÷

±

29.9.17 15:31 - Gastronomiski situacionālie novērojumi

Ok, pirmkārt, izskatās, ka tītars negrib būt kotletes. Bet to vegāni varēja pateikt jau sen (ja nav to jau izdarījuši). Pārāk mīksts kaut kāds.

Bet, kas trakāk, šitanī makaronēdāju civilizācijā izveidojies nekā racionāli neattaisnojama nemode rakstīt uz pārtikas iepakojuma "TIKAI 1234kcal!!!". Mēs taču ēdam tādēļ, lai mums būtu enerģija. Kalorijas. Ne tikai, bet obligāti. Jo vairāk kaloriju, jo labāk!

Bet problēma ir citur – domāt ko un kādēļ tu ēd, ir sarežģītāk, nekā domāt cik tu ēd. T.i., uz tām pakām mierīgi varētu rakstīt: "Tikai 0,8 porcijas!" vai "Apēd mazāk par to pašu cenu!" Jeb, no citas puses, varētu tirgot smiltis ar cukuru. Par katriem 100 gramiem cukura rakstīt: "SMILTIS. TIKAI 400kcal!" Un ņukā tik iekšā!

Nāvīgi ironiski, ka low-fat uzturs ir resnuma un tizluma rosinātājs. Lai arī tas cukurs ir divreiz nevērtīgāks energoefektivitātes ziņā vien (nerunājot par smadzeņu u.c. samērā būtisku orgānu izejvielām), tomēr veselīgāk ir ēst bulciņas ar TIKAI MAZ KALORIJĀM, nekā vienu labu treknas gaļas gabalu, kurš reāli nes dzīvību (nuja, nāvi arī – life)

P. S.
Ja tiešām grib, tad arī tītars var labi par kotleti būt.

8.6.16 22:32 - miljoni bilojoni

Lai kā visādi jogi un citi vegānfeministi rautos visu mūžu tupēt alā, nopūloties pierādīt, ka prātu ir iespējams sapist arī mērķtiecīgi un konkrēti, tomēr daba ar visu savu bioloģiju bliež tālāk un lieki neanalizē. Viss ir dots. Bet, vot, nē - ļoti pacenšoties taču varētu to visu kaut kā nebūt pārprast!

31.3.16 15:19 - Pirmās mušas pēdējā stundiņa

Paģiras. Atejā vairākos piegājienos nomira muša. No sākuma nejēdzīgi pastaigājās. Tad ilgi domāja. Pēc tam sāka dzīties nelielā riņķī. Beigās pakrita uz muguras un kūla ar kājelēm gaisu. Un nobeidzās.
Pats ar ūdens, augļu, sāls un taukvielu palīdzību esmu atguvis operatīvo formu. Bet varbūt to zirga devu ģiftes uz sevi paņēma tas spārnotais rozīnes izmēra punktiņš, mazs, melns un miris. Vai varbūt viņš vienkārši agrāk iztērējis savas reanimācijas reizes.

11.3.16 15:38 - the dāvana

Nē, nu, kā paskatās. No vienas puses jau dzīva būtne vispār nevar nebūt izlutināta.
Tags:

7.3.16 23:15 - Elementārā mīlestība

Pārtika, ūdens, elpa un siltums, līdz nāve mūs šķirs.

4.2.16 14:53 - "Mēs", mirušie

Kāda ir nozīme cilvēka gribai un izvēlei, ja tik un tā tiek pieņemts, ka viņš piekrīt?
Ko cilvēks - un kam - var pateikt, lai tiktu piefiksēts, ka viņš nepiekrīt?
Mēs visi piekrītam aizliegumiem.
Mēs visi piekrītam nodokļiem.
Mēs visi piekrītam nepīpēt pieturās.
Mēs visi piekrītam "starptautisko" banku aizdevumiem, parādam, burbulim, krīzei.
Mēs visi piekrītam premjeram, ministriem, deputātiem, tiesnešiem.
Mēs visi piekrītam cilvēku pazemošanai, aplaupīšanai, iznīcināšanai - kaut vai tikai kļūdas dēļ, jo mēs piekrītam kļūdai.
Mēs piekrītam saņemt pases, nodot pirkstu nospiedumus, ierakstīt svešas sarunas, ielausties svešos dzīvokļos.
Mēs visi piekrītam - un es vienīgais nepiekrītu. Un tu vienīgais. Un vēl pa kādam vienīgajam.
Bet kāda gan izvēle tavai gribai un izvēlei - ja tā tiek izmantota tikai "varas"/"likuma" pārspēka demostrēšanai?
Šī vairs nav cilvēku pasaule. Šī ir resursu pasaule. Reiz tā bija dzīva. Tagad dzīvs vairs nav nekas.

