starro ([info]starro) rakstīja,
@ 2013-06-14 11:10:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
endofrīni vai kā tur, kas tie tādi ir?
Skolā pie fizkultūras zāles bija eksponēta goda plāksne ar visu laiku labākajiem skolas sportistiem, kuri mācību laikā bija guvuši laurus vai nu psrs jaunatnes mērogā vai lpsr meistarsacīkstēs un dabūjuši vismaz sporta meistarkandidāta kvalifikāciju savā disciplīnā. Tur bija peldētāji, šāvēji, basketbolisti, dambretisti, arī viena orientieriste. Pusaudža gados ikreiz skatījos uz tām foto ģīmetnēm ar balto skaudību un apņēmos kļūt slavens skolas mērogā iekļūstot šajā galerijā. Lai to sasniegtu bija jātrenējas. Pēc 11. klases izcīnīju zelta medaļu psrs jauniešu / junioru čempionātā, dabūju psrs sporta meistarkandidāta grādu, taču bija sākušies juku laiki un šo goda plāksni neviens vairs neaprūpēja. Tā nu visu 12. klasi nodzīvoju pa skolu nepopulārs un nepazīstams, toties labi uztrenējies. Lūk, motivācija un tās blakusefekti.

Gāja gadi, tagad fizisku aktivitāšu vietā lasu cibu: populāras, aktīvas publicistes dalās pieredzē par savām sajūtām nodarbojoties ar fizkultūru. Gandrīz visas raksta par laimes sajūtu, ko sniedz fizioķīmiski procesi organismā pēc grūta treniņa – pozitīvo hormonu koncentrācija asinīs uzskrienot, raisot tīri vai narkotisku atkarību pēc fiziskām aktivitātēm. Tas liek to darīt vēl un vēl un vēl atkal.

Sasodīts, dārgās dāmas, kur jūs to visu raujat? Kā tieši jums tas ir, kā jums tas izdodas? Ar ko jūsu organismi un prāti atšķiras no manējā? Es ar mokām izvelkos paskriet pa mežu, tad stundu mokos, taču beigās ir tikai besis. Nekāda gandarījuma. Tikai konstatēšana, ka par laimi treniņš ir beidzies. Domāju, varbūt man pietrūkst fiziskās bāzītes, vot uzdzīšu, tad jau pēc tam būs vieglāk? Taču nekā. Kilometri, stundas krājas, taču kaifa kā nav tā nav. Tikai kļūst apnicīgāk pa vienu un to pašu maršrutu riņķot. Vienīgā motivācija trenēties ir tas, ka pa laikam piedalos kādās sacensībās. Tad zināmai trenētībai jābūt, lai stulbi neaizietu ar sirdi mačos no nejaušas pārpūles. Nu un ja piedalās konkurences cīņā, tad apkaunojoši tur palikt pēdējam.
Tas arī viss dzinulis darīt ar sevi kaut ko fizkultūras jomā.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]barbala
2013-06-14 11:20 (saite)
Es ļoti labi atceros, kā tu reiz teici, ka sportā ir tikai viens princips, iegūt pirmo vietu. Tev ir citādāks sākotnējais iestatījums - uzvara un tikai. Tu fano par uzvarētājiem, seko līdzi elīnai babkinai vai kas nu tagad ir trendā.

Redzi, man tā nav, jo pirmās vietas es arī tā neiegūstu, līdz ar to, tie mani endorfīnu straumējumi, kuri tiešām iestājas pēc vismaz stundu ilgstošas aerobiski-anaerobiskas aktivitātes ir par procesu. Nu tajā mūsu kolektīvajā ikgadējā TMOTā, tur ir tieši tas (pat neskatoties uz to, ka vienmēr ir kāds, kuram neslīd)- tur ir nenormāls prieks un laimība pēc tās trasītes, vibrē visas fibras, jo jā, bija grūti un tagad ir tik skaisti, vilnis tāds, ka salīdzināms ar citiem no augsto viļņu gala, izrubīties aiz pārlaimes, aiz kaifa aiz visa. Tas pats pēc garākiem airējumiem (jāpiekrīt, LČŪ nosacītībā kaifs iestājas reti un tas pats ne no ūdens, lol); vai piemēram, ikdivreiznedēļas aerobikas izstrādes: dažkārt negribas uz to iet un sākas smeldzošā ceļa meklējumi, bet beigās, kad hotantelētas rokas un sākas atstiepšanās: dažkārt gribas sajūsmā spiegt. Jo šo 1:10 es varēju, protams, nodirnēt pie TV vai darbā, protams. Bet es biju tur, piesvīdu paklājiņu, izlocīju sevi un tas ir tas, kas skaitās. Un gadu griezumā, redz, piemēram parādās "smuki apakšstilbi", daiļi ikru veidojumi vai kas nu tur tāds, ko nevar čikibriki uzraut "neēdot saldo".

Personīgā skala ir mani endorfīni. Nevis sacensība ar to, to vai to.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]starro
2013-06-14 22:43 (saite)
svarīgi ir izvēlēties atbilstošu līgu kur mačoties. lai nedzen konusā un lai nav kropļi jāspārda

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?