÷
±
9.7.15 22:48 - caur neredzamu logu
Sevi nevar aizmirst, sevi nevar atcerēties: kā nāras, kā spokus, kā nāvi. Un cilvēka sirds ir kā krupju un kondoru kloāka, caur kuru nāk šķidrs un ciets, smiekli un asaras, neizšķiramas, reizē. Sāpes, kas nepāriet, kā dzīvība un nāve, nešķiramas, atgādina, pirms esi pamodies, un pēdējās pazūd, kad iemiegot zūd atšķirība starp atšķiršanu un neatšķiršanu, par to, ka esi, pat tad, kad vairs nezini, kas esi. Tā plaukstas, kas ir šī telpa, saķer sirdi, kas ir šis laiks, un esība sastingst kustībā, kā mašīna ietriecas kokā, izplešot sapratni kā smadzenes pār nejaušā rakstā plīsušu stiklu. Tikai citi centīsies atšķirt, kur beidzās asfalts, kur sākās miegs, kur beidzās ceļš un sākās koks, kur beidzās mašīna un sākas cilvēks, kur beidzas traģēdija un sākas statistika. Neviens vārds, nevienas bailes un cerības tev neizskaidros, kur tu paliki. Ir tikai viena vieta, kur būt - vienmēr tikai pa vidu. Ja kāds tevi apraudās, tu citkārt klusi atbalsosies viņa aizmirstības smieklos, ja skanēs aplausi - tu būsi plaukšķis vienā vai otrā, neviens nepateiks, kurā no visām šīm plaukstām. Nepametama esība klusē kā starp sitieniem cieši sagrābta sirds. Un tu sadalies, tiekoties tam visam, un atrodies, šķiroties visam šim. Tu paliec kā durvis, pa kurām iziet, kurām vienmēr būs divas puses, un kas atvedot vienmēr aizvedīs prom. Tāda ir izeja - tāda ir ieeja. Kura no tām bija pirmā? Kura būs pēdējā?19.6.15 01:25 - A heaven in a wild flower and eternity in an hour
Ēdamkarotē zemes ir vairāk būtņu nekā cilvēku uz visas zemes.8.2.15 01:46 - Atslēga
No vienas puses, savādi, ka pašam ir gandrīz neiespējami saskatīt savas domāšanas kļūdas.No otras puses, tas padara nepieciešamu saskarsmi ar godīgu atgriezenisko saiti kā arī vēlēšanos pašam uz sevi un pasauli skatīties pēc iespējas godīgi.
Tā nu ir skaidrs, ka vardarbība vairo vardarbību - cilvēki, kuri tic "varai" un tās izpausmei (vardarbībai), nespēj tajā saskatīt neko sliktu, jo ir pārliecināti, ka citādi ne viņi, ne pasaule nespētu darboties. Nu, un, otrkārt, vardarbības izveiktais diktāts, kurš savā slimākajā formā kļūst par tā saukto "valsti" jeb "valdību", jeb, gluži vienkārši, centralizētu, militāru aprobežota radikālisma reliģiju, iznīcina katru iespēju apskatīt sevi no malas, izdzirdēt atšķirīgu viedokli, pieļaut savu kļūdainumu - tamdēļ jau uz mums runā Dieva/valdnieku griba, kura ir balstīta pati sevī un nepakļaujas racionāliem spriedumiem - tikai izmanto tādus savas neapšaubāmās patiesības "pierādīšanai".
Jo ātrāk mēs iemācīsimies sazināties bez viltus un spaidiem, jo drīzāk noskaidrosim, kas īsti ir cilvēks un kas īsti ir dzīvība.
P. S.
Mājas uzdevums: pārspried ar sevi vai citiem, kā nejūtība pret citu ciešanām un vardarbība kopumā saistīta ar izklaides industriju un apziņas šķelšanu kā tādu!
26.1.15 11:52 - izbāzeņu zoodārzs
Vismaz manā pieredzē cilvēku sākotnēji māca pakļaut savu gribu pavēlēm, idejām, pat neizpildāmām iecerēm, un spēju uzturēt šo iekšējo konfliktu vai salauzt gribu pavisam sauc par "gribasspēku". Par to, ka esam, gluži otrādi, aktīvas būtnes un gribai dabiski jāvada, citastarp, prāts, netika dzirdēts ne vārda. Un, kad tika dzirdēts, tad, kā saka citā valodā, "the damage had been done".Nebeidz pārsteigt veidi, kā, ticot "varai", "taisnīgai" citu apmuļķošanai savu interešu vārdā, pamanāmies sagrozīt valodu un iemūžināt tik absurdas sakarības.