P. S.
Īsāk sakot, kamēr "valsts" darbinieki nav totāli izstumti no visiem "mēs", tikmēr jāizliekas, ka viņu griba ir pārāka par citu gribu. Kā toksiskā ģimenē, kur no svara ir tikai viena cilvēka viedoklis. Bet momentā kāds sāk par tiem saviem ceļiem - "ja nebūs valsts, kas būvēs ceļus?", "ja vīrs/sieva tevi vairs nesitīs, kam tu no rīta vārīsi kafiju?", "ja izslēgsim televizoru, kā mēs zināsim, kas notiek?".
Vispār jau mani ne tik ļoti nomāc tas, kādā dirsā esam (t.i., cik dziļi visā sadzīvē mājo vardarbības/verdzības principi), bet tas, ka šis process izskatās bīstami neatgriezenisks. T.i., aizvien mazāks skaits cilvēku spēj paverdzināt aizvien lielāku skaitu.
Varētu "vienkārši dzīvot savu dzīvi", bet tā ir mana dzīve - šī pasaule, šis laiks ir mana dzīve. Tieši to nozīmē cilvēcība - atbildību par šo pasaules atspulgu, kas esam. Var sagrozīt atspulgu un izlikties, ka noteiktas lietas nepastāv, bet tas neizņem tās no īstenības un no tīriem atspulgiem. Ne ka mans vai kāda cita atspulgs būtu pilnīgi tīrs - bet tīrie fragmenti būtu jāapvieno, lai cilvēki redz aizvien patiesāk un spēj sazināties aizvien godīgāk. Tajā pašā laikā cilvēki pārpratuši "sevi", izslēdzot no apziņas pilnīgi visu, kas nav "savās" tiešajās interesēs. Pasaule nav svarīga, citu prāti nav svarīgi - nekas nav svarīgs, kamēr ir iespējams apmierināt konkrētā ķermeņa neapmierināmās iegribas. Un cilvēki iznīcina cits citu, pārraugu acs tiek izmantota citu prātu sagrozīšanai - un tie aizvien mazāk spēj to pamanīt. Zināšanas vienmēr ir bijušas ierobežotas, un vienmēr ir bijis kāds, kurš sarīda citus pret zināšanām - drošības vārdā. Bet pašlaik mēs slīkstam informācijā, un aizvien pieaug tā informācijas daļa, kuru nespējam adekvāti interpretēt un nekritiski pieņemam, jo mums trūkst sapratnes par pamatlietām. Līdz dzīvības un, kas jo svarīgāk, garīgās dzīvības principi ir aizmirsti tiktāl, ka par svarīgu tiek uzskatītas tikai visrupjākās, šaurākās un vienkāršākās no ilūzijām. Kurš būvēs ceļus? Varbūt laiks vienkāršot sistēmu un atstāt tikai vienu soda veidu - nāvessodu. Un tad "valsts" vārdā varētu ražot un bez maksas dalīt no galvaskausiem ražotus sadzīves priekšmetus - bļodiņas, lustras, datoru peles... Un tad pamēģiniet ierunāties pret nāvessodiem - jo kurš gan ražos peles!?

28.1.16 17:44

Pat neejot kultūrmenedžmenta sazvērestībās - reinkarnācija izklausās sakarīgāk par YOLO.

