÷

14.8.14 11:23 - Topsy Turvy World

Terminu "anarhisms" un "anarhija" sliktās slavas avots kļūst skaidrs, saprotot, ka psihopāti/sociopāti jeb ar "varas" iegūšanu apsēsti cilvēki bez sirdsapziņas (t.i., ļauni cilvēki) pastāvīgi [patoloģiski] melo un sagroza patiesību (kultivējot "kultūru"), un kā melus šausmina patiesība, tā "varas" mīta kopēja jeb "valdnieka" ("archon") lielākais bieds ir brīvība un tie, kuri aizstāv brīvību (dzīvi bez apspiešanas/"varas"/"valdniekiem"), jeb "anarhisti" ("an"+"archon"). Tādēļ cilvēki, kuri atbalsta ļaunumu (ticību "varai" cilvēku attiecībās), apmelo labo (brīvību) un burtiski sauc labu par ļaunu, bet ļaunu - par labu. Un, tā kā ļaunums vedina cilvēku manipulēt ar citiem, tad ļaunie cilvēki savos maldos cenšas vest arī citus un izveido pieradinātību, automātiku, robotiku, kuru sauc par "kultūru", kuru piesātina ar absurdo nojēgumu, ka "anarhija" (brīvība) ir ļaunums, kaut arī tā ir labā priekšnoteikums (kā tas darbojas visā dabā, šķietami - izņemot cilvēci), bet "varas" režīms (reliģiski organizēta ticība šauras grupas tiesībām uzspiest "kārtību") izriet no ļaunuma un to vairo.

Kā vaimanājis kāds sens biedrs:
"Bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību, kas rūgtu dēvē par saldu un saldu par rūgtu!"

• 6
• Saki

8.8.14 23:16 - Kam man bija jābūt?

"Kā tu vari zināt, uz kurieni ej, ja nezini, no kurienes nāc?" visbiežāk nozīmē "ja tu neturpināsi priekšteču melus, tie no kauna ielīdīs zemē".
Kultūra un tajā balstīta identitāte ir nevis izaugsmes pamats, bet gan tās radikāls aizliegums.

• Saki

8.8.14 16:56 - Likumdošana ir psihotiska šizofrēnija

Īstus likumus nevar "pieņemt" (izdomāt), tos var tikai pieņemt (atzīt).

• 7
• Saki

15.7.14 11:03

Filling the conscious mind with ideal conceptions is a characteristic of Western theosophy, but not the confrontation with the shadow and the world of darkness.

One does not become enlightened by imagining figures of light, but by making the darkness conscious.

The later procedure, however, is disagreeable and therefore not popular.

• Saki

5.7.14 08:53 - Bailes vs. saprāts

Valstticību uztur bailes.
Saprāts "varu" neatpazīst.

