÷

±

25.1.18 10:36 - fingerpointing shootout

Jukuši. Visi - gandrīz? - ir jukuši.
Vai ir bijis citādi? Vai var būt citādi?
Šķiet, ka var. Bet varbūt tā ir jukusi doma?
Vai vienkārši esam sajūgti pārāk plašos grožos: zirgi un cūkas, un vistas, un vardes...
The dawn of the new world order.

13.11.15 21:29 - Auzas

Noklausījos (až klātienē) M.Auziņa un Dž.Lenoksa sarunu par to, vai tad zinātne esot aprakusi Dievu. Protams, vīlos, kas normāli, tātad nevīlos. Tikvien kā mazliet cerēju dzirdēt kaut ko svaigu un provokatīvu. Katrā gadījumā, cerēju uz intelektuāli daudz kvalitatīvāku debati.
Būtībā radās iespaids, ka tā ir nevis debate, bet Auziņa taisnošanās, kāpēc viņš vēl nav aktīvs kristietis, jo Dievs viņam ļoti patiktu, ja ticība tādam ļautu nejust to šausmīgo trauksmi. Faktiski, debati varēja saukt "Vai Auziņš ir apglabājis Dievu?", uz ko viņš pats, domājams, steigtos atbildēt ar vāji un nepārliecinoši argumentētu "Nē!".
Oh, well, detaļās laikam nav vērts iet. Esmu dzirdējis dažus desmitu šī rakstura debašu, un šī, šķiet, bija starp pašām vājākajām. Lenoksa argumenti arī tāds vidusskolas līmeņa fufelis (ar dabiskām aplamībām no "confirmation bias" sērijas), tikai lieliskā (kaut ārzemēm piemēroti vienkāršotā) angļu valodā. Bet, nu, tango dejo divatā.
Bet noteikti daļai tas bija derīģs prāta treniņš, kas ir ļoti vērtīgi, sou - kūl, greit, vismaz kāds par kaut ko debatē. Par kaņepēm pat tādā līmenī te neviens nerunā. Piemēram. Un tikmēr neizmērāmas stundas potenciāli derīga intelektuālā darba aiziet vardarbības režīma stiprināšanā un tamlīdzīgos tumšajos strupceļos. Kreizī. Bet, no otras puses, značed dafiga, ko darīt, lai šito vietu kaut cik uzlabotu. To, ka pār cilvēkiem valda tik šausmīgas nejēdzības kā pašreiz, attaisnot ar to, ka tā ir jeb "jābūt", ir absurds. Tāds "God of the gaps" arguments - kultivētās domu struktūras ir baigi okej, bet tikai tur, kur mēs uz tām neskatāmies. Jo, skaties, kur gribi, priekšā necaurredzami idiotisma džungļi. A tie, lūk, aug tur, kur prāts netiek disciplinēts un cilvēks cenšas apmierināties ar trulu cerību un disorientējošu maņu kairināšanu. Var jau to saukt par Dievu un Augstāko Patiesību, bet labāk būtu paklusēt - vismaz nenodeldētu to, kas palicis pāri no vārdiem un jau tā nojātās pasaules apjausmas. Tā politkorektā bezpalīdzība ved nevis uz mīlestību un taisnību, bet gan uz totalitāru bezdomu kolektīvismu un cilvēka pagrimumu.
Dievs mūsdienās ir tikpat labi "valsts", "zinātne" un izklaide. Katrā gadījumā - maksimāla atteikšanās no sevis un no spriestspējas - un bez tām jebkāda taisnība, cerība, mīlestība, jebkas labs kļūst beznozīmīgs. Līdz ar to, svarīgāka varētu būt debate nevis par to, vai zinātne ir apglabājusi Dievu, bet gan vai infantili bezpalīdzīgas alkas pēc "Dieva" nav abglabājušas gudrību.

1.11.15 07:35 - Dvēseli vai dzīvību!

