28.5.16 10:48
bad boy \\ good mangood boy \\ bad man
÷
±
26.1.16 10:47 - atšaubiski
Ja var uzturēt viltus kārtību, lai uzturētu patiesu ļaunumu,vai nevar uzturēt patiesu kārtību, uzturot viltus ļaunumu?
Mūs ar neapturamu dzelzs dūri pārvalda visbezgodīgākie no zagļiem un slepkavām, uzturot mītu, ka tas ir labi/izdevīgi/veselīgi,
kamēr iespējams dzīvot brīvī, bez viltus un spaidiem, kopīgi atceroties, kādi sūdi sākas, ja nodibina vardarbības režīmu.
Varbūt tādēļ mums sūtīti šie tumšie laiki, lai cilvēki pēc tūkstoš gadiem atskatītos šausmās un novērtētu to, ka viņu sadzīvē cilvēka gods un cieņa ir dārgāki par vardarbības maldīgo visvarenības sapni.
19.1.16 15:50 - Kad labākie kalpo ļaunākajam
Tie, kas noliedz "Sazvērestību" un pakļaujas labo nodomu "Nejaušas Sakritības teorijām", vispār nezina, kur to bruģi ražo un uz kurieni klāj. Nosauciet vienu varmācības režīmu, kuru savām rokām cēluši ļaunsmējīgi purni! Visus cietumus ap sevi uzcēluši labsirdīgie un čaklie - cik daudzi no viņiem saprot arhitektūru un pasūtītāja nodomus? Uzliec pie stroikas uzrakstu "Gott mit uns", un tālāk jau Jedem das Seine!
23.3.15 18:09 - Demokrātija
"Democracy creates violence and destruction. Democracy teaches people that it is proper to inflict your will by force upon others. Indeed, it teaches people that they are entitled to take anything from their neighbors by force.[..]
Many wish to control behavior in the name of religion, environment, economics, decency and safety. Democracy teaches that these things have more value than human beings. Evil always teaches that achieving specific behaviors from people is more important than the people themselves. Evil would have you believe that righteousness is found in propriety, instead of in you.
[..]
The height of democracy is the chaos of men stealing from men, destroying each other's liberty at will, and crushing the human spirit simply because they can. The height of democracy is an inability to think, to speak or to act for fear of law. This is not anarchy, this is tyranny. Tyranny is always disguised as culture and law."
--Jeremy Locke, "The End of All Evil"
16.8.14 01:21 - left hand black
Cilvēki tikumiski (morāli) samulst, kad noliedz atšķirību starp labo un ļauno un grib iet "zelta vidusceļu", kaut gan visbiežāk šis "vidusceļš" ir akla maldīšanās bezceļos, jo labā pamats nav principā skaidrs, līdz ar ko arī ļaunais var paslēpties no vērtējuma un piekukuļot ar bezjēdzīgām baudām, vēl tālāk atvirzot brīdi, kad labais gūs iespēju atklāties. Ļaunums ir viltīgs - tas pārliecina, ka adekvāts skatījums ir slikts, ne-tik-patīkams kā ļaunais. Savukārt, labais, patiesība - bezkaislīgi uzrāda īstenību un ļauj izdarīt brīvu izvēli. Neizdarīt šo izvēli ir atlikt vērtējumu, bet izdarīt izvēli par labu ļaunajam ir pretruna jeb atteikšanās no saprāta un, līdz ar to, vērtējuma iespējas. Bezsamaņā viss ir pieņemams. Un tad rodas dziļā stupora umurkumurs: vai pastāv labais un ļaunais? vai īstenība eksistē? vai es vispār esmu? To sauc par ārprātu. Bet līdz ar ārprātu cilvēku pārņem arī vājprāts, kurš apgrūtina atgriešanos pie saprāta. Tā nu pa ielām klimst vājprātīgo pulki, pulcējas krogos un ofisos, veido sev filmas un mūziku, jokus un formulas, lai uzturētu ilūziju, ka viņiem ir kaut kāda nevērtējama taisnība. Savukārt, uzraugiem, sociopātiskajiem "valdniekiem" tas ir dziļākais baudījums - apvest ap stūri tādu kaudzi cilvēku un turklāt pavedināt attaisnot viņu ļaunprātīgo bezsirdību pašu bezapziņas rīcībā. Tāda ir ļaunuma seja: neizprotoša, apjukusi, nevērtējoša, pārliecināta par iespēju neuzņemties atbildību un neizdarīt tikumisku izvēli - tādu, kura atšķir labo no ļaunā. Jo pastāv taču tikai izdevīgais un neizdevīgais. As above, so below.30.6.14 01:59 - "Mazākais ļaunums", kārtējā tirāde
