9.11.16 14:14 - Men against fire
Black Mirror S03E05, labs.
÷
±
1.11.15 07:35 - Dvēseli vai dzīvību!
Tā kā pašpopulārās "valsts" sektas locekļu un garīgo sekotāju rīcību vada ne saprāts, ne cieņa, ne mīlestība, bet gan primāri reliģiskās dogmas (valstistu folklora, kuras ietvaros tā sevi apzīmē ar nosaukumu "likums"), tad viņi savās attiecībās ar līdzcilvēkiem neiebilst pret vardarbību un savu dogmu aizstāvībai to mīļuprāt izmanto, un viņu darbības veids ir vardarbīgs jeb cilvēcīgi noziedzīgs. Bet, lai noliegtu atbildību par saviem pastāvīgajiem noziegumiem, valstticīgie apelē pie ārprāta un pasludina savas iedomas kā spēcīgākas par saprātu. Un citiem nākas saskarties ar šiem vardarbīgajiem tumsoņām un vai nu piekrist viņu ārprāta murgam un tam izdabāt, vai vismaz sev atzīt, ka šie cilvēki darbojas tīri vardarbīgā kārtā un darīs visu, lai psihiskā un fiziskā pašaizsardzība attiecībās ar viņiem nesekmētos. T.i., valstticīgo noziedzības/ārprāta dēļ citiem nākas vai nu atzīt savu saprātu un cieņu un mīlestību par nebūtisku (tādu, kam nav saistības ar valstticības interesēm) un vienpusējās vardarbības diktātu par saprātīgu un godīgu, vai arī aizsargāt sevi pret ārprātu un tam līdzejošo vardarbību, neticot un neļaujoties attiecīgās sektas iegribām, kas valstticības ietvaros ir pieaugoši sodāms - līdz pat praktiski neierobežota apmēra vardarbībai (atkarībā no pieņemtajām dogmām).Saprāts ir nederīgs, cieņa ir nebūtiska, vardarbība ir vēlama.
Tie ir minimālie, loģiski neizbēgamie valstticības pamatpieņēmumi. Un valstticīgo ticība to attiecībās savstarpēji un ārēji garantē tieši tās lietas, no kurām cilvēki visvairāk vairās: neprātu, necieņu un bezatbildību. Un, attiecīgi, saprāts, cieņa un mīlestība tiek ekskluzīvi piedēvēta vardarbības maskēšanas nolūkā izgudrotajam ārprāta iemiesojumam "valstij", kura tiek dievināta, kurpretī cilvēka saprāts, cieņa un mīlestība tiek atvirzīta pēc iespējas tālāk no uzmanības kā otršķirīgi beznozīmīga.
tl;dr
Valstticīgie - tie, kuri pieņēmuši "valsts" ideju par savu īstenību, citiem savā ārprātā uzspiež izvēli: ārprāts vai nāve.
19.10.15 12:28 - salauzt, sasmalcināt, izšķīdināt
Objektīvi viss ir subjektīvi.Fiktīvi viss ir objektīvi.
Subjektīvi viss ir objektīvi fiktīvi.
Subjektīvā/objektīvā nošķīrums ir fiktīvs.
Reāls ir tikai tas, ko nevar nošķirt.
Par to neko nevar pateikt. Par to nevar domāt.
Grūti samanīt savas civilizācijas aklumu.
15.10.15 12:30 - Life
Bērnība ir reklāma.Jaunība ir demo versija.
Lai cik šausmīgs būtu produkts, bērnības ķīmija - krāsiņas, smaržiņas, spēlītes! - nodrošina ticību produkta vērtībai. Savukārt, demo versijā iekļautais spēks un funkcionalitāte, kura izgaisīs 30 dienās, ja nenopirksi pilno versiju, nodrošina pārliecību, ka tu proti lietot, ka tev pieder, ka tu esi. Spēka ilūzija uz ķermeņa pārbagātības fona. Turklāt mūsdienās - diez, kādēļ? - ilūziju industrija iedrošina pseidolietotājus ticēt, ka viņiem ir pilnais pauers. "Nelāpi, nopērc jaunu!" Bet idioti turpina plēsties, kamēr mūžveci vīri vārās no viņu nabadzības un nespējas atļauties pašiem savu softu.
