13.11.15 21:29 - Auzas
Noklausījos (až klātienē) M.Auziņa un Dž.Lenoksa sarunu par to, vai tad zinātne esot aprakusi Dievu. Protams, vīlos, kas normāli, tātad nevīlos. Tikvien kā mazliet cerēju dzirdēt kaut ko svaigu un provokatīvu. Katrā gadījumā, cerēju uz intelektuāli daudz kvalitatīvāku debati.Būtībā radās iespaids, ka tā ir nevis debate, bet Auziņa taisnošanās, kāpēc viņš vēl nav aktīvs kristietis, jo Dievs viņam ļoti patiktu, ja ticība tādam ļautu nejust to šausmīgo trauksmi. Faktiski, debati varēja saukt "Vai Auziņš ir apglabājis Dievu?", uz ko viņš pats, domājams, steigtos atbildēt ar vāji un nepārliecinoši argumentētu "Nē!".
Oh, well, detaļās laikam nav vērts iet. Esmu dzirdējis dažus desmitu šī rakstura debašu, un šī, šķiet, bija starp pašām vājākajām. Lenoksa argumenti arī tāds vidusskolas līmeņa fufelis (ar dabiskām aplamībām no "confirmation bias" sērijas), tikai lieliskā (kaut ārzemēm piemēroti vienkāršotā) angļu valodā. Bet, nu, tango dejo divatā.
Bet noteikti daļai tas bija derīģs prāta treniņš, kas ir ļoti vērtīgi, sou - kūl, greit, vismaz kāds par kaut ko debatē. Par kaņepēm pat tādā līmenī te neviens nerunā. Piemēram. Un tikmēr neizmērāmas stundas potenciāli derīga intelektuālā darba aiziet vardarbības režīma stiprināšanā un tamlīdzīgos tumšajos strupceļos. Kreizī. Bet, no otras puses, značed dafiga, ko darīt, lai šito vietu kaut cik uzlabotu. To, ka pār cilvēkiem valda tik šausmīgas nejēdzības kā pašreiz, attaisnot ar to, ka tā ir jeb "jābūt", ir absurds. Tāds "God of the gaps" arguments - kultivētās domu struktūras ir baigi okej, bet tikai tur, kur mēs uz tām neskatāmies. Jo, skaties, kur gribi, priekšā necaurredzami idiotisma džungļi. A tie, lūk, aug tur, kur prāts netiek disciplinēts un cilvēks cenšas apmierināties ar trulu cerību un disorientējošu maņu kairināšanu. Var jau to saukt par Dievu un Augstāko Patiesību, bet labāk būtu paklusēt - vismaz nenodeldētu to, kas palicis pāri no vārdiem un jau tā nojātās pasaules apjausmas. Tā politkorektā bezpalīdzība ved nevis uz mīlestību un taisnību, bet gan uz totalitāru bezdomu kolektīvismu un cilvēka pagrimumu.
Dievs mūsdienās ir tikpat labi "valsts", "zinātne" un izklaide. Katrā gadījumā - maksimāla atteikšanās no sevis un no spriestspējas - un bez tām jebkāda taisnība, cerība, mīlestība, jebkas labs kļūst beznozīmīgs. Līdz ar to, svarīgāka varētu būt debate nevis par to, vai zinātne ir apglabājusi Dievu, bet gan vai infantili bezpalīdzīgas alkas pēc "Dieva" nav abglabājušas gudrību.