P. S.
Bailes nespriež, tās attaisno. Tās nav racionālas - tās "racionalizē".
"Vara" ir aplams, reliģisks pieņēmums. Ikviens arguments par labu "varas" eksistencei realitātē sākas un beidzas ar ticību "varai". "Varas" eksistenci vai nepieciešamību - vai pat iespējamību - nav iespējams izsecināt no realitātes. To var tikai un vienīgi uzspiest ar bailēm un kļūdainiem "spriedumiem" - ar vardarbību un meliem.
Tā kā ticība "varai" jeb tam, ka kāds drīkst uzbrukt citiem - un ka to drīkst tikai noteiktas reliģijas pārstāvji - ir izdevīga sliktākajiem, nekrietnākajiem, nežēlīgākajiem cilvēkiem, tad šie nelieši pieņem šo ticību (valstticību) un nopūlas uzspiest to citiem, balstoties tās stūrakmenī: bailēs.
Valstticība ir nepiedodams noziegums pret saprātu un, iznākumā, pret cilvēkiem un pasauli kopumā, jo neatzīst patiesību un realitāti, aizvietojot to ar pārcilvēcisku "valsti", kura mirstīgajos iemājo caur svēto "varas" garu, bet šis gars ir vienīgais "valsts" ("varas" režīma) patiesības avots. Šī riņķveida domāšana pieļauj atsauces uz realitāti tikai tādā mērā, kādā tās stiprina attiecīgo reliģiju. Kā katra krāpšana, valstticība izmanto patiesības elementus, lai apstiprinātu melus: valstticība neļauj domāt saprātīgi, atbilstoši īstenībai, tā ļauj vienīgi racionalizēt. Tā sākas ar pieņēmumu, ka "valsts" pastāv un iemājo cilvēkos caur "varu" - un šī murgainā pārliecība ir visu tālāko attaisnojumu pamats.
Cilvēki, kuri realitātē darbojas ar mērķi stiprināt "valsti", labu citiem var paveikt tikai un vienīgi nejauši, jo labais nav valstticīgo mērķis; to mērķis ir atkarīgs no pozīcijas draudzē: tie, kuri šo reliģiju izmanto alkatības apmierināšanai, izplata bailes no "valsts" soda un pārdod grēkatlaides "nodokļu" formā, bet tie, kuri neapzinās šīs savas ticības būtību, cenšas izplatīt "labo vēsti" par mūžīgi gaidāmo glābšanu, ko kādu dienu nesīšot "valsts". Uz šī ticības pamata viņi aplaupa, iebiedē un maldina citus, lai īstenotu rituālos "valsts" brīnumdarbus, kuriem jāapstiprina neizbēgamā "valsts" uzvara pār visu ļaunumu kādā nesasniedzamā nākotnē, bet šie noziegumi pret līdzcilvēkiem tiek attaisnoti ar pašu ticību, kuras svētība katru ļaundari pasargā no atbildības par noziegumu - ja vien noziegums izdarīts saskaņā ar Svētajiem Rakstiem ("valsts" "likumiem"). Tāds ir valstticībnieka mērķis - par katru cenu nest pasaulē vēsti par "valsts" neapšaubāmo visvarenību - "labie darbi" ir tikai līdzeklis, ar ko pārliecināt pagānus par Visaugstākā labsirdību, un šī māņticība kalpo par pietiekamu attaisnojumu jebkuram noziegumam, kuru savam labumam "valsts" vārdā izdara augstākie šīs ticības uzturētāji.
Tā kā katrs valstticīgo darbs sākas un beidzas ar meliem, zagšanu un vardarbību, neviens no tiem nevar nākt par labu nevienam citam, kā vien pašiem noziedzniekiem. Valstticība vieniem ir apzināta krāpšana, otriem - iespēja pasmelties no "varas" nemirstības strūklakas, trešajiem - pašmērķīga bēgšana no realitātes un patvērums no patiesības. Tā ir noziedzīga pret patiesību un cilvēka labumu katrā no šiem līmeņiem, un to attaisno tikai tā pati - no ticības uz ticību, no bailēm uz bailēm, no ārprāta uz ārprātu.

P. P. S.

Psihopāti veido valstticību caur iebiedēšanu un meliem.
Muļķi uzspiež un uztur valstticību caur vardarbību un zagšanu.
Gļēvuļi pieņem valstticību un tās izdarītos noziegumus aiz bailēm.

Alternatīva - dzīve saskaņā ar saprātu, kura vadās no īstenības un iet uz īstenību caur īstenību. Saprāts atklāj realitāti, drosme ļauj tai pieskaņoties, tā veidojas tikumība, kas rada cieņu, no kuras izriet mīlestība, kas veido saticību. Psihopātiem tas šķiet nepieņemami, līdz ar ko viņi pastāvīgi maldina citus. Pašreiz viņu sekmīgākais veikums un lielākā un ļaunākā reliģija pasaules vēsturē ir valstticība. Tā arī ir galvenais cēlonis visam ļaunajam cilvēcē un, secīgi, pasaulē. Saprāta dēļ atsakoties no šīs māņticības, paveras neierobežots potenciāls visam labajam.

