Es ļoti labi atceros, kā tu reiz teici, ka sportā ir tikai viens princips, iegūt pirmo vietu. Tev ir citādāks sākotnējais iestatījums - uzvara un tikai. Tu fano par uzvarētājiem, seko līdzi elīnai babkinai vai kas nu tagad ir trendā.

Redzi, man tā nav, jo pirmās vietas es arī tā neiegūstu, līdz ar to, tie mani endorfīnu straumējumi, kuri tiešām iestājas pēc vismaz stundu ilgstošas aerobiski-anaerobiskas aktivitātes ir par procesu. Nu tajā mūsu kolektīvajā ikgadējā TMOTā, tur ir tieši tas (pat neskatoties uz to, ka vienmēr ir kāds, kuram neslīd)- tur ir nenormāls prieks un laimība pēc tās trasītes, vibrē visas fibras, jo jā, bija grūti un tagad ir tik skaisti, vilnis tāds, ka salīdzināms ar citiem no augsto viļņu gala, izrubīties aiz pārlaimes, aiz kaifa aiz visa. Tas pats pēc garākiem airējumiem (jāpiekrīt, LČŪ nosacītībā kaifs iestājas reti un tas pats ne no ūdens, lol); vai piemēram, ikdivreiznedēļas aerobikas izstrādes: dažkārt negribas uz to iet un sākas smeldzošā ceļa meklējumi, bet beigās, kad hotantelētas rokas un sākas atstiepšanās: dažkārt gribas sajūsmā spiegt. Jo šo 1:10 es varēju, protams, nodirnēt pie TV vai darbā, protams. Bet es biju tur, piesvīdu paklājiņu, izlocīju sevi un tas ir tas, kas skaitās. Un gadu griezumā, redz, piemēram parādās "smuki apakšstilbi", daiļi ikru veidojumi vai kas nu tur tāds, ko nevar čikibriki uzraut "neēdot saldo".

Personīgā skala ir mani endorfīni. Nevis sacensība ar to, to vai to.