21.9.15 13:04 - Antīkās pasaules dzīvais mantojums
Izvārīju pupiņas, nav ne vainas. Kas tie par cilvēkiem, kuri izdomā uz paciņas uzrakstīt "Derīgs līdz: 2010. gadam"?5.1.15 00:39 - divkosība un labticība
Cilvēkiem reizēm varētu šķist, ka tie, kuri raksta likumus, tos visrūpīgāk arī ievēro. Kuram gan, piemēram, Satversme rūpētu vairāk nekā Saeimas deputātiem? Un kuram gan sliekas veselība rūpētu vairāk nekā makšķerniekam?30.6.14 01:59 - "Mazākais ļaunums", kārtējā tirāde
Nav tādas lietas kā "nepieciešamais ļaunums" (a.k.a. "mazākais ļaunums"). Ļaunas ir iracionālas, t.i., bezatbildīgas, neaprēķinātas, kaitnieciskas darbības, bez kurām varētu arī iztikt. Dzīvojot saprātīgi, ļaunums pēc definīcijas nav iespējams.Savukārt, tendence jaukt ciešanas ar ļaunumu, šķiet, nāk no tās pašas reliģijas, kura māca, ka "labs"="paklausīgs" cilvēks. Racionalitāte jeb labais tieši paredz pacietību, apzinātu īstermiņa ierobežotību, ja tas paredz plašāku labumu. Piemēram, [vairumā gadījumu] paciesties pusstundu un padzerties no akas ir saprātīgāk/labāk nekā dzert uzreiz un no peļķes. Taču kultūra tiek mērķtiecīgi virzīta infantilā tūlītējās apmierinātības virzienā - "ēdienu" var dabūt minūtē, "sabiedrība" iespējama, noglaudot kabatas aparātu, līdzīgi - pornogrāfija ir sekunžu jautājums, pat miegam vairs nevajag garīgo līdzsvarotību - pietiek ar tabletēm. Neskaitāmos veidos cilvēku saprātīgums tiek apkarots, un tie sāk spriest nevis saprātīgi (labi), bet gan kaislīgi (gūt (ne nodarīt) pēc iespējas mazāku ļaunumu) - kā bērni vai nabagi.
Tā, piemēram, "valsts" nav kaut kāds "labums", kurš būtu pierādāmi vajadzīgs - tas ir "mazākais ļaunums", jo, lūk, bez šādas varmācības būtu kāda vēl ļaunāka. Pat ja tas būtu iespējams, tad kādā gan veidā pašam nodarīt kādu ļaunumu ir labāk nekā, piemēram, cīnīties pret lielāku? Mazāks ļaunums lielāku neizskauž - tas vienkārši būvē to lēnāk un pamatīgāk. Pīpēt paciņu cigarešu dienā divu paciņu vietā nav nekāds dižais sasniegums - tā ir tā pati padošanās ar "mazākā ļaunuma" ilūziju, kas uz salīdzināšanās (ne uz principu un saprāta) pamata iedveš sajūtu, ka esi labāks, nekā varētu būt. Bet vai tā nav vienmēr? Vai tiešām labs ir mērāms negatīvi? Piemēram, pusļauns ir puslabs? Vai varbūt 99% ļauns = 1% labs? It kā labais un ļaunais būtu kāda kvantitatīva, nevis kvalitatīva parādība! Nozagt cilvēkam 10€ ir okej - jo tas ir kā iedot 10€, ņemot vērā, ka būtu iespējams atņemt 20€! Un noslepkavot 100 cilvēkus ir okej, jo varētu taču nogalināt arī miljonu! Faktiski, tu esi teju vai piedzemdējis 999900 cilvēku! Par to taču var Nobela un Dižģimenes prēmiju dabūt!
Nav tādas lietas kā "mazākais ļaunums". Ļaunums ir ļaunums - tā ir cilvēkam raksturīga izvēle, kāda nav iespējama būtnēm, kuras neoperē ar valodu abstrakti. Ļaunums ir identitātes likuma (a=a) pārkāpums, domas kļūda, nekonsekvence. Labais ir tas, ko dara visa daba - dzīvošana saskaņā ar patiesību. Un kādēļ gan būtu jāizvēlas mazākā nekonsekvence, ja iespējams izzināt un atzīt patiesību? Kādēļ jāuztur varmācīgs zagļu un meļu aparāts, ja tas ir pat lielākais iespējamais ļaunums pasaulē, kurā katrs cilvēks varētu nest daudz vairāk laba, nekā visi "valsts" pārstāvji kopā ņemti? Kāpēc jāsamierinās ar organizētu vardarbību, ja ir iespējama racionāla sadarbība? Kāpēc jāpiedalās valstiskajos svētkos (rituālos), piemēram, balsošanā vai hokeja pielūgsmē, ja "pareizās" komandas uzvara tik un tā tikai nostiprina kaitniecīgo iekārtu? Kāpēc jāatsakās no laba un ļauna dalījuma, ja labais prasa mazliet vairāk īstermiņa piepūles neizmērāmi (kvalitatīvi) vērtīgāka ieguvuma dēļ?