• 46
• Saki

13.6.14 11:26 - Simmpl

@

To understand how evil controls people, it is necessary to
understand the difference between principle and law.
A principle is a truth that creates freedom. A law is a lie that
creates slavery.
Principles describe reality. They are knowledge that help you
to make use of your world. Because of your intelligence, you
recognize principles in everything you do. Every true thing you
learn is a principle. The movements of your hands, which foods
taste good, mathematics and empathy for a friend are all based
on principles.
Laws are artificial ideas created by evil men to restrict the
thinking and understanding of people. Laws mask themselves in
authority so that they can impersonate principles. When people
mistake law for principle their freedom is restricted. When
people mistake truth for the ideas of authority, their abilities and
their wisdom are diminished. This is the purpose of law.
An example of a principle can be found in thermodynamics. A
liquid is cooler than a gas. This is a principle. Because this is a
principle, it does not restrict us, but enables us. Using this
principle, we can condense and expand a substance between gas
and liquid to create refrigeration. With this principle, we have
more understanding and more power. Principles are truths that
create freedom.
An example of a law can be found in the culture of royalty. A
commoner owes homage to the king. This is a law. Because this
is a law, it destroys freedom and enslaves. Under this law, a
person must neglect usage of their minds, their speech and their
actions. They must believe that they are worth less than the king.
Notice that unlike principle, there is no truth in law. It is entirely
possible to disrespect the king, and therefore to break the law.
Law must be enforced, because there is no truth in it. A law
destroys freedom because it is a lie. A principle, however,
creates freedom because it is knowledge.
That which destroys freedom is evil.

• 4
• Saki

30.5.14 09:28 - Kas ir patiesība?

Pēc 12 gadiem skolā vajag vēl tikpat, lai prātu atgūtu. Varbūt tāpēc Jēzus sāka @30.


(nu, labi, viņš 12 gadu vecumā jau mācījis farizejus, tie brīnījušies vien - stulbie zombiji)
(un, mēģinot ievieset šajā teiksmā konsekvenci, rēķināts visādi, bet, visticamāk, viņš būtu sācis @~33 (dzimis vecā Hēroda laikā, līdz 4 B.C. :] )

• 3
• Saki

11.4.14 09:39 - postmodernisms

UrbānDikšenērijs nelika vilties:

postmodernism
Postmodernism: pseudo-intellectual Trojan Horse of tyrants everywhere in the western world. Began in Arts faculties in various universities under "thinkers" like Derrida, Baudrillard, Foucault and Irigaray, and spread like a cancer into at least the "soft" sciences, if not further afield.
Works insidiously by establishing in the minds of the faithful that there are no ultimate truths in either a moral or a scientific sense, and dressing up bullshit in flowery language. Postmodernism pretends to be a guarantor of pluralism (a concept far better served, btw, by rational debate), and is in love with concepts such as the "transgressive" and the "paradigm shift". Unfortunately these matters are brought up in the midst of reams and reams of tendentious twaddle which constitute a dreadful waste of perfectly good trees, and the most notable effect of postmodernist (un)thinking is not the freeing of anyone's mind from conservative tyranny, but the scrapping of the very idea of objective truth. Once this happens, of course, what follows (outside the ivory towers of academia) is that the game goes, set and match, to the fellah with the biggest guns. Many conservative factions claimed that September 11 spelled the end of postmodernism. Ohhhh nooo, postmodernist twaddle was only just getting its boots on.

To take an (admittedly anachronistic) example of what is essentially the same thing:

"A new and magical understanding of the world is on the rise, one based on will rather than truth. There is no truth, in either the scientific or the moral sense."

- Adolf Hitler

P. S.
BTW, es ar visu savu cepšanos pārsvarā saskatu mūsu pasaules "orveliskos" motīvus; faktiski, ja starp viņiem pastāvētu kāda sacīkste, drīzāk uzvarējis Hakslijs; bet patiesībā uzvar draudzība, t.i., viņu daudzība, t.i., visu karš pret visiem, naidīgs, aprobežots, augstprātīgs, tukšpaurīgs, sekls, bezjēdzīgs, nepiepildāms un neizsmeļams cilvēcības vakuums jeb, kā mēdzu to - varbūt neprecīzi - saukt: cinisms. Postmodernisms.

Iespējams, ka atbilstošāks būtu apzīmējums "ārprāts".

• Saki

29.3.14 11:41 - Mind-control: SEX

Virtuālā seksualitāte (tēls "sexy") ir viens no prāta verdzības stūrakmeņiem.

Sievietes, kuras jūsmo par seksīgumu, ir varmācīgas maukas, bet veči - gļēvi idioti. Fakts.

Es zinu, ka tas mūsdienu verdzības kontekstā ir aptuveni visnepopulārākais, ko iespējams pateikt un ka daudziem no jums šī patiesība būs agresīvi nepieņemama (kuces ries un cūkas rukšķēs). So be it. Aiz "matricas" ir realitāte, un tā ir daudz bagātāka par visu to narkotisko fikciju cietumu, kas veido tik lielu tik lielas sabiedrības daļas pasaules skatījuma daļu.
Lien taču ārā no tā fakinā zārka!