Nav tādas lietas kā "nepieciešamais ļaunums" (a.k.a. "mazākais ļaunums"). Ļaunas ir iracionālas, t.i., bezatbildīgas, neaprēķinātas, kaitnieciskas darbības, bez kurām varētu arī iztikt. Dzīvojot saprātīgi, ļaunums pēc definīcijas nav iespējams.Savukārt, tendence jaukt ciešanas ar ļaunumu, šķiet, nāk no tās pašas reliģijas, kura māca, ka "labs"="paklausīgs" cilvēks. Racionalitāte jeb labais tieši paredz pacietību, apzinātu īstermiņa ierobežotību, ja tas paredz plašāku labumu. Piemēram, [vairumā gadījumu] paciesties pusstundu un padzerties no akas ir saprātīgāk/labāk nekā dzert uzreiz un no peļķes. Taču kultūra tiek mērķtiecīgi virzīta infantilā tūlītējās apmierinātības virzienā - "ēdienu" var dabūt minūtē, "sabiedrība" iespējama, noglaudot kabatas aparātu, līdzīgi - pornogrāfija ir sekunžu jautājums, pat miegam vairs nevajag garīgo līdzsvarotību - pietiek ar tabletēm. Neskaitāmos veidos cilvēku saprātīgums tiek apkarots, un tie sāk spriest nevis saprātīgi (labi), bet gan kaislīgi (gūt (ne nodarīt) pēc iespējas mazāku ļaunumu) - kā bērni vai nabagi.
Tā, piemēram, "valsts" nav kaut kāds "labums", kurš būtu pierādāmi vajadzīgs - tas ir "mazākais ļaunums", jo, lūk, bez šādas varmācības būtu kāda vēl ļaunāka. Pat ja tas būtu iespējams, tad kādā gan veidā pašam nodarīt kādu ļaunumu ir labāk nekā, piemēram, cīnīties pret lielāku? Mazāks ļaunums lielāku neizskauž - tas vienkārši būvē to lēnāk un pamatīgāk. Pīpēt paciņu cigarešu dienā divu paciņu vietā nav nekāds dižais sasniegums - tā ir tā pati padošanās ar "mazākā ļaunuma" ilūziju, kas uz salīdzināšanās (ne uz principu un saprāta) pamata iedveš sajūtu, ka esi labāks, nekā varētu būt. Bet vai tā nav vienmēr? Vai tiešām labs ir mērāms negatīvi? Piemēram, pusļauns ir puslabs? Vai varbūt 99% ļauns = 1% labs? It kā labais un ļaunais būtu kāda kvantitatīva, nevis kvalitatīva parādība! Nozagt cilvēkam 10€ ir okej - jo tas ir kā iedot 10€, ņemot vērā, ka būtu iespējams atņemt 20€! Un noslepkavot 100 cilvēkus ir okej, jo varētu taču nogalināt arī miljonu! Faktiski, tu esi teju vai piedzemdējis 999900 cilvēku! Par to taču var Nobela un Dižģimenes prēmiju dabūt!
Nav tādas lietas kā "mazākais ļaunums". Ļaunums ir ļaunums - tā ir cilvēkam raksturīga izvēle, kāda nav iespējama būtnēm, kuras neoperē ar valodu abstrakti. Ļaunums ir identitātes likuma (a=a) pārkāpums, domas kļūda, nekonsekvence. Labais ir tas, ko dara visa daba - dzīvošana saskaņā ar patiesību. Un kādēļ gan būtu jāizvēlas mazākā nekonsekvence, ja iespējams izzināt un atzīt patiesību? Kādēļ jāuztur varmācīgs zagļu un meļu aparāts, ja tas ir pat lielākais iespējamais ļaunums pasaulē, kurā katrs cilvēks varētu nest daudz vairāk laba, nekā visi "valsts" pārstāvji kopā ņemti? Kāpēc jāsamierinās ar organizētu vardarbību, ja ir iespējama racionāla sadarbība? Kāpēc jāpiedalās valstiskajos svētkos (rituālos), piemēram, balsošanā vai hokeja pielūgsmē, ja "pareizās" komandas uzvara tik un tā tikai nostiprina kaitniecīgo iekārtu? Kāpēc jāatsakās no laba un ļauna dalījuma, ja labais prasa mazliet vairāk īstermiņa piepūles neizmērāmi (kvalitatīvi) vērtīgāka ieguvuma dēļ?