Labais nepieprasa neiespējamo - tas pieprasa iespējamo. Neiespējamo pieprasa ļaunais, un tāpēc tas ir ļaunais, jo padziļina nošķīrumu starp cilvēka domu un realitāti - tā ir ļaunuma būtība, tā ir posta sakne, tā ir bezjēdzības atslēga. Un nekas sabiedrībai nenes tādu ļaunumu kā "varas" māns, "valsts" ticība - pārliecība, ka dažu cilvēku paustais ir īstāks par citu cilvēku pārbaudīto. "Varas" un "valsts" ideja jau pamatā paredz to, ka saprāts ir pakļauts arbitrāriem, mainīgiem, "no augšas" diktētiem noteikumiem. Realitāte tiek pasludināta par sekundāru "svētā" "likuma" priekšā - kaut arī tas nav nekas vairāk par plānprātīgu neliešu meliem. Visi nepieciešamie likumi rakstīti katrā zvaigznē un katra cilvēka prātā. Katrs, kurš apzināti lieto valodu, ir apdāvināts ar absolūtu autonomiju. "Valsts" būtu attiecināma tikai uz kādas iracionālas sugas sabiedrisko dzīvi - pārvaldīt var mazus bērnus vai lopus, bet ne cilvēkus. "Valsts" ilūzija neattiecas un nevar attiekties uz saprātīgiem cilvēkiem - tā vardarbību un iedomību nosvēta pāri spriestspējai un realitātei. Bet tie, kas noticējuši, ka "labs"="paklausīgs", atsakās attīstīties līdz piecgadnieka vecumam un ieslēgt šaubas. Tādu cilvēku vienīgās "šaubas" ir jo spēcīgāka ticība tam, kurš sniedz savu atzinību - viņi nespēj apšaubīt tādu "varu" vai paša aizspriedumus un māņticības. Tādu cilvēku "saprāts" lietās, kas attiecas uz sabiedrisko dzīvi, nav racionālāks par trakumsērgas mocītas žurkas agresijas vadīto "apņēmību". Cilvēks, kurš uzstāj uz vardarbības nepieciešamību savstarpējās attiecībās, nav attiecību cienīgs - cilvēks, kurš apzināti vēl ļaunu, nav uzskatāms par pilntiesīgu sabiedrības locekli - tādam nevar uzticēties un tādu nav iespējams cienīt, jo tādam nav ne principu, ne darbīga saprāta, ar kuru pie tādiem nonākt un tādus ievērot. "Mazākā ļaunuma" aģitētāji paši ir lielākais ļaunums, un nopietnās sarunās par dzīves risinājumiem tādi ir kaitīgi un principā neauglīgi. Katrs ļaunums aizvien vairāk nodala prātu no realitātes - mazākā vai lielākā mērā. Un tas vienmēr ved prom no labklājības un patiesības. Tas vienmēr ir pretrunā ar dzīvību un cilvēcību. Tā nu "varas" un "valsts" māņticības, kas nav nekas vairāk par garīgu atpalicību un smagu, kaitniecīgu muļķību, nav ciešamas ne mazākajā mērā, jo nekāds ļaunums - pat ne "mazākais" - nav ciešanu vērts.
13.6.14 15:36 - divas brīvības
Iekšējā un ārējā kontrole (jeb ārējā un iekšējā brīvība) ir apgriezti proporcionāli lielumi.Valdi sevi - vai valdīs tevi!
Līdzīgi ar ārējo pasauli - "varu" var iegūt tikai uz citu brīvības rēķina ("vara" ir citam atņemta brīvība).
Brīvi var būt tikai tādi cilvēki, kuri valda katrs pār sevi. Tā arī ir augstākā iespējamā kārtība. Dabiskā kārtība. Kārtība.