Tā kā pašpopulārās "valsts" sektas locekļu un garīgo sekotāju rīcību vada ne saprāts, ne cieņa, ne mīlestība, bet gan primāri reliģiskās dogmas (valstistu folklora, kuras ietvaros tā sevi apzīmē ar nosaukumu "likums"), tad viņi savās attiecībās ar līdzcilvēkiem neiebilst pret vardarbību un savu dogmu aizstāvībai to mīļuprāt izmanto, un viņu darbības veids ir vardarbīgs jeb cilvēcīgi noziedzīgs. Bet, lai noliegtu atbildību par saviem pastāvīgajiem noziegumiem, valstticīgie apelē pie ārprāta un pasludina savas iedomas kā spēcīgākas par saprātu. Un citiem nākas saskarties ar šiem vardarbīgajiem tumsoņām un vai nu piekrist viņu ārprāta murgam un tam izdabāt, vai vismaz sev atzīt, ka šie cilvēki darbojas tīri vardarbīgā kārtā un darīs visu, lai psihiskā un fiziskā pašaizsardzība attiecībās ar viņiem nesekmētos. T.i., valstticīgo noziedzības/ārprāta dēļ citiem nākas vai nu atzīt savu saprātu un cieņu un mīlestību par nebūtisku (tādu, kam nav saistības ar valstticības interesēm) un vienpusējās vardarbības diktātu par saprātīgu un godīgu, vai arī aizsargāt sevi pret ārprātu un tam līdzejošo vardarbību, neticot un neļaujoties attiecīgās sektas iegribām, kas valstticības ietvaros ir pieaugoši sodāms - līdz pat praktiski neierobežota apmēra vardarbībai (atkarībā no pieņemtajām dogmām).

Saprāts ir nederīgs, cieņa ir nebūtiska, vardarbība ir vēlama.

Tie ir minimālie, loģiski neizbēgamie valstticības pamatpieņēmumi. Un valstticīgo ticība to attiecībās savstarpēji un ārēji garantē tieši tās lietas, no kurām cilvēki visvairāk vairās: neprātu, necieņu un bezatbildību. Un, attiecīgi, saprāts, cieņa un mīlestība tiek ekskluzīvi piedēvēta vardarbības maskēšanas nolūkā izgudrotajam ārprāta iemiesojumam "valstij", kura tiek dievināta, kurpretī cilvēka saprāts, cieņa un mīlestība tiek atvirzīta pēc iespējas tālāk no uzmanības kā otršķirīgi beznozīmīga.


tl;dr
Valstticīgie - tie, kuri pieņēmuši "valsts" ideju par savu īstenību, citiem savā ārprātā uzspiež izvēli: ārprāts vai nāve.

23.10.15 15:45 - "mīlestība"

Varbūt par aizliegumu bērniem runāt patiesību (par to, kā tie jūtas, par to, kā viņus mājās/skolā pazemo, par to, ka pieaugušie īstenībā ir pretīgi liekuļi) traumējošāks ir aizliegums melot. Tādas pretrunas priekšā jaunajam cilvēkam jāatsakās vai nu no ticības savam saprātam vai arī no ticības sirdsapziņai. Vai nu tu esi pelnījis saņemt ļaunumu - vai to raidīt citu virzienā. Bet ļaunākais, kas varētu atgadīties, ir mīlestība, patiesība, skaistums, jo tie atmasko bailes, melus un kroplību. Varas dinamika sabruktu, un visa bērnu taisīšana kļūtu bezjēdzīga. Radīt bērnu atmaksājas tad, kad neviens cits taviem meliem vairs netic.

21.9.15 13:04 - Antīkās pasaules dzīvais mantojums

Izvārīju pupiņas, nav ne vainas. Kas tie par cilvēkiem, kuri izdomā uz paciņas uzrakstīt "Derīgs līdz: 2010. gadam"?

20.9.15 10:47 - izrāde

Bet neapmierināti iekarsusī filosofijas balss, aiz kulisēm grābjot, kaislīgi čukst: "Dziļāk, dziļāk!"

10.1.15 13:47 - :)

1.9.14 20:17 - domājamā līnija kartē

Ja Baumaņu Kārlis būtu rakstījis par saprātu, nevis "Dievu", tad moška - moooška - būtu kripatiņa cerības, ka Latvija var nebūt šausmīgai nelaimei nolemta cūcība, kā jau katra "valsts" vai cita noziedzīga apvienība.

9.7.14 16:27 - "Valsts" skola, draudze un sektas

stāv rakstīts, "izglītota prāta pazīme ir spēja apsvērt domu, to nepieņemot". Šķiet, ka tieši saprāta vingrības trūkums ir pamatā cilvēku dziļajai nespējai atmest, cita starpā, valstticību.

5.7.14 08:53 - Bailes vs. saprāts

Valstticību uztur bailes.
Saprāts "varu" neatpazīst.

