šovakar nonācām avārijā. es biju pie stūres. drīz pēc avārijas biju priecīga. patiesībā, esmu joprojām. tagad, 3h pēc pašas avārijas, kad, jau vairāk kā pusstundu, esam mājās un manī noplacis stresa radīts adrenalīns, esmu ļoti nogurusi, bet arī priecīga. mašīnā bijām trijatā. trieciens nācās pa A. un a. pusi. un. neviens necieta. ne skrambas. nekā. vispār. mašīnai ir jāmaina abas durvis un viens spārns, tai ir izbiris viens stikls. bet mums iekšā neiedarbojās pat sāna gaisa spilveni un mums visiem viss ir labi. kā arī, avārija nebija mana vaina. esmu laimīga par to, ka man uz pleciem negulstas šīs atbildības nasta un, ka manam bērnam viss ir kārtībā.
un vēl esmu priecīga par to, ka vecāki dzīvo pavisam netālu un tēvs bija mājās, viņš atbrauca pakaļ bērnam 15 minūšu laikā un visu laiku, ko ņēmāmies ar policiju un tās gaidīšanu, bērns bija drošībā un siltumā pie vecvecākiem.

tagad es zinu, kas notiek pēc avārijas. ka policiju jāgaida vairāk kā stundu, ka pēc tam paiet vēl 40-50 minūtes, kamēr uzraksta paskaidrojumu, nomēra un sastāda protokolu.

es apzinos, cik ļoti mums patiesībā paveicās. cita starpā, atšķirībā no otras mašīnas, kurai bija nonests viss bamperis, nobīdīts radiators un norautas vēl kaut kādas detaļas, mūsējā bija braucama un pēc tam varējām aizčunčināt uz 1km tālāk esošo servisu, kas ir oficiālais mūsu mašīnas serviss.

ļoti nesāpīga avārija. jācer tik, ka atvietotājauto dos uzreiz, nevis uz to būs nezcik jāgaida.

upd. vēl divas lietas. pirmkārt, cilvēks, kas mūsos ietriecās, nebija nekāds aptaurēts idiots vai kkas tāds, tā bija pilnīgi normāla sieviete, kas bija totālā šokā no notikušā un ļoti pārdzīvoja mums līdzi.
un otrkārt, ļoti interesanta sajūta. man bija priekšroka, es redzēju mašīnu, kas izbrauc bišķi tālāk, kā vajadzēja un piestāja, tādēļ spiedu uz gāzi, lai fiksi viņu palaistu. un tajā brīdī atskanēja būkšķis, vienlaicīgi mašīnu nedaudz sapurināja un, pavisam nedaudz vēlāk, ar ļoti spalgu troksni plīsta vienu durvju loga stikli. šķiet, vēl kādu sekundi turpināju spiest gāzi, bet auto īsti neklausīja, centos stūrēt nost no ceļa un bremzēt. pēc īsa laika auto pakļāvās un es nostājos gandrīz pilnībā nost no ceļa.
kāpu ārā, jautāju A. vai viss ir labi, drudžaini meklēju trīsstūri, tad attapos, ka nezinu, vai nekas nekaiš a., pajautāju viņai, tad pabeidzu likt trīsstūri, teicu, lai A. zvana policijai un ņēmu rokās a. viņai uz vaigiem bija divas asaras un sabijusies sejas izteiksme. paņēmusi rokās pastaigājām apkārt, parunājāmies, pastāstīju, kas ir noticis, parādīju skādi, pateicu, ka mums viss labi, jo bijām piesprādzējušies. un zvanīju vecākiem, lai brauc viņai pakaļ.