1.11.15 07:35 - Dvēseli vai dzīvību!
Tā kā pašpopulārās "valsts" sektas locekļu un garīgo sekotāju rīcību vada ne saprāts, ne cieņa, ne mīlestība, bet gan primāri reliģiskās dogmas (valstistu folklora, kuras ietvaros tā sevi apzīmē ar nosaukumu "likums"), tad viņi savās attiecībās ar līdzcilvēkiem neiebilst pret vardarbību un savu dogmu aizstāvībai to mīļuprāt izmanto, un viņu darbības veids ir vardarbīgs jeb cilvēcīgi noziedzīgs. Bet, lai noliegtu atbildību par saviem pastāvīgajiem noziegumiem, valstticīgie apelē pie ārprāta un pasludina savas iedomas kā spēcīgākas par saprātu. Un citiem nākas saskarties ar šiem vardarbīgajiem tumsoņām un vai nu piekrist viņu ārprāta murgam un tam izdabāt, vai vismaz sev atzīt, ka šie cilvēki darbojas tīri vardarbīgā kārtā un darīs visu, lai psihiskā un fiziskā pašaizsardzība attiecībās ar viņiem nesekmētos. T.i., valstticīgo noziedzības/ārprāta dēļ citiem nākas vai nu atzīt savu saprātu un cieņu un mīlestību par nebūtisku (tādu, kam nav saistības ar valstticības interesēm) un vienpusējās vardarbības diktātu par saprātīgu un godīgu, vai arī aizsargāt sevi pret ārprātu un tam līdzejošo vardarbību, neticot un neļaujoties attiecīgās sektas iegribām, kas valstticības ietvaros ir pieaugoši sodāms - līdz pat praktiski neierobežota apmēra vardarbībai (atkarībā no pieņemtajām dogmām).
Saprāts ir nederīgs, cieņa ir nebūtiska, vardarbība ir vēlama.
Tie ir minimālie, loģiski neizbēgamie valstticības pamatpieņēmumi. Un valstticīgo ticība to attiecībās savstarpēji un ārēji garantē tieši tās lietas, no kurām cilvēki visvairāk vairās: neprātu, necieņu un bezatbildību. Un, attiecīgi, saprāts, cieņa un mīlestība tiek ekskluzīvi piedēvēta vardarbības maskēšanas nolūkā izgudrotajam ārprāta iemiesojumam "valstij", kura tiek dievināta, kurpretī cilvēka saprāts, cieņa un mīlestība tiek atvirzīta pēc iespējas tālāk no uzmanības kā otršķirīgi beznozīmīga.
tl;dr
Valstticīgie - tie, kuri pieņēmuši "valsts" ideju par savu īstenību, citiem savā ārprātā uzspiež izvēli: ārprāts vai nāve.
Tomēr tie centieni atrast domājošas būnes kaut kur maksimāli tālu vai ilūzijas par kolektīvo pestīšanu, izšaujot savu nukleārskābo liecību uz cita, visādi citādi tīri nenotraipīta nedzīva akmens, šķiet gaužām feispālmīgi, teju vai piespiedu kārtā konstatējot, cik daudz ciešanu un bezcerības ir tepat apkārt uz planētas Zeme. Var jau sapņot, kā, Gagarinam XVIII 2109. gadā uzceļot plastmasas telti uz Marsa, visas mūsu bēdas pēkšņi izbeigsies, bet saprātīgāk būtu sūtīt kosmosa kuģus uz to orbitējošo akmeni krūtīs. Aiznest kādu vēstījumu no dzīvās pasaules. Varbūt tur kaut kas vēl ir apdzīvojams.