endofrīni vai kā tur, kas tie tādi ir?
Skolā pie fizkultūras zāles bija eksponēta goda plāksne ar visu laiku labākajiem skolas sportistiem, kuri mācību laikā bija guvuši laurus vai nu psrs jaunatnes mērogā vai lpsr meistarsacīkstēs un dabūjuši vismaz sporta meistarkandidāta kvalifikāciju savā disciplīnā. Tur bija peldētāji, šāvēji, basketbolisti, dambretisti, arī viena orientieriste. Pusaudža gados ikreiz skatījos uz tām foto ģīmetnēm ar balto skaudību un apņēmos kļūt slavens skolas mērogā iekļūstot šajā galerijā. Lai to sasniegtu bija jātrenējas. Pēc 11. klases izcīnīju zelta medaļu psrs jauniešu / junioru čempionātā, dabūju psrs sporta meistarkandidāta grādu, taču bija sākušies juku laiki un šo goda plāksni neviens vairs neaprūpēja. Tā nu visu 12. klasi nodzīvoju pa skolu nepopulārs un nepazīstams, toties labi uztrenējies. Lūk, motivācija un tās blakusefekti.

Gāja gadi, tagad fizisku aktivitāšu vietā lasu cibu: populāras, aktīvas publicistes dalās pieredzē par savām sajūtām nodarbojoties ar fizkultūru. Gandrīz visas raksta par laimes sajūtu, ko sniedz fizioķīmiski procesi organismā pēc grūta treniņa – pozitīvo hormonu koncentrācija asinīs uzskrienot, raisot tīri vai narkotisku atkarību pēc fiziskām aktivitātēm. Tas liek to darīt vēl un vēl un vēl atkal.

Sasodīts, dārgās dāmas, kur jūs to visu raujat? Kā tieši jums tas ir, kā jums tas izdodas? Ar ko jūsu organismi un prāti atšķiras no manējā? Es ar mokām izvelkos paskriet pa mežu, tad stundu mokos, taču beigās ir tikai besis. Nekāda gandarījuma. Tikai konstatēšana, ka par laimi treniņš ir beidzies. Domāju, varbūt man pietrūkst fiziskās bāzītes, vot uzdzīšu, tad jau pēc tam būs vieglāk? Taču nekā. Kilometri, stundas krājas, taču kaifa kā nav tā nav. Tikai kļūst apnicīgāk pa vienu un to pašu maršrutu riņķot. Vienīgā motivācija trenēties ir tas, ka pa laikam piedalos kādās sacensībās. Tad zināmai trenētībai jābūt, lai stulbi neaizietu ar sirdi mačos no nejaušas pārpūles. Nu un ja piedalās konkurences cīņā, tad apkaunojoši tur palikt pēdējam.
Tas arī viss dzinulis darīt ar sevi kaut ko fizkultūras jomā.