10.11.16 14:12 - lust and confound
Ideas confused, the matter of thought,imagination of the unsought,
love, by extension, mingled in twine
binds by the winding of thine into mine.
÷
±
imagination of the unsought,
love, by extension, mingled in twine
binds by the winding of thine into mine.
26.10.16 18:12 - 2¢ Jēkabielas Bērnunamam
Mazāk cilvēku sāktu pīpēt, ja pīpēšanu atļautu arī bērniem. Tāda man te patriotiska hipotēze.
13.11.15 13:09 - V
Bāc, pareizi, tagad taču būs tā pati sērga, kas pagājušogad - līdzcilvēki dižosies ar tiem sarkanbaltajiem Valsts Verga Vimpeļiem līdz nākamajam gadam. Un tomēr labāk, ja slimībai ir redzami simptomi - pie iespējas var uzrādīt arī cēloni.9.7.15 22:48 - caur neredzamu logu
Sevi nevar aizmirst, sevi nevar atcerēties: kā nāras, kā spokus, kā nāvi. Un cilvēka sirds ir kā krupju un kondoru kloāka, caur kuru nāk šķidrs un ciets, smiekli un asaras, neizšķiramas, reizē. Sāpes, kas nepāriet, kā dzīvība un nāve, nešķiramas, atgādina, pirms esi pamodies, un pēdējās pazūd, kad iemiegot zūd atšķirība starp atšķiršanu un neatšķiršanu, par to, ka esi, pat tad, kad vairs nezini, kas esi. Tā plaukstas, kas ir šī telpa, saķer sirdi, kas ir šis laiks, un esība sastingst kustībā, kā mašīna ietriecas kokā, izplešot sapratni kā smadzenes pār nejaušā rakstā plīsušu stiklu. Tikai citi centīsies atšķirt, kur beidzās asfalts, kur sākās miegs, kur beidzās ceļš un sākās koks, kur beidzās mašīna un sākas cilvēks, kur beidzas traģēdija un sākas statistika. Neviens vārds, nevienas bailes un cerības tev neizskaidros, kur tu paliki. Ir tikai viena vieta, kur būt - vienmēr tikai pa vidu. Ja kāds tevi apraudās, tu citkārt klusi atbalsosies viņa aizmirstības smieklos, ja skanēs aplausi - tu būsi plaukšķis vienā vai otrā, neviens nepateiks, kurā no visām šīm plaukstām. Nepametama esība klusē kā starp sitieniem cieši sagrābta sirds. Un tu sadalies, tiekoties tam visam, un atrodies, šķiroties visam šim. Tu paliec kā durvis, pa kurām iziet, kurām vienmēr būs divas puses, un kas atvedot vienmēr aizvedīs prom. Tāda ir izeja - tāda ir ieeja. Kura no tām bija pirmā? Kura būs pēdējā?5.3.14 23:06 - "Nāves bailes"
Domājot par "nemirstību", jāņem vērā, ka mana identitāte pēc manas nāves nevienu neinteresēs - un tā jābūt. Kapakmens, uz kura uzrakstīts vārds un gadskaitļi, ir pazemojums cilvēkam, pēc kura nekādu citu pēdu pasaulē nepaliktu, un traucēklis tam, kurš joprojām dzīvo.Vai tiešām ir svarīgi, lai manu dzīvi mākslīgi pagarinātu mana vārda vai sejas nospiedums vēl dzīvo manas paaudzes biedru atmiņās? Daudz jēdzīgāk šķiet neaprobežoties ar sociālu identitāti, tā vietā dzīvojot tādu dzīvi, kuras patterns anonīmi turpinātos realitātē, savijoties ar visu citu un padarot to kopumā labāku. Tā būtu īsta nemirstība. Bet šādu dzīvības turpināšanos kavē tieši pieķeršanās vārdiem, apzīmējumiem, neredzot dzīvības procesus aiz tiem.
Cik daudzi mirušie sakropļoti, reducēti uz kaut kādu "viņu" tēlu, kurš funkcionē atsevišķi un atšķirīgi no pašas dzīvības, kuru iemiesojis attiecīgais indivīds! Labāk lai mani nevis atceras, bet gan dzīvo. Ne tāpēc, ka paliktu kāds atsevišķs "es", kurš to varētu novērtēt, bet tāpēc, ka dzīvošana plašākā kontekstā piedāvā "mūžību" jau tagad - tu jau tagad vari dzīvot to, kas tu gribi būt pēc nāves. Es negribu būt vārds, gads, tituls. Es vienkārši gribu nākt par labu. Tāpēc mana galējā atbildība savā un pasaules priekšā ir pēc labākās sapratnes saprast, kas ir labs, un dzīvot, cik vien atbilstoši tam iespējams. Ne jau kāda cita dēļ. Tādēļ, ka tas ir vislabāk. Un, ja tas nebūtu vislabāk - tas vienkārši nebūtu vislabāk, un vislabāk būtu kaut kas cits. Tas tad arī būtu jāizraugās. Vienkārši.
P. S.
Lieta nav pat par "pēc nāves". Tas ir par "vispār". Kas vispār ir svarīgi. Kas ir dzīvība. Es tajā esmu tikai un vienīgi posms. Dzīvība plūst, un viens no mutulīšiem "esmu es". Un tā ir mana (dzīvības) atbildība - vai es to straumi apturēšu sevis dēļ, vai reaģēšu uz šķēršļiem tā, lai dzīvība attīstītos. Nav pat svarīgi, kāpēc. Tāpēc, ka dzīvība vnk ir. Viss, ko varu darīt, ir pats atrast to kārtību un neatdot to nevienam, kurš, pārvērties par dambi, cenšas privatizēt šo straumi. Tā nepieder nevienam. Taču, pieņemot atbildību par to, kas pieder tev, par to, kāda ūdens kustība tu esi, tu vari šo dzīves plūdumu uzlabot kopumā - gan sev, gan citiem. Tā arī ir visa patība, kas nepieciešama - patiesa sevis pazīšana. Ja te vispār kaut kas ir "jāpierāda", tad tikai tas, ka dzīvot patiešām ir vērts un ka es to pieņemu. Nav svarīgi, kas tur ar to "mani", tas nav būtiski. "Es" esmu atbildība pret dzīvību. Bet bailes ir nāve - centieni nomainīt pasauli/mīlestību pret savu kapakmeni. Katra vara ir centiens izpostīt visu labo, bet viss labais balstās mīlesībā jeb brīvībā - jeb sevis atpazīšanā un saprašanā, kurai citi var palīdzēt, bet nekas un neviens to nevar aizstāt. Un galējā atklāsmē "es" vietā vienmēr atrodas mūžīgi principi. Bet, kamēr tos aizklāj vārds, amats, statuss, tikmēr cilvēks savā dzīvē primāri ir mironis. I prefer to be called Nobody.
Powered by Sviesta Ciba