*diskleimeris*.
Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad aicinu lasīt ar intelekta klātbūtni - ar ieslēgtu domāšanu. Tā kā runa ir par milzīgiem meliem, es saprotu, ka vairums negribēs pat sākt uztvert, par ko ir runa. Bet lasiet, skatieties uz vārdiem, pacentieties tos saprast! Visvieglāk ir attaisnot savus aizspriedumus un redzēt nevis rakstīto, bet tikai savu nepārbaudīto proto-ideju. Taču mums ±katram piemīt spēja konfrontēt savas apziņas robežas un atklāt ko jaunu - to pielietot ir gan patīkami, gan derīgi. Awareness is good for you!

• 9
• Saki

25.3.14 16:00 - nexȶus

Katra būtne ir sava pasaule. Visa dzīvība ir "vīrišķais" spēks, kas ierodas savāķīt nīkstošo akmens un starpzvaigžņu šķīdoņa lēdiju. Nav vajadzības pakļaut - ja viens otru spēj cienīt. Ja pasīvais nesirgst ar alkām valdīt pār aktīvo. Tur arī evolūcija un tur arī cilvēces izaicinājums - atrast savu identitāti, savu aktīvo spēku un nejaukt to ar pasīvo, nepiesavināties to, kas nav savs - pārkāpt visam, kas nedzīvs, un iemiesot sevi, savu izcilo, aktīvo spēku, pārējo tikai apgādājot. Cilvēks spēj domāt. Cilvēks spēj apmīļot pasauli tā, lai pašam prieks. Pasaulei sārtāki vaigi, un pats - sevī drošāks. Ne apspiedējs, ne tirāns, bet partneris, devējs un ņēmējs, māceklis un skolotājs - bez lūgšanas, bez pazemošanās, bez vardarbības. Un savienībā rodas jauna dzīvība, jauns aktīvs spēks, kas iemieso vecāku tālākās tvēruma robežas jaunā un patstāvīgā pamatā. Tas jāciena, jāuzklausa, tam jāatbild. Jānodod stafetes kociņš tā, lai neuzprasītos ar to pa seju. Tā visas būtnes top pasaule sevī - planētas, saules, galaktikas... Bezgalīga bagātība kopš neatminamiem laikiem.
Bet ir kāds lūzuma punkts. Kāds bastards, kāds nelaimīgs, pamests bērns, kāds pasaules ienaidnieks - pasaule pret pasauli, melnais caurums. Varbūt šis konflikts vienmēr ir klātesošs, varbūt tas nav radies vēlāk, varbūt tas ir mūžīgs, varbūt tas ir nepieciešams. Varbūt šī melnā matērija ir tas, kas tur pasauli kopā, varbūt dievišķa kļūda visfundamentālākajos pasaules aprēķinos ir pārvērtusi nekustīgi perfektu kārtību šausmīgā cīņā ar rāpšanos citiem uz galvas milzīgā ciešanu kalnā, un miegainā radītāja spalva, neuzmanīgai rokai paslīdot sapnī, kā spilvena vīli atrāvusi elli, novelkot melnu svītru un atraisot brīvu telpu iztēlei un visam, ko tā varētu gribēt, iekārot, iegūt. Varbūt šis neapturamais tintes traips ir pats radītājs, kurš pārstājis cienīt papīru, uz kura raksta. Varbūt pati rašanās ir no necieņas pret sevi. Varbūt neesamība, pagurusi no sevis, izspļāva esamību. Un esamība, kaila un salstoša, izvēma kādu, ko apskaut. Un dzīvība, bezjēdzīga, deva sev ziņnesi zvaigznēm, cilvēku, saucēju tumsā: "Es esmu dzīvība! Es esmu šeit un es redzu! Es redzu sevi, zvaigznes! Es esmu, es redzu, es saucu!" Un zvaigznes - varbūt tās atsaucas, varbūt tās klusē mums pretī, ko domā: pilnīgu vienaldzību. Un cilvēks, ietriecies pats savā astē, atgriežas, mūžības satriekts, laika un telpas saplēsts, redzējis visu un visā - vispār neko: tikai sevi, un zvaigznes, un zemi zem kājām. Loks noslēdzies. Un nav vairs ko zaudēt. Cilvēks - pasaule sevī - vēršas pret eksistenci. Nometis radības kroni, pie galvas - šī kosmosa - pielicis radības stobru un lēnām, tik lēni kā pasaule rodas, spiež mēlīti, cik ātri spēdams, bet lēni, tik lēni kā viss, kas ir bijis, var paslīdēt garām acīm, lodei slīdot no vienas nebūtības uz otru, caururbjot laiku un telpu, šī radītāja galvu, ar atbildi, kuras jautājums ir šis šāviens. "Dzīvība," atbild eksistence. "Nāve," pārtrumpo dzīvība.