P. S.
Bailes nespriež, tās attaisno. Tās nav racionālas - tās "racionalizē".
"Vara" ir aplams, reliģisks pieņēmums. Ikviens arguments par labu "varas" eksistencei realitātē sākas un beidzas ar ticību "varai". "Varas" eksistenci vai nepieciešamību - vai pat iespējamību - nav iespējams izsecināt no realitātes. To var tikai un vienīgi uzspiest ar bailēm un kļūdainiem "spriedumiem" - ar vardarbību un meliem.
Tā kā ticība "varai" jeb tam, ka kāds drīkst uzbrukt citiem - un ka to drīkst tikai noteiktas reliģijas pārstāvji - ir izdevīga sliktākajiem, nekrietnākajiem, nežēlīgākajiem cilvēkiem, tad šie nelieši pieņem šo ticību (valstticību) un nopūlas uzspiest to citiem, balstoties tās stūrakmenī: bailēs.
Valstticība ir nepiedodams noziegums pret saprātu un, iznākumā, pret cilvēkiem un pasauli kopumā, jo neatzīst patiesību un realitāti, aizvietojot to ar pārcilvēcisku "valsti", kura mirstīgajos iemājo caur svēto "varas" garu, bet šis gars ir vienīgais "valsts" ("varas" režīma) patiesības avots. Šī riņķveida domāšana pieļauj atsauces uz realitāti tikai tādā mērā, kādā tās stiprina attiecīgo reliģiju. Kā katra krāpšana, valstticība izmanto patiesības elementus, lai apstiprinātu melus: valstticība neļauj domāt saprātīgi, atbilstoši īstenībai, tā ļauj vienīgi racionalizēt. Tā sākas ar pieņēmumu, ka "valsts" pastāv un iemājo cilvēkos caur "varu" - un šī murgainā pārliecība ir visu tālāko attaisnojumu pamats.
Cilvēki, kuri realitātē darbojas ar mērķi stiprināt "valsti", labu citiem var paveikt tikai un vienīgi nejauši, jo labais nav valstticīgo mērķis; to mērķis ir atkarīgs no pozīcijas draudzē: tie, kuri šo reliģiju izmanto alkatības apmierināšanai, izplata bailes no "valsts" soda un pārdod grēkatlaides "nodokļu" formā, bet tie, kuri neapzinās šīs savas ticības būtību, cenšas izplatīt "labo vēsti" par mūžīgi gaidāmo glābšanu, ko kādu dienu nesīšot "valsts". Uz šī ticības pamata viņi aplaupa, iebiedē un maldina citus, lai īstenotu rituālos "valsts" brīnumdarbus, kuriem jāapstiprina neizbēgamā "valsts" uzvara pār visu ļaunumu kādā nesasniedzamā nākotnē, bet šie noziegumi pret līdzcilvēkiem tiek attaisnoti ar pašu ticību, kuras svētība katru ļaundari pasargā no atbildības par noziegumu - ja vien noziegums izdarīts saskaņā ar Svētajiem Rakstiem ("valsts" "likumiem"). Tāds ir valstticībnieka mērķis - par katru cenu nest pasaulē vēsti par "valsts" neapšaubāmo visvarenību - "labie darbi" ir tikai līdzeklis, ar ko pārliecināt pagānus par Visaugstākā labsirdību, un šī māņticība kalpo par pietiekamu attaisnojumu jebkuram noziegumam, kuru savam labumam "valsts" vārdā izdara augstākie šīs ticības uzturētāji.
Tā kā katrs valstticīgo darbs sākas un beidzas ar meliem, zagšanu un vardarbību, neviens no tiem nevar nākt par labu nevienam citam, kā vien pašiem noziedzniekiem. Valstticība vieniem ir apzināta krāpšana, otriem - iespēja pasmelties no "varas" nemirstības strūklakas, trešajiem - pašmērķīga bēgšana no realitātes un patvērums no patiesības. Tā ir noziedzīga pret patiesību un cilvēka labumu katrā no šiem līmeņiem, un to attaisno tikai tā pati - no ticības uz ticību, no bailēm uz bailēm, no ārprāta uz ārprātu.

P. P. S.

Psihopāti veido valstticību caur iebiedēšanu un meliem.
Muļķi uzspiež un uztur valstticību caur vardarbību un zagšanu.
Gļēvuļi pieņem valstticību un tās izdarītos noziegumus aiz bailēm.

Alternatīva - dzīve saskaņā ar saprātu, kura vadās no īstenības un iet uz īstenību caur īstenību. Saprāts atklāj realitāti, drosme ļauj tai pieskaņoties, tā veidojas tikumība, kas rada cieņu, no kuras izriet mīlestība, kas veido saticību. Psihopātiem tas šķiet nepieņemami, līdz ar ko viņi pastāvīgi maldina citus. Pašreiz viņu sekmīgākais veikums un lielākā un ļaunākā reliģija pasaules vēsturē ir valstticība. Tā arī ir galvenais cēlonis visam ļaunajam cilvēcē un, secīgi, pasaulē. Saprāta dēļ atsakoties no šīs māņticības, paveras neierobežots potenciāls visam labajam.

3.7.14 13:42 - "Vara" aizmiglo un sarežģī. Saprāts atbrīvo un vienkāršo.

Runājot par celšanu, mazliet saprāta iespēj vairāk par visaptverošu varmācību.

simple
Powered by Sviesta Ciba