizņem daudz plašāku dzīves telpu. tātad nevaru viānm piekrist attiecībā uz aicinājuma profesijām (te gan uzreiz jāsaka, ka teju ikvienas profesijas pārstāvis, kas tajā ir atklājis kaut ko līdzīgu aicinājumam, parsti profesionāli būs daudz krutāks par tiem, ko attiecīgajā profesijā motivē tikai nauda). otrkārt, bet tas ir tīri subjektīvi, es nesaprotu, kā nauda var būt pietiekama motivācija. vismaz ne ilgtermiņā. ir jābūt kaut kam tanī pašā nodarbošanās pasākumā, lai tu arī pēc desmit gadiem vēl gribētu tanī jomā attīstīties un pilnveidot savas prasmes utt. jo pretējā gadījumā tā ir stagnācija. eju, atsēžu, lai varētu nomaksāt rēķinus, ēst to, kas man garšo, un braukāt pa ārzemēm. tas viss ir tāds, nu, patukšs.

(Reply to this) (Thread)

Nuzini

Man vienmēr kā reiz ir bijis bailīgi no psihoterapeitiem, kad iedomājos, ka tāds tirliņš varētu nevis man galvu tjūnēt, bet "izjust kā savu aicinājumu" "parādīt sevi" uz mana rēķina. Vēl jo mazāk gribētu iet pie ginekologa, kas pusdienslaikā nevis šķirstītu lubenīti, bet stresotu par manām trihomonu analīzēm.

Lai strādātu labi un profesijonāli, nepieciešama elementāra deva atbildīguma, ētikas da ilgtermiņa domāšanas (nu, un prasmes un izglītība, protams). Un dzīve ārpus darba obligatoriski.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

personiska ieinteresētībā savā profesijā nav kaut kāda infantīla nespēja kontrolēt emocijas. vienkārši, piem., ārsta profesionalitāte ārkārtīgi lielā mērā ir aktarīga no intereses par attiecīgo sfēru, kas nozīmē, ka viņš savā hobijiem paredzētajā laikā lasa medicīniska rakstura literatūru. ja tu strādā tikai naudas dēļ, tad neviens jau tevi neatlaidīs par to, ka tu tā nedari, proti, ka darbā izmanto vien pamatzināšanas, bet līdz ar to tu būsi sliktāks ārsts. tāpat no dotā piemēra ir redzams, ka nevar gluži tik skaidri nošķirt darba laiku no brīvā laika jeb hobijiem. jo veltot darba jomai 8h dienā, kas visdrīzāk aizies pieņemot pacientus un rakstot papīrus, nekāda izaugsme nesanāks. bet joma ta ir ļoti mainīga bla bla bla.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lasi, kas intervijā rakstīts:

"[Darbā] sava individualitāte jāpakļauj prasībām, kādas ir darbā, un, ja individualitāte traucē nopelnīt, tā ir jānoslēpj, jo darbs pieprasa sevis noliegumu. Bet hobijus cilvēki izvēlas tādus, kuros viņi var dzīvot, respektīvi, sevi parādīt."

Dakteris, rakņājoties pa manu dzemdes kanālu, savu individualitāti neizpauž un man nevajag, lai izpauž (vissūdīgākie dakteri ir tie, kuru personiskie viedokļi/attieksmes/utt ietekmē attieksmi pret notiekošo). Dakteris, kurš pavadīs visu savu brīvo laiku, iespringstot par darba tēmu, nodegs viens un divi.
Hobijs un darbs var būt līdzīgi (piemēram, es darba laikā lasu vārdiņus un rakstu vārdiņus, un hobija laikā daru to pašu), bet hobija un darba virzība ir principiāli atšķirīga. Darbs=>klients, ieguvums primāri nauda, viss pārējais ir papildu bonuss; hobijs=>pats, ieguvums primāri pašattīstība/pašatklāsme, viss pārējais papildu bonuss.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a ko darīt, ja individualitāte veicina peļņu? tad piemērojami citi noteikumi? bet tas tā.

par veidokļa paušanu pierītu, savukārt iespringt un interesēties nav viens un tas pats, līdz ar to izdegšanas risks neskar interesi.

bet nu vispār nekļūst man sevišķi skaidrs, ko viņš te dēvē par individualitāti. lai cilvēks varētu justies puslūdz ok, profesija ir jāskaņo ar to pašu individualitāti, jo - nu pardon -, maksājiet man miljonu, bet, strādājot par pārdevēju, ne mani tā nauda motivēs, ne man vēl savi hobiji vairs interesēs. ja viņš ar individualitāti domā emocijas, tad var piekrist. bet kāpēc tad nesaka "emocijas"?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, profesijas izvēli ir forši saskaņot ar individualitāti (t.i., to, kas patīk, interesē un padodas)
Bet darbā reālajā, vienalga, cik krutu tu esi izvēlējies, būs situācijas, kurās radīsies konflikts starp individualitāti (un ne tikai emocijām, bet arī bioritmiem, attiecībām, gaumi, raksturu, darba stilu, komunikabilitāti, apzinīgumu, izturību, pacietību, you name it) un darba pienākumiem.

(Reply to this) (Parent)

es domāju, ka ārsti šeit ir pie māksliniekiem, kam tas ir putrā

(Reply to this) (Parent)