starro ([info]starro) rakstīja,
@ 2013-06-14 11:10:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
endofrīni vai kā tur, kas tie tādi ir?
Skolā pie fizkultūras zāles bija eksponēta goda plāksne ar visu laiku labākajiem skolas sportistiem, kuri mācību laikā bija guvuši laurus vai nu psrs jaunatnes mērogā vai lpsr meistarsacīkstēs un dabūjuši vismaz sporta meistarkandidāta kvalifikāciju savā disciplīnā. Tur bija peldētāji, šāvēji, basketbolisti, dambretisti, arī viena orientieriste. Pusaudža gados ikreiz skatījos uz tām foto ģīmetnēm ar balto skaudību un apņēmos kļūt slavens skolas mērogā iekļūstot šajā galerijā. Lai to sasniegtu bija jātrenējas. Pēc 11. klases izcīnīju zelta medaļu psrs jauniešu / junioru čempionātā, dabūju psrs sporta meistarkandidāta grādu, taču bija sākušies juku laiki un šo goda plāksni neviens vairs neaprūpēja. Tā nu visu 12. klasi nodzīvoju pa skolu nepopulārs un nepazīstams, toties labi uztrenējies. Lūk, motivācija un tās blakusefekti.

Gāja gadi, tagad fizisku aktivitāšu vietā lasu cibu: populāras, aktīvas publicistes dalās pieredzē par savām sajūtām nodarbojoties ar fizkultūru. Gandrīz visas raksta par laimes sajūtu, ko sniedz fizioķīmiski procesi organismā pēc grūta treniņa – pozitīvo hormonu koncentrācija asinīs uzskrienot, raisot tīri vai narkotisku atkarību pēc fiziskām aktivitātēm. Tas liek to darīt vēl un vēl un vēl atkal.

Sasodīts, dārgās dāmas, kur jūs to visu raujat? Kā tieši jums tas ir, kā jums tas izdodas? Ar ko jūsu organismi un prāti atšķiras no manējā? Es ar mokām izvelkos paskriet pa mežu, tad stundu mokos, taču beigās ir tikai besis. Nekāda gandarījuma. Tikai konstatēšana, ka par laimi treniņš ir beidzies. Domāju, varbūt man pietrūkst fiziskās bāzītes, vot uzdzīšu, tad jau pēc tam būs vieglāk? Taču nekā. Kilometri, stundas krājas, taču kaifa kā nav tā nav. Tikai kļūst apnicīgāk pa vienu un to pašu maršrutu riņķot. Vienīgā motivācija trenēties ir tas, ka pa laikam piedalos kādās sacensībās. Tad zināmai trenētībai jābūt, lai stulbi neaizietu ar sirdi mačos no nejaušas pārpūles. Nu un ja piedalās konkurences cīņā, tad apkaunojoši tur palikt pēdējam.
Tas arī viss dzinulis darīt ar sevi kaut ko fizkultūras jomā.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]dominika
2013-06-14 11:51 (saite)
varbūt tev labāk piemērotas citas sportiskās aktivitātes, nevis skriešana? es laukos laiku pa laikam izeju paskriet, bet ātra soļošana vai visāda veida vingrošana un staipīšanās, joga man sagādā daudz vairāk prieka un tādu caurstrāvojošu enerģijas sajūtu, drošvien tos pašus endorfīnus. varbūt es vienkārši vēl neesmu skriešanu atkodusi (lai gan esmu visādus raksts izlasījusi par pareizām pozām, elpošanām utml.), bet varbūt vienkārši ir tā, ka ne viss ir domāts visiem.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]starro
2013-06-14 22:38 (saite)
skriešana pēc manas saprašanas ir pamatu pamats - tur ir gan dinamika, gan rutīna; i sirsniņu nodarbina, i muskuļus un saites norūda; tas ir lēti un pieejami - uzvelc tik kedas un izej pa durvīm laukā; tā ir kustība svaigā gaisā, ne piesmakušā telpā; nav jāorganizē sparingpartneri; vari pats izvēlēties darba apjomu un slodzi; ir iespējams domāt blakusdomas (labāk gan koncentrēties uz savu darāmo - elpošana, ritms); mainīga ainava un dabas apstākļi (vakar izcēlu buku, kādu brītiņu skrējām gandrīz kopā).
sniega laikā es slēpoju, devos arī basketbolu spēlēt, nesen vēl biežāk kā šobrīd devos airēt, vēl garažā ir velo - būs jāizkustina, parkā stāv spēka trenažieri, tos gandrīz katru dienu apmeklēju. rudeņos labprāt dotos uz pilatēm.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]dominika
2013-06-14 23:01 (saite)
nu tad taču labumu ir pietiekami, ko tu vēl gribi? :)
es savukārt esmu atradusi visvisādus vingrojumu demonstrējumus internetā. piemēram, manā iemīļotajā fitnessblender.com lapā viss ir bez maksas (nu, tikai tik cik interneta pieslēgums mēnesī), dažādas grūtības pakāpes un dažādām muskuļu grupām. skrienot man ir grūti noteikt vai slodze ir par lielu, vai vienkārši esmu sisītis, bet tur es zinu, kura ir man šobrīd atbilstošā spēju pakāpe - ne par vieglu un ne par smagu. skrienot man visai drīz sāk grūti pārvaramā veidā sāpēt potītes/apakšstilbi, vingrojot tas nav novērots. vingrot es varu savā nodabā, neviens pāķis, kas uz soliņa pie veikala dzer alu, man nevar izteikt stulbas piezīmes, kad es skrienu garām. svaigam gaisam var logu atvērt. tie, kas skrien pilsētā pa ielām, tāpat svaigu gaisu ar visu skriešanu mazāk dabū. un kā es to saprotu, nav "vienkārši uzvelc kedas", jo ar nepiemērotiem apaviem skrienot, var sabeigt kājas.
lūk. katram savs. un viens sportošanas veids nav labāks par citu. galvenais ir vispār kustēties.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?