19.1.16 14:32 - Leģions

Karā nav izdzīvotāju - mirst visi iesaistītie. Tikai tie, kuru augstākā ticība ir dzīvība, var nolikt savējo, lai labprātīgi izietu cauri nāvei un piedzimtu no jauna. Tie ir patiesie ieguvēji.
Viltus ieguvēji ir tie mirušie, kas vispārāk ciena nāvi un tās spēku ierobežot, pakļaujot bailēm, uzrādot neticības grēku tiem, kas dzīvības vietā sākuši pielūgt ko citu. Mirušo leģions iemanto kapsētas un valda tās paštaisnā nedzīvo priekā par visu lietu neizbēgamo nāvi. Bet atdzimušie, atsakoties no tā, kas paliek iekalts akmenī, iegūst nemirstību.
Karā nav izdzīvotāju. Ēnu pavalstnieki dzemdē mirušo paaudzes mūžīgam karam. Atdzimušie - palīdz aiziet tiem, kas zina, ka nepaliks. Bet nāvei piezvērētie musina mūžīgu karu, jo tikai tā prot piepildīt ierobežoti plašu zemi - noklājot to ar kapiem.
Mēs dzīvojam karu laikmetā. Mūs turpina biedēt un "glābt". Atpakaļceļu vairs nav - tāpat kā Zelta laikmeta vidusceļu. Mums palicis tikai viens ceļš: nāvē - vai cauri tai.

4.12.15 20:46

23.11.15 13:49





Augsnē koncerts.

23.11.15 10:51 - I'm sorry, Dave. I'm afraid I can't do that.

Var jau būt, ka kļūdos. Un tomēr. Mēs tik bieži izkaisām spēkus pat ne kā ikrus upmalā, bet drīzāk kā sīknaudu piebāztā trolejbusā. It kā tizli, it kā kādam noderēs, it kā gribētos savākt un nevar, un it kā varbūt vajadzēja palikt mājās, vai vismaz tur saskaitīt. Stulbi. Tomēr tie centieni atrast domājošas būnes kaut kur maksimāli tālu vai ilūzijas par kolektīvo pestīšanu, izšaujot savu nukleārskābo liecību uz cita, visādi citādi tīri nenotraipīta nedzīva akmens, šķiet gaužām feispālmīgi, teju vai piespiedu kārtā konstatējot, cik daudz ciešanu un bezcerības ir tepat apkārt uz planētas Zeme. Var jau sapņot, kā, Gagarinam XVIII 2109. gadā uzceļot plastmasas telti uz Marsa, visas mūsu bēdas pēkšņi izbeigsies, bet saprātīgāk būtu sūtīt kosmosa kuģus uz to orbitējošo akmeni krūtīs. Aiznest kādu vēstījumu no dzīvās pasaules. Varbūt tur kaut kas vēl ir apdzīvojams.
Tomēr šis romantiskām atkāpēm no normas veltītais sci-fi žanrs vairumā gadījumu pašpasludināti racionālos gaļas robotos pēc aparātos konstatētiem mēģinājumiem aizskart mātes plati izsauc auksta tvaika sprauslāšanu un acu rotācijas testus. "Bek tu rialitī". Un visi spēki jau atkal tiek šķiesti dažādu mirušu un, visbiežāk, tīri teorētisku planētu iekarošanai. Kaut kā aizmirstas, ap ko viņas griežas. Tāpat visi tie vakuuma burinieki bēg no dzimtenes ar saules bateriju spēku. 2nd hand. Un tāpat kaut kur būs jādzīvo. Visticamāk, ka ne "visur citur, tikai ne šeit".
Nez, nu, varbūt tie paši nelaimei piezvērētie lielzinātnes citurgājēji beigās sadūšosies vērsties pie pirmajiem cēloņiem un ieguldīs visus spēkus pēc iespējas lielā sprādzienā. Vai tad tieši tā nerodas dzīvība?

20.10.15 00:44 - biology

Researching life.

7.9.15 20:42 - foqit

25.8.15 21:46 - mea maxima culpa

Redzu cauri un kļūdaini pieņemu, ka nespēju saredzēt galveno.
Nav tur galvenā.
Tērēju laiku, meklējot to, kas ir tepat.
Galvā.
Krūtīs.
Vēderā.