Labais nepieprasa neiespējamo - tas pieprasa iespējamo. Neiespējamo pieprasa ļaunais, un tāpēc tas ir ļaunais, jo padziļina nošķīrumu starp cilvēka domu un realitāti - tā ir ļaunuma būtība, tā ir posta sakne, tā ir bezjēdzības atslēga. Un nekas sabiedrībai nenes tādu ļaunumu kā "varas" māns, "valsts" ticība - pārliecība, ka dažu cilvēku paustais ir īstāks par citu cilvēku pārbaudīto. "Varas" un "valsts" ideja jau pamatā paredz to, ka saprāts ir pakļauts arbitrāriem, mainīgiem, "no augšas" diktētiem noteikumiem. Realitāte tiek pasludināta par sekundāru "svētā" "likuma" priekšā - kaut arī tas nav nekas vairāk par plānprātīgu neliešu meliem. Visi nepieciešamie likumi rakstīti katrā zvaigznē un katra cilvēka prātā. Katrs, kurš apzināti lieto valodu, ir apdāvināts ar absolūtu autonomiju. "Valsts" būtu attiecināma tikai uz kādas iracionālas sugas sabiedrisko dzīvi - pārvaldīt var mazus bērnus vai lopus, bet ne cilvēkus. "Valsts" ilūzija neattiecas un nevar attiekties uz saprātīgiem cilvēkiem - tā vardarbību un iedomību nosvēta pāri spriestspējai un realitātei. Bet tie, kas noticējuši, ka "labs"="paklausīgs", atsakās attīstīties līdz piecgadnieka vecumam un ieslēgt šaubas. Tādu cilvēku vienīgās "šaubas" ir jo spēcīgāka ticība tam, kurš sniedz savu atzinību - viņi nespēj apšaubīt tādu "varu" vai paša aizspriedumus un māņticības. Tādu cilvēku "saprāts" lietās, kas attiecas uz sabiedrisko dzīvi, nav racionālāks par trakumsērgas mocītas žurkas agresijas vadīto "apņēmību". Cilvēks, kurš uzstāj uz vardarbības nepieciešamību savstarpējās attiecībās, nav attiecību cienīgs - cilvēks, kurš apzināti vēl ļaunu, nav uzskatāms par pilntiesīgu sabiedrības locekli - tādam nevar uzticēties un tādu nav iespējams cienīt, jo tādam nav ne principu, ne darbīga saprāta, ar kuru pie tādiem nonākt un tādus ievērot. "Mazākā ļaunuma" aģitētāji paši ir lielākais ļaunums, un nopietnās sarunās par dzīves risinājumiem tādi ir kaitīgi un principā neauglīgi. Katrs ļaunums aizvien vairāk nodala prātu no realitātes - mazākā vai lielākā mērā. Un tas vienmēr ved prom no labklājības un patiesības. Tas vienmēr ir pretrunā ar dzīvību un cilvēcību. Tā nu "varas" un "valsts" māņticības, kas nav nekas vairāk par garīgu atpalicību un smagu, kaitniecīgu muļķību, nav ciešamas ne mazākajā mērā, jo nekāds ļaunums - pat ne "mazākais" - nav ciešanu vērts.
18.6.14 14:46 - Natural Law
Šeit pasniegtā informācija ir tikpat vienkārša un acīmredzama kā apslēpta un nesaprasta. Visas taisnības un netaisnības pamats, visas labestības un noziedzības noslēpums (jo tas no cilvēkiem noslēpts - tavas sabiedriskās un personiskās dzīves pamats netiek atklāts ne ģimenē, ne bērnudārzā, ne skolā, ne vairumā augstskolu, ne masu medijos, ne uz ielas, ne baznīcās etc.)Trīs pagaras daļas, bet ne minūte nav lieka vai garlaicīga.
Mark Passio - Natural Law Seminar (3 daļās)
1
2
3
13.6.14 11:26 - Simmpl
@
To understand how evil controls people, it is necessary to
understand the difference between principle and law.
A principle is a truth that creates freedom. A law is a lie that
creates slavery.
Principles describe reality. They are knowledge that help you
to make use of your world. Because of your intelligence, you
recognize principles in everything you do. Every true thing you
learn is a principle. The movements of your hands, which foods
taste good, mathematics and empathy for a friend are all based
on principles.