Cilvēki, šķiet, cer pamest visu atbildību un vadību pār sevi, skriet pa "valdnieku" noliktajām "kārtības" (iznīcības) sliedēm un kaut kādā veidā šajā verdzības stāvoklī gūt piepildījumu. Pērk visas idiotiskās rotaļlietas, kas "nepieciešamas", lai sasniegtu tādu stulbuma un konformisma pakāpi, ka individualitāte un brīvība aizmirstos pilnībā, tās vietā liekot tik pat debilu vai, sliktākā gadījumā, galēji ļaunu (varaskāru) cilvēku atzinību - vienalga, vai tā nāktu nozīmīšu, komplimentu, statusu vai kādā citā fiktīvā veidā.
Kā izskatās no pārrunām tepat cibā, daži uzskata, ka brīvība ir pretējais tikumībai (neņemiet ļaunā, bet šis vārds - labāku latviešu valodā neatrodu -, manuprāt, pelnījis atdzimšanu), no kuras tā ir faktiski un negrozāmi atkarīga. Tikai cilvēks, kurš dzīvo saskaņā ar patiesību (tikumīgs cilvēks), var būt brīvs, tāds, kurš nemeklē līdzcilvēku žēlastību, fiktīvi atdodot citiem tiesības dzīvot viņa vietā, izmantot viņa laiku, viņa ķermeni, viņa domu procesus, viņa pacietību, lai celtu to, ko iekārojuši attiecīgie krāpnieki.
Brīvība ir reizē gan personīga dzīvošanas māksla, gan sabiedriski organiskākais un veselīgākais stāvoklis. Verdzība, savukārt, ir sakropļota, nevadīta psihe, kura dabiski saistās ar nevarību, slimīgumu un kaitniecību sabiedriskajā dzīvē (šī posta pamats un balsts ir "varas" reliģija un to apkalpojošais aparāts, kā arī, protams, konkrētie psihopāti, kuri šādu "kārtību no haosa" cenšas uzcelt, sakropļojot indivīdus un iemānot viņus fiktīvajā totalitārisma "drošībā").
"Tikumība" jeb brīvība daudzu prātos ir jēgu zaudējis termins, līdz ar ko cilvēki ļauj sev sairt kolektīvos spaidos un individuālā haosā - "valsts" imaginārajā paspārnē. Daudzi labprātāk atbalsta zagšanu, cilvēku laupīšanu, spundēšanu, pazemošanu, spīdzināšanu - varmāku "likumus" jeb pavēles, nesaprotot neko no tā, kā darbojas viņi paši un pasaule ap viņiem. Tie, kas baidās no brīvības, no paškontroles, no tikumības un rakstura, murgo bezprāta šausmas par dzīvi bez verdzības un cīnās par to, lai gan viņiem, gan viņu līdzcilvēkiem tiktu uzspiesta aizvien smagāka vardarbība ("likumdošana" un "likumu" vardarbīga ieviešana), jo šī infantilā pozīcija, kā pazīstams no laika, kad valdošais "varas" aparāts bija baznīca, noņem visu personīgo atbildību un piešķir ticību neiespējamai, ar realitāti nesaistītai Zelta Nākotnei, ko nesīs tie, kuru galvenais uzdevums ir iznīcināt cilvēku līdz mašīnas, darba lopa līmenim.
Ticībā "valstij" un "varai" nav nekā cēla, nekā laba, nekā skaista, nekā tikumīga - jo "valsts" pamatideja ir citu apspiešana savas nevarības attaisnošanai, visu pakļaušana sliktāko un vājāko iegribām, personīgās noteikšanās un brīvības izskaušana. Bet tāda ir brīvības no brīvības cena. Valdi sevi - vai valdīs tevi! Bet tie, kuri vēl nespēj uztvert tik vienkāršu patiesību, tādu patiesību, no kuras atkarīgs gan katra individuālais, gan visas planētas liktenis, un kuri velta veselus mūžus pasaules iznīcināšanai caur "varas" jeb dabas iznīcināšanas ideju, ir uzskatāmi par bērniem, kuri vēl nav iemācījušies pat mācīties - par zīdaiņiem. Un tādiem nav nekādas teikšanas, to balss ir tukša skaņa, kas neatbild ne uz ko. Tieši tāpēc tādi piedalās "vēlēšanās" - un to pašu arī saņem atpakaļ.