25.8.15 20:57 - Chief Seattle to @president Franklin Pierce, 1855


THE GREAT CHIEF in Washington sends word that he wishes to buy our land. The Great Chief also sends us words of friendship and good will. This is kind of him, since we know he has little need of our friendship in return. But we will consider your offer, for we know if we do not so the white man may come with guns and take our land. What Chief Seattle says you can count on as truly as our white brothers can count on the return of the seasons. My words are like the stars – they do not set.

How can you buy or sell the sky – the warmth of the land? The idea is strange to us. Yet we do not own the freshness of the air or the sparkle of the water. How can you buy them from us? We will decide in our time. Every part of this earth is sacred to my people. Every shining pine needle, every sandy shore, every mist in the dark woods, every clearing, and every humming insect is holy in the memory and experience of my people.

We know that the white man does not understand our ways. One portion of land is the same to him as the next, for he is a stranger who comes in the night and takes from the land whatever he needs. The earth is not his brother, but his enemy, and when he has conquered it, he moves on. He leaves his father’s graves and his children’s birthright is forgotten. The sight of your cities pains the eyes of the redman. But perhaps it is because the redman is a savage and does not understand.

There is no quiet place in the white man’s cities. No place to listen to the leaves of spring or the rustle of insect wings. But perhaps because I am a savage and do not understand – the clatter only seems to insult the ears. And what is there to life if a man cannot hear the lovely cry of the whippoorwill or the arguments of the frogs around a pond at night? The Indian prefers the soft sound of the wind itself cleansed by a mid-day rain, or scented by a pinõn pine: The air is precious to the redman. For all things share the same breath – the beasts, the trees, and the man. The white man does not seem to notice the air he breathes. Like a man dying for many days, he is numb to the stench.

If I decide to accept, I will make one condition. The white man must treat the beasts of this land as his brothers. I am a savage and I do not understand any other way. I have seen thousands of rotting buffaloes on the prairie left by the white man who shot them from a passing train. I am a savage and do not understand how the smoking iron horse can be more important than the buffalo that we kill only to stay alive. What is man without the beasts? If all the beasts were gone, men would die from great loneliness of spirit, for whatever happens to the beast also happens to the man.

All things are connected. Whatever befalls the earth befalls the sons of the earth.

Our children have seen their fathers humbled in defeat. Our warriors have felt shame. And after defeat they turn their days in idleness and contaminate their bodies with sweet food and strong drink. It matters little where we pass the rest of our days – they are not many. A few more hours, a few more winters, and none of the children of the great tribes that once lived on this earth, or that roamed in small bands in the woods will remain to mourn the graves of the people once as powerful and hopeful as yours.

One thing we know that the white man may one day discover. Our God is the same God. You may think that you own him as you wish to own our land, but you cannot. He is the Body of man, and his compassion is equal for the redman and the white. This earth is precious to him, and to harm the earth is to heap contempt on its Creator. The whites, too, shall pass – perhaps sooner than other tribes. Continue to contaminate your bed, and you will one night suffocate in your own waste. When the buffalo are all slaughtered, the wild horses all tamed, the secret corners of the forest heavy with the scent of many men, and the view of the ripe hills blotted by the talking wires, where is the thicket? Gone. Where is the eagle? Gone. And what is it to say goodbye to the swift and the hunt? The end of living and the beginning of survival.

We might understand if we knew what it was the white man dreams, what hopes he describes to his children on long winter nights, what visions he burns into their minds, so they will wish for tomorrow. But we are savages. The white man’s dreams are hidden from us. And because they are hidden, we will go our own way. If we agree, it will be to secure your reservation you have promised.

There perhaps we may live out our brief days as we wish. When the last redman has vanished from the earth, and the memory is only the shadow of a cloud passing over the prairie, these shores and forests will still hold the spirits of my people, for they love this earth as the newborn loves its mother’s heartbeat. If we sell you our land, love it as we have loved it. Care for it as we have cared for it. Hold in your memory the way the land is as you take it. And with all your strength, with all your might, and with all your heart – preserve it for your children, and love it as God loves us all. One thing we know – our God is the same. This earth is precious to him. Even the white man cannot escape the common destiny.
Powered by Sviesta Ciba