• Saki

14.3.14 21:00 - ragi

Ja nepieciešams lietot vāruds "Dievs" un "Sātans", tad lieta ir diezgan vienkārša: sātani ir divi - Rokfelleru ģimene (ASV+) un Rotšīldu ģimene (EU+). Dievs ir viens, bet inkarnēts katrā cilvēkā, kura vadmotīvs ir brīvība. Viss pārējais ir elle un visi tās dēmonu apsēstie loki.
Bet tas tā - ja runājam par labo un ļauno šajā pasaulē.

• Saki

14.3.14 13:33 - www.gov.edu

Mūsu sabiedrība darbojas pēc pakāpju iniciācijas principa, un, jo augstāk cilvēks kāpj, jo dziļāk cilvēku indoktrinē. Jo lielāki augstumi, jo lielākas bailes krist - līdz pat zemei, kur varas vertikāles fiktīvi nekustamajiem īpašumiem nav vērtības.

Patiesība nav slepenas zināšanas. Okultisms ir tieši tā sistēma, kas sākas ar 5 bērnudārza ložas grupiņām, kurai seko 5 pakāpes pamatskolā, vēl 4 līdz "pamatizglītībai", tad vēl 3 līdz "vidējai izglītībai", un tad savu lojalitāti iekārtai var apliecināt arī tālāk dažādās ložās pieņemtajā kārtībā, piemēram, pa 3 un 2 gadiem, un doktors, kā tāda 33. goda pakāpe, iegūstams jau apliecinot reālu pienesumu hierarhijas apzinātai un tīšai stiprināšanai.
Tā nu "izglītoti"/indoktrinēti sektanti, nespēdami domāt ārpus tetraedra, nav spējīgi uztvert gaismu, kas viņu apgraizītajos leņķos lūst. Bet no ārpuses tā piramīda nav nekas vairāk kā stikla cietums tiem, kas dzīvo ar muguru pret gaismu.

Lai redzētu īstenību, ir tikai jāskatās. Zināšanas un sapratne skatu paplašina. Bet sektantiskā "izglītības sistēma" principā izskauž spēju redzēt. Lai gan no tā stinguma iekšienes, protams, izskatās, ka visi neakadēmiskie spēki "nespēlē pēc noteikumiem" un tāpēc būtībā neko nevar saprast. Pasniedzējs tomēr deva kko citu!

• 1
• Saki

2.3.14 21:09 - Don't give up

Man bijis grūti ko tik skumju par citiem iedomājies, bet laikam tiešām - daudzi atmet ar roku, pirms sasniedz pirmo lauciņu aiz bērnības, to lauciņu, kur viņi saprot, kā darbojas viņu prāts un, līdz ar to, pasaule. Kā tā var dzīvot? Tomēr redzēts, kā tā var dzīvot. Visur. Vienmēr. Es vienmēr esmu juties kā citplanētietis - un laikam tieši tāpēc, ka tās rezignētās masas, tās žļembājošās govis vai rejošie suņi nu nekādā veidā man nevar kalpot par iedvesmu - šeit nav neviena cilvēka! Un tad paretam ieskanas, iesmaržojas, atnes ar tādu pavasara vēja siltumu un neparedzamību: garām paiet cilvēks. Starp divām pelēkām betona sienām ar tevi starp sienām stāv vēl kāds - cilvēks.
Un aiziet.
Un tā tālāk. Un ielas pēkšņi atkal ir tukšas - klīst tikai nekādā veidā neizprotamu motīvu vadīti dzīvnieki cilvēku drēbēs, tādi, kas man būtu jāsaprot, par kuru man jāizliekas, bet reāli - neizprotami.
Bet tad tās dzīves, kas slīd ar tādu pienā peldošas klimpas precizitāti kā lāzeris iezīmē līnijas - izkartē ceļus un teritorijas. Pārāk vienkārši, lai brīnītos vai ņemtu par pilnu. Bet patiesi. Klīst kā muša zem spuldzītes. Greizi, bet vienmēr - pa apli.
Man laikam ir paveicies, jo es nesaprotu - es negribu saprast - es nevaru gribēt saprast - kā var padoties, pazaudēt sevi un aiziet? Vai tiešām tiem meliem ir iespējams noticēt? Ka tam nav augļu, ka nav vērts, ka tā tāda pusaudžu māžošanās? Kā tam var noticēt? Ak, Kungs, var noticēt Jēzum, var noticēt Putinam, var noticēt Beverlihilzai - bet kā var noticēt tam, ka vispār nav vērts sevi sasniegt? Tad kas tad tu esi!? Ko tu te dari? Kas te pie velna vispār un nafig notiek!?