17.5.14 09:33 - sabiedrības sienas ceļ no cilvēkiem
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
indulgence ieraudzījis tautu no robota lidojuma:
biga pikča kliki klak
28.2.14 18:28 - Piramīda
Treileris
Mr.Kino balss
Mr.Kino balss
Galvenais, lai cilvēkiem šķiet, ka viņiem kaut kas pieder. Tas mudina strādāt vairāk. Ilūzijas var izdalīt bez maksas.
Paštēls. Statuss. Privilēģijas.
Un apmierinātība ar sapni neļauj pamosties. Bet gandarījums - pamodina.
Un sapnī apzināties sevi - ir sajust sapni.
Nu, celies.
ekrāns nolaižas
slow motion mode on
Aizmigušie kā zombiji; nomodā psihopāti un citi baiļu mocītie. Vieni veido varu - tie, kuri nejūt. Citi - apzinās, ka aizmigušie īstenībā arī ir cilvēki, un iestājas pret pirmajiem. Vara midzina dziļāk, ziemas miegā, lai guļošos kā tādus bērnus neatmodina pretinieki - sāks vēl gāzt podus. Un tad būs jātēlo, ka podi mūsējie, un kurš tad grib ar to baru krāmēties? Tēlojam smadzeņu podus un uzburam viņiem a[b.s.]trakciju parku, lai spēlējas! Bet tie, kas viņos atpazīst cilvēkus - tie, kuriem nav bail just nomodu, kurš izposta sapni, cenšas šo pašu nomodu nodarīt guļošiem. Bet tos otrus labākajā gadījumā mudina patiess jautājums - vai ir ētiski nogalināt zombiju. Daži pat aiziet armijā, lai savas valsts ganāmpulku pasargātu gan pašus no sevis, gan no citu pulkiem. Citi - lecina, piebaro, cērp. Un ļaudis savos prātos spēlē virtuālo realitāti, krājot zvaigznītes un cipariņus idiotiski aizraujošā datu spēlē. Bet pirāti iesūta spēlītē vīrusus, mazliet kontakta ar realitāti, mazliet berzes, mazliet karstuma - un spēle uzkaras, kļūst garlaicīga. Depresija? Operācija? Sieva dusmīga, šefs - visā augumā pimpis, bet tu - kā iesprūdis starp murgu un slimnīcas lampām rīsties no nelabuma: dod man zīmi, ka es izdzīvošu! Apziņa atkāpjas solīti nostāk no pretīgās ekrāna telpas, un sajūt. Šitas ir gļuks, šitas ir bijis, šito es esmu redzējis. Déjà vu. Divas acis savienonas trešajā - un tu redzi dziļumu: ekrāns tiešām ir plakans! Paskaties tālumā. Horizonts satek vienā punktā kā piramīda, un piramīdas smailē spulgo acs - un tu mēģini atšķirt aci no gaismas, maņas no realitātes - idejas no lietām. Un pasaule kļūst plakana, un tad tajā iemājo ļaudis, un tad tajā iemājo vara, un tad tajā iemājo anarhisti, un zeme kļūst apaļa, un parādās trešā dimensija, viss kļūst relatīvs, un piramīdas pamatne ir tikai malu ēna, kad Hors ir virs galvas, bet malas ir mieta stutēta telts, lai vidū vieta būtu tikai garākajam, kurš lūr pa lodziņu laukā un kliedz, ka ārā ir bīstami - tur ir pirāti anarhisti šausmas. Citus mietus gan nevarot manīt.
No ārpuses nemaz neizskatās, ka tur iekšā būtu kas vairāk par sarkofāgu. Vnk nāciet laukā. Spīd saule.
Bet kas ir saule? Sapnī tā bija auksta un uzzīmēta. Vai tā ir acs? Vai gaisma? Vai tas esmu es, ko es redzu?
Tā ļaudis bērnišķīgu baiļu dēļ bija zaudējuši bērnišķīgu dzīvesprieku. Tos brālīgi sadalīja brāļi. Ābelam tika grābeklis, Kainam - akmens, ko pasviesties. Un tāda bija viņu pastarā tiesa. Tomēr bosiņa levelis vēl ir tikai priekšā.
Tas būs pa īstam.
tas jau kaut kur bija...
Powered by Sviesta Ciba