Laws are artificial ideas created by evil men to restrict the
thinking and understanding of people. Laws mask themselves in
authority so that they can impersonate principles. When people
mistake law for principle their freedom is restricted. When
people mistake truth for the ideas of authority, their abilities and
their wisdom are diminished. This is the purpose of law.
An example of a principle can be found in thermodynamics. A
liquid is cooler than a gas. This is a principle. Because this is a
principle, it does not restrict us, but enables us. Using this
principle, we can condense and expand a substance between gas
and liquid to create refrigeration. With this principle, we have
more understanding and more power. Principles are truths that
create freedom.
An example of a law can be found in the culture of royalty. A
commoner owes homage to the king. This is a law. Because this
is a law, it destroys freedom and enslaves. Under this law, a
person must neglect usage of their minds, their speech and their
actions. They must believe that they are worth less than the king.
Notice that unlike principle, there is no truth in law. It is entirely
possible to disrespect the king, and therefore to break the law.
Law must be enforced, because there is no truth in it. A law
destroys freedom because it is a lie. A principle, however,
creates freedom because it is knowledge.
That which destroys freedom is evil.
9.6.14 20:00 - sarkanais atspulgs
Cilvēks, deleģējis savu atbildību, piesūcas pasaulei kā parazīts, kā vīruss un ar sava prāta spoguli piemāna īstenību, sakropļo to, lai pierādītu sava prāta pareizību ar radītās postažas kroplību. Nespējīgs saredzēt sevi un saredzēt pasauli un to, kā šīs pasaules vienotas, pie krūts piesūcies ar nabassaiti mātei vēl joprojām piesiets klēpī pasauli dodas izlūkot pats sevī sapinies nelaikā pasaulē nākušais augstākās matemātikas un dziļākā izmisuma ērģelnieks, izglītības izkropļotais placentas laureāts homo comfortus, ar spēku grūž stabuļu skursteņos alķīmijas vismelnāko zemi, Kema zemes treilus, Ģiptiešu zeltu un Pirra Mīdas, konusā sadzen visas visdziļākās raizes, zemiskas vēdergraizes, vulkānismu, meteorītismu, gastrītu, ekzēmu, blaktis un blaugznas, vēl ārā nebijis, muļķis pirmajā kārtā, pirmajā krēslā, pirmajā vietā, pirmajā dienā - no rīta līdz vakaram kārtis lauž, duraku sizdams ar džekiem un izdrāž, un izdrāž, un izdrāž visu, kas nāk viņam priekšā. Cilvēks "progresē" uz pasauli, kura savā bezcerīgajā visiznīcības posta priekšā pilnīgi attaisnotu cilvēka nevarību, cilvēka infantilo un nepiesātināmo nožēlu glābēja priekšā - ja vien tāds būtu. Cilvēks atsakās pieaugt, kaut nokāvis mātes un tēvus. Kails, nevarīgs, stulbs dzeltenās smiltīs - bez poņas. Bet pasaule apkārt - tieši tas pats. Cilvēks cilvēkam vilks, vilkam - cilvēks kā cilvēks un cilvēkam vilks tā kā cilvēkam vilks. Viss skaidrs, viss kārtībā, turpinām! Un pasaule katru mīļu brīdi uz salauztiem zīdaiņu pleciem gļēvākos, nelietīgākos pārvērš par Atlantiem, bet visas pasaules nastu - par knupīti bezzobu mutei: sīku un saldu. Tik dārgs un tik neprātīgs - bārenis nepazīst sevi, vēl nespējīgs vārdus pateikt, pats sev maksā daudz vairāk, nekā atļautu saprāts, bet attaisno savu nāvi ar nožņaugto vecāku mirstību. YOLO.Kas ir ģenētika, un kas ir ģēnijs? Jevgēnij, nāc ārā! No kā tu tik briesmīgi baidies? Vai tiešām no savas vienīgās pasaules? Kā gan kaut kas tik šausmīgs var visiem maksāt tik daudz? Uzmest un noņemties? Nomest un uzņemties. Auklas