Tad vēl piedevām varētu padomāt par to, kas tad ir tas, ko sauc par "gribēšanu", kad griba atmesta un aizvietota ar programmu. Tur pāri paliek kaut kāds dzīvesgribas surogāts, iedibinātās kārtības patīkams apliecinājums (taču, protams, nekad ne piepildošs), kura mērķis, gluži tāpat, ir nevis apmierināt dzīvību un gribu, bet gan programmu un tās maldinošo uzstādījumu, ka programmas izpilde nesīs laimi. Tāteikt, vēl pāris piecgades un sasniegsim Komunismu vai Demokrātiju, vai ko nu tur katrs savā dzīvē - toties pēc katras svinīgākas runas drīkst arī iedzert. Un tad jau arī pirms, un tad jau arī runas laikā, un tad jau vispār var kost visu laiku - bet to visu idejas vārdā, tikvien ka ideja izbalo kā karogs saulē, un tā nodilusī lupata joprojām tiek turēta augstākā vērtē par pašu dzīvību, kuras rokas to audušas, krāsojušas, pašuvušas un izkārušas.
Kā saka kristieši, "vella sekmīgākais nummurs bija pārliecināt pasauli, ka viņš neeksistē". Sūdi tādi, ka viņš uzdodas par "dievu". It's just us.
3.9.14 16:24
Cilvēka un Esības attiecības var un mēdz būt tik ļoti dažādas - un tomēr iespēju piedzīvot to pārmaiņas sedz kapa smilšu smaguma baiļu bargā un vilšanās salauztās sirds - pasaules sirdsapziņas - sāpju izlietā maska.Tik mulsinošas ir neaptverami mazā pasaules centra jūtu fīdbeka ķēdes un cilpas, ka vieglāk ir krist - uz priekšu vai sāniem, vai mugurpusi -, zaudēt līdzsvaru, izlekt pirms avārijas tā vietā, lai censtos to novērst. Bailes no sargsuņa pārvērstas baisā ienaidniekā, un mēness debesīs tēmē kā žandarma lukturis it kā uz tevi, it kā uz to, kas vēl notiks. Bailes - un šaubas - vai drīkstu? Vai drīkstu iet tālāk? Policists debesīs klusē. Ēna skrien līdzi un neprātā čukst: paskat, cik tumšs tevī tas, ko vēl neredz! Kā būs, ja to apspīdēs debess?
Bet gaisma, tekot gar ādu, kutina, smejas un raud, pati sevī, un saka: es nezinu, kā tu jūties, bet man ir vienalga. Es spīdēšu tik un tā, pati priekš sevis, kā debesīs, tā virs zemes, kā pirms tagadnes, tā uz tevis, bet tu esi tumsa - tūdaļ aiz ādas, tava miesa ir ēna, tavi plaksti ir slēģi. Gaismai ir mājas debesīs, bet tev ir jāmīt uz zemes. Zeme tik vieglu masu kā gaismai savās smagajās rokās nenes.
Izslīd pavediens un kreļļu bumbiņām ir brīdis laika aizbēgt. Roka nāk no debesīm tik lēni, ka izvēlei tiek dota tikai viena zilbe laika: jā vai nē.
Sekunžu rādītājs neskalda laiku - tas skalda sevi par nespēku sajust un zināt. Tas akli skrien tālāk, pa apli, noteiktās iedaļās. Cik svešs ir šis debesu ķermeņa gājums uz naglas pie sienas! Es te, pie zemes, es te, uz savām kājām, ar savu neredzamo būtni nepavadu dienas! Es pavadu sevi - un pasauli, kura spēj atklāties gaismā, bet zogas klaji pa tumsu, netraucēta. Cilvēka acis kā paparazzi - picto-nazi - krāj fotoalbumam brīžus. Pagātnes zārki un gaismas kauns apspīdēt vēlreiz to, kas ir bijis, - par tagadnes cenu - šalc kā vējš tumšās lapās un nočīkst kā priede vējainā naktī, bet tu tikai jūti, ka kusties uz priekšu - un nav tava daļa, ka tevis šai vietā vairs nebūs.
16.6.14 11:19 - Velns svētī Latviju
"Vara" ir ļaunums - lielākais vai mazākais, nav svarīgi. Ticība "varai", šis trūdošais spitālīgo DIEVS, kvēlo kā ļauna acs pie debesīm, pašapmierinātībā jūsmojot par katru, kurš izvēlas domāt ļaunuma kategorijās: atbalstīt vienalga kādu, bet - "varu".Nav cita ļaunuma. Vēl ir tikai nelaimes, bet "vara" ir apzināta nelaime, an act of an evil god.
Ļoti skumji, ka tik daudz labu cilvēku atdod savas dzīves ļaunuma pielūgsmei. A ko darīt, ja slikti cilvēki tevi citādi turēs par sliktu? A ko darīt, ja tu vairs nepatiksi ļaunumam? Nu, ko es varu teikt.. nu, mirsti, ja gribi - tev ir tāda brīvība. Tāpat kā brīvība - dzīvot. Ja gribi.