P. S.
PaStāv būtiska atšķirība starp to, kas tev ir dots, un to, ko tu ar to dari. Šķiet, Jēzus evaņģēlijos arī par šito runāja - par "talantiem" (naudas podiem). Kas norok, to neatalgo. Kas sekmīgi pelna ar mazumiņu, tam uztic vēl vairāk. OK, kāds teiks, ka "vairāk" ir alkatība, kvantitatīva rijība. Nē - "vairāk" realitātē nozīmē arī "smalkāk" - kvalitatīvu atšķirību. Nav svarīgi, ja kāds ir piedzimis Hiltona ģimenē - ja viņa ir idiotiska palaistuve, tad viņa neko ar to, kas dots, nepavairos. Tieši tāpēc, ka viņa ir rijīga kaza. Bet varbūt tāpēc cilvēki atmet ar roku - jo viņi negrib "vairāk", viņi grib "tik cik viņai". Man ar to būtu nepanesami maz. Bet piedzīvot, kā ir, kad sabradāts sūds iesūcas augsnē un izdiedzē asnus, ir nesalīdzināmi vairāk. Tā ir dzīvība pati sevī. Vai atteikties no dzīvības aiz skaudības pret mirušiem? Vai pa tiešām - aiz bailēm? No kā? No sevis? Varētu domāt, ka tu zini, no kā baidies... Taču, ja zini, bet viņš ir miris...

P. P. S.
Vai varbūt viņus tiešām vada vienkārši iekāre. Nevis vēlēšanās vai pat griba. Vienkārši - iekāre. Kā ēzeli ar burkānu. Tikai iekāre vienmēr ir vilkme uz viltotu vērtību. Tur neko nevar iegūt. Tikai atvieglojumu, ka vairs neiekāro. Tas īsu brīdi ir patīkami, viegli. Un viss.
Bet paretam vada griba - sevišķi, ja jāizmoka darba mēnesis, lai samaksātu par māju.
Bet vēlēšanās - patiesa vēlme, kuru pilda redzējums, cerība, sapratne, prieks, spēks, brīvība - ir kļuvusi par nolieguma un apsmiekla objektu. Vismaz kaut kas, par ko pasmaidīt.

P. P. P. S.
Es nemoralizēju. Es runāju vienkārši par mīlestību. Spēju apzināties sevi. Savu ķermeni, vai varbūt savu gribu, bet varbūt - savu sapratni, kura ļauj uztvert pasauli cauri savas patības baiļu filtram. Ne jau āda vai sasniegumi veido mūsu plašāko un svarīgāko identitāti.

• 1
• Saki

2.3.14 14:23

Don't ever stop thinking before you can see it with total clarity!

• 3
• Saki

26.2.14 15:52 - twist this at your peril

Kārtību, labo un skaisto pasaulē notur stingri dzīvības/attiecību pavedieni. Tiem pastāvīgi jānes haosa melnā masa. Mēs esam kārtība - haoss ir nāve. Un noticot, ka nāve (pēcnāve vai nebūtība; neauglīga fantāzija vai neloģiskas cerības) ir pelnījusi mūsu cieņu līdzīgi dzīvei, mēs atsakāmies no tā, kas esam, un zaudējam vispirms tiesības un galu galā - spēju sevi cienīt un izdzīvot. Tā iznīkst skaistais, labais un kārtīgais: nomainot savu dabu pret vispārējo nenoteiksmi jeb "beznosacījuma mīlestību".

• Saki