Jau laikus salūkāju savu slapjo lupatu.

Tātad. Jā, tas arguments par leišu/poļu ržečpospoļitu ir gan stipri daudz dzirdēts un, ko nu noliegt, gana daudz ko drošvien arī izskaidro. Lai gan, ja jūs prasāt manu viedokli, es vēl varu piesviest to, ka Lietuva ir tālāk prom no ziemeļiem -- kaut kā tā dīvainā kārtā nākas, ka ļaudis, kas dzīvo vairāk uz dienvidiem, ir tādi, hm, karstasinīgāki, kauslīgāki un ne tik lēni, vai.

Bet nu es te no tēmas drusciņ novirzos. Lūk, turpinot runāt līdzībās, lietuvieši ar latviešiem ir kā brāļi, kas kādu septiņu-astoņu gadu vecumā atšķirti. Viens no viņiem iebāzts tādā mazliet despõtiskā bērnunamā (tie būtu latvieši), otrs palicis dauzāmies uz ielas un uzaudzis starp visādiem huļigāniem (leiši). Tomēr īlēnu maisā nenoslēpsi, gēni lien laukā. Tas, kas dzīvojās bērnunamā, regulāri buntojās pret saviem audzinātājiem, savukārt tas, kas auga ar huļigāniem, vislaik bija tāds drusciņ apdalīts, sīkais, kas gan braši cenšas turēties līdzi, tomēr nav gluži tāds badass kā lielie čaļi.

Nu lūk, un vismaz man, sastopot tagad lietuviešus (un tāpat ir sanācis gana daudz viņus sastapt), ir tāda sajūta, ka, lūk, šitie bračkas tagad kādu 30+ gadu vecumā satikušies. It kā lielākā daļa dzīves ritējusi atšķirīgi. It kā viņi runā drusciņ citādās valodās, lai gan ar zināmu piepūli var vismaz apjaust, ko otrs grib pateikt. Bet ar mātes pienu iezīstās lietas ir tādas pašas, un jo aši viņi atrod kopīgu valodu.

Savukārt igauņi latviešiem ir bērnunama biedri, kas gan ir pilnīgi atšķirīgi, bet, tā kā tik ilgi sanācis ar viņiem dzīvoties kopā, gan mēs no viņiem gana daudz ko esam aizguvuši, gan viņi no mums.

Bet tas par tām koklēm kunga druvā nu reiz ir arguments, kur es velku laukā savu laikus salūkāto slapjo lupatu. Biedri pēzēerkā, kā gan Jūs tik aši esat aizmirsis gan par slavas apvītajiem brīvības cīnītājiem (vēl tak novembris ir, starp citu!), gan par Kauguru nemieriem, kur šie paši koklētāji ar dakšām gāja kungus durt, gan par 1905. gadu, kad šie koklētāji kungus ne tikai dūra, bet dedzināja viņu muižas vienu pakaļ otrai, gan par sarkanajiem strēlniekiem, kas bij sadomājušies visas pasaules ritēšanas gaitu izmainīt -- un vēl, un vēl un vēl varētu saukt. Tas nenozīmē, ka tā latviešu buntošanās vienmēr būtu viņiem nākusi par labu, ne uz to pusi. Bet tas pavisam skaidri rāda, ka latvieši nebūt nav bijuši tie saldsērīgie vaidētāji un koklētāji, ne uz to pusi -- ja vajadzēja un/vai bija iespēja, ar prieku bij gatavi dziedādami zarnas īstajiem vai pašpasludinātajiem naidniekiem izlaist.

Paturpinot to pašu tēmu par līdzskaņu miju, no latviešu uz lietuviešu (un otrādi) var pāriet arī ar dažiem tādiem līdzskaņu mijas "risinājumiem", ne tikai ar galotnēm -as (dzīvot vs gyventi).

Šis ir līdz šim sakarīgākais dzirdētais storijs par sešpirkstu leģendas rašanos, tur pat nav variantu, jo tas taču izklausās tik loģiski - LV = lisa varvas.

Starp citu, iegūglējot šito, atradu 195 lpp PDF no Tartu Universitātes krājumiem (tā uzreiz neiebraucu, bet laikam maģistra darbs) par latviešu un igauņu savstarpējiem stereotipiem:
http://dspace.utlib.ee/dspace/bitstream/10062/9205/1/Aivarekatri.pdf (5,8 MB)