7.5.14 10:45 - may the Force be with you, always
Tas dzīves mugurkauls beigās ir izturība jeb māksla [pa]ciest. Nāve tomēr ir tas komforta kokons, no kura naivi cer izplaukt par spārnotu taureni. Tad nu pacietībai jātiecas nevis pāri šai dzīvei, bet gan - uz to. Pat tauriņi ir tie paši kāpuri ar to pašu sākotni.Ciešanas ir tā mazā, imunitāti jeb dzīvību stimulējošā nāve, kura dod izvēli - palikt par sevi vai kļūt par sevi. Tie apdeiti nāk bez sava gala, iespējas ir, bet sistēmu vieglāk aizsargāt, vienkārši izraujot no tīkla. Bet imunitāte ir nevis bēgšana, bet gan pazīšana un prasme apieties. Ja dzīve tevi kā novelceni plēš nost no gludā status quo papīra, atkājot jēlo līmi putekļiem un virsmām, tad ir bail par šo "sevis" zaudējumu, tā ir tā nāve, no kā mēs baidāmies - pazaudēt "sevi", pazaudēt visu. Lai arī fiziskā nāve, domājams, izdara tieši to (cerams, psihotropo smadzeņu aizsargmehānismu pavadībā (smadzenes prot transcendēt patību, deleģējot identitāti metafizikai, kaut vai tikai tāpēc, lai nāve šķistu kā ieguvums)), tomēr visas tās mazās ciešanas, kurās sacenšas gribasspēks un paļāvība, šīs mitoloģiski duālās sātaniskās un dievbijīgās vērtības, piedāvā vismaz šķietamu izvēli - palikt vai kļūt. Protams, noņemot duālisma filtru, izvēles, pirmkārt, nav, un, otrkārt, tādēļ tā ir viegla: pasaule pati izved pa savu gultni, un tu paliec, bet - tagadnē, nevis, kā sabiedriski pastarpinātajā, laika lēnumam pakļautajā pašizziņā ierasts,- pagātnē, līdz ar ko šī tagadne, lūkojoties duālisma acīm, ir nākotne jeb jauns, izmainīts stāvoklis.
Tā nu tagadnē palikt un kļūt ir viens un tas pats. Bet to uzrāda pacietība - spēja riskēt ar identitāti, uzņemties atbildību par savām attiecībām ar neizbēgamību. Paciešoties un neizdarot "savu" defaulto pašaizsardzības izvēli, sāpes nāk kopā ar gandarījumu, ka laiks nav veltīgs skrējiens pretī nāvei - laiks pats ir nāves transcendence, jo nāve ir mūžīga, bet laiks, tici vai nē,- laicīgs. Tieši laiks jeb likums mainīties, lai cik arī sāpīgs, ir tas, kas uzrāda, ka, līdz ar iespēju padzīvot, ir dota iespēja pastāvēt pāri nāvei, pāri mūžībai, pāri nemainībai - ļaujoties būt tam, ko dzīve nozīmējusi, ja vien pietiek pacietības.
Un kāda gan ir alternatīva? Ātra un nesāpīga nāve. Šie četri vārdi ir skaidram cilvēkam neapslēpjama "garas un aizraujošas dzīves" monētas otra puse. Un tā monēta var būt vairāk vai mazāk vērtīga - ja materiāls ir vērtīgs, tad nominālam nozīmes, visu izšķir svars un tīrība (monētas izmērs un spožums) - bet metālu tīra ugunī, jo tikai izkusis tas spēj atbrīvoties no svešķermeņiem un kļūt par sevi, 99.99%. Karstums un ciešanas, pacietība un spēja atdzist neizvirstot - tas veido, stiprina un savāc, kā nespēj aukstums un trausla cietība, kura liek sadrupt pie pirmā sitiena.
Labi, tādas pašsaprotamas lietas, bet mēs kļūstam par to, kur uzturamies - un varbūt pa reizei pārdomās jāizšļūc cauri lietām, kuras gribētos uzskatīt par pilnībā adaptētām, taču, ja tā padomā, no vidusskolas kursa par pasaules kariem es neatceros gandrīz neko - bet mēs visi taču lieliski zinām, kas bija WWI un WWII! Protams, protams.
25.4.14 13:59 - same old new
Dzīvei pašai par sevi nav pozitīva mērķa. Tās mērķis ir negatīvs - nenomirt. Neapmierināma prasība, kurā atbalsojas plašākais dzīvības konteksts, uz kuru kā mirstīgas būtnes nevaram, negribam utt. atbildēt.Nav pareizