atmiņas par domām

ieva @ 03:51 pm: nu nez, tā uz sitiena divas lietas man tanī visā īsti neštimmē (varbūt šāds modelis ir jēgpilns kaut kādā dziļākā aspektā, ko vēl čoi ta nesaskatu). pirmkārt, psihoterapeits ir ārsts. ja viņš dzīvo saskaņā ar paša teikto, tad darbā viņu motivē nauda. šis moments man zvana trauksmes zvanus, jo labi zināms, cik kolosāli ir tie ārsti, kurus darbā motivē galvenokārt/tikai nauda. līdztekus visam citam viņi tīri profesionāli kā likums ir ievērojami sliktāki par tiem, kuriem darbs aizņem daudz plašāku dzīves telpu. tātad nevaru viānm piekrist attiecībā uz aicinājuma profesijām (te gan uzreiz jāsaka, ka teju ikvienas profesijas pārstāvis, kas tajā ir atklājis kaut ko līdzīgu aicinājumam, parsti profesionāli būs daudz krutāks par tiem, ko attiecīgajā profesijā motivē tikai nauda). otrkārt, bet tas ir tīri subjektīvi, es nesaprotu, kā nauda var būt pietiekama motivācija. vismaz ne ilgtermiņā. ir jābūt kaut kam tanī pašā nodarbošanās pasākumā, lai tu arī pēc desmit gadiem vēl gribētu tanī jomā attīstīties un pilnveidot savas prasmes utt. jo pretējā gadījumā tā ir stagnācija. eju, atsēžu, lai varētu nomaksāt rēķinus, ēst to, kas man garšo, un braukāt pa ārzemēm. tas viss ir tāds, nu, patukšs.