gals ir tur, kur to tur. Un ko turi tu? Vai tev vienalga, kur tevi tur? Kas tur? Pačtaļjon pečkin, priņos zametku - papagaiļi runā ar spoguļiem, bet mēs to redzam - vismaz divkārt skaidri. Ko tu atkārto - un priekš kam? Kas tev vispār pieder - vai varbūt tu esi vergs, bez zemes, bez saknēm, bez stumbra, bez zariem, bez lapām, bez augļiem, taurenis, kukainis, muša, knislis, blusa, gnīda, pīslis, puteklis, pūsma - medijs, inertā gāze, nesējs, fons, kamielis, ēzelis, cērpjamā aita, līķis, sprāgonis, maita? Kas tu tāds esi? Bez tā nav nekā - nekā laba, nekā sava, nekā īsta - nekā, ko tu dari. Un tas, kas aiz tevis paliek, tās plaisas zemē, tās nav dobes vai auglīgi zari - tie ir nekoptu bezpalīdzīgo kari, sadursmes, atgrūšanās, tur nav saskaņas, tur nav vienošanās, kā kokos tu nocirstos gados laiku skaiti un par vecumu, par briedumu sauc katru vistālāk aizlaisto kaiti, bet pasaule attīstās, tā velkas tev līdzi - jo netīrāks kļūsti, jo vairāk tā smird, tu neļauj tai sevi mazgāt un mazgāties nepalīdzi. Par visu ir samaksāts, un kauliņi - mesti! Kurss uzņemts, taisni pa vējam, taisni uz vētras aci, atklātā jūrā ar peldmatraci - un turas, pieaudzis klājam ar mēsliem, pelējums izplaucis burās, pasaules atklājējs, Kolumbs, nākotnes ķēniņš, nelaiķa bārenis, pasaules ienaidnieks, cilvēks, koloniālais masveida iznīcinātājs - nezina, ko viņš dara. Nezina, kas viņš ir. Zina vien to, ka ir neglīts, un šī pūstošā mātes miesa, smirdošā pasaule, recekļu zeme ir viņa mūža lielākais darbs.
9.6.14 17:23 - dzīvais/vērtīgais/labais vs. mirušais/bezvērtīgais/ļaunais
Visvairāk sašūtu par cilvēku ļaunumu - par nespēju sašust."Morālais relatīvisms" ir viena no debilākajām reliģiskajām modēm, gandrīz tikpat debila kā ideja, ka vērtības varētu nākt ne no realitātes. Tā ir galēja gara nabadzība, miesas bezjēdzība un dvēseles trulums.
25.4.14 13:59 - same old new
Dzīvei pašai par sevi nav pozitīva mērķa. Tās mērķis ir negatīvs - nenomirt. Neapmierināma prasība, kurā atbalsojas plašākais dzīvības konteksts, uz kuru kā mirstīgas būtnes nevaram, negribam utt. atbildēt.Nav pareizu izvēļu. Ir tikai vairāk vai mazāk nepareizas - jo mērķis ir neiespējams un "laba" jeb "pareiza" izvēle mums cilvēka dzīves ietvaros liegta.
Ir arī šaurāki konteksti - tie, attiecīgi, ir vēl arbitrārāki par bezjēdzīgo cilvēku. Tie nereti radīti tieši tamdēļ, lai iespējotu "pozitīvu izvēli", iespēju uzvarēt, izdarīt pareizo izvēli, spēlēt labāk nekā citiem. Tā jau tie motori griežas un actiņas spīd - ja vien tās šauri pareizās atbildes tik bieži nebūtu tik daudz nepareizākas par daudzām citām...
Bet kādas ir alternatīvas? Skatīties sev pāri? Degt, nedomājot par savas gaismas mirstību? Bet kāpēc gan raizēties par savu nāvi - ja tā ir nenovēršama? Varbūt tas, par kā nāvi vērts raizēties, ir nevis tava miesa, bet gan pareizākās no izvēlēm, kuru ēnā nepareizās atbildes, apziņas necienīgas, izslīd no katras pieņemamības - un dzīvība ved jau soli augstāk, laikā sarindojot mūs katru vispēdējākajā un pirmākajā pasaules brīdī, pilnīgi aizņemtu un pilnīgi brīvu - brīvu izvēlēties mazāko no ļaunumiem. Bet - kādā kontekstā? Taču jau jācer, ka lielākajā, kādu spēj iegrožot šis sīkais zvaigžņu jātnieciņš "cilvēks". Un varbūt labais, kurš rodas pats no izvēles, ir tikvien kā relatīvs pret tagadni. Acumirklīgs un paliekošs, formējošs, ilgāks par cilvēku, īsāks par brīdi. Varbūt tā izskatās mūžība: bezgalīgi radoša pašiznīcināšanās - kā kreisā kāja zog labo, bet labā, savukārt, kreiso.
Powered by Sviesta Ciba