"Nāves bailes"
Domājot par "nemirstību", jāņem vērā, ka mana identitāte pēc manas nāves nevienu neinteresēs - un tā jābūt. Kapakmens, uz kura uzrakstīts vārds un gadskaitļi, ir pazemojums cilvēkam, pēc kura nekādu citu pēdu pasaulē nepaliktu, un traucēklis tam, kurš joprojām dzīvo.

Vai tiešām ir svarīgi, lai manu dzīvi mākslīgi pagarinātu mana vārda vai sejas nospiedums vēl dzīvo manas paaudzes biedru atmiņās? Daudz jēdzīgāk šķiet neaprobežoties ar sociālu identitāti, tā vietā dzīvojot tādu dzīvi, kuras patterns anonīmi turpinātos realitātē, savijoties ar visu citu un padarot to kopumā labāku. Tā būtu īsta nemirstība. Bet šādu dzīvības turpināšanos kavē tieši pieķeršanās vārdiem, apzīmējumiem, neredzot dzīvības procesus aiz tiem.

Cik daudzi mirušie sakropļoti, reducēti uz kaut kādu "viņu" tēlu, kurš funkcionē atsevišķi un atšķirīgi no pašas dzīvības, kuru iemiesojis attiecīgais indivīds! Labāk lai mani nevis atceras, bet gan dzīvo. Ne tāpēc, ka paliktu kāds atsevišķs "es", kurš to varētu novērtēt, bet tāpēc, ka dzīvošana plašākā kontekstā piedāvā "mūžību" jau tagad - tu jau tagad vari dzīvot to, kas tu gribi būt pēc nāves. Es negribu būt vārds, gads, tituls. Es vienkārši gribu nākt par labu. Tāpēc mana galējā atbildība savā un pasaules priekšā ir pēc labākās sapratnes saprast, kas ir labs, un dzīvot, cik vien atbilstoši tam iespējams. Ne jau kāda cita dēļ. Tādēļ, ka tas ir vislabāk. Un, ja tas nebūtu vislabāk - tas vienkārši nebūtu vislabāk, un vislabāk būtu kaut kas cits. Tas tad arī būtu jāizraugās. Vienkārši.

P. S.
Lieta nav pat par "pēc nāves". Tas ir par "vispār". Kas vispār ir svarīgi. Kas ir dzīvība. Es tajā esmu tikai un vienīgi posms. Dzīvība plūst, un viens no mutulīšiem "esmu es". Un tā ir mana (dzīvības) atbildība - vai es to straumi apturēšu sevis dēļ, vai reaģēšu uz šķēršļiem tā, lai dzīvība attīstītos. Nav pat svarīgi, kāpēc. Tāpēc, ka dzīvība vnk ir. Viss, ko varu darīt, ir pats atrast to kārtību un neatdot to nevienam, kurš, pārvērties par dambi, cenšas privatizēt šo straumi. Tā nepieder nevienam. Taču, pieņemot atbildību par to, kas pieder tev, par to, kāda ūdens kustība tu esi, tu vari šo dzīves plūdumu uzlabot kopumā - gan sev, gan citiem. Tā arī ir visa patība, kas nepieciešama - patiesa sevis pazīšana. Ja te vispār kaut kas ir "jāpierāda", tad tikai tas, ka dzīvot patiešām ir vērts un ka es to pieņemu. Nav svarīgi, kas tur ar to "mani", tas nav būtiski. "Es" esmu atbildība pret dzīvību. Bet bailes ir nāve - centieni nomainīt pasauli/mīlestību pret savu kapakmeni. Katra vara ir centiens izpostīt visu labo, bet viss labais balstās mīlesībā jeb brīvībā - jeb sevis atpazīšanā un saprašanā, kurai citi var palīdzēt, bet nekas un neviens to nevar aizstāt. Un galējā atklāsmē "es" vietā vienmēr atrodas mūžīgi principi. Bet, kamēr tos aizklāj vārds, amats, statuss, tikmēr cilvēks savā dzīvē primāri ir mironis. I prefer to be called Nobody.