he, otrais posts divu dienu laikā! jē! abet man ir nācies saskarties ar psihotraumām un vērts pieskatīt (sev un iesaistītajiem) vai nav novēlots efekts tomēr. un ja tu biji priecīga, tad mož pārējie nav, bet viņiem grūti runāt par to. liekas, ai, kas tad tur, it kā nekas nenotika, mums viss kārtībā, bet tomēr baigi var ietraumēt psihi. a ja cītīgi šito un laicīgi adresē, tad parasti ir ok, vai vismaz labāk, nekā, ja neadresē vispār. ieteikums esot mēģināt par šito cītīgi runāt par spīti vēlmei nerunāt un adresēt tieši emocionālos aspektus, tā bija rakstīts grāmatā Trauma and Recovery by Judith Herman, kas skaitās tur kāda bībļa lauciņā. protams, skaties pēc apstākļiem, bet mož noder :)

un traki, ka šitā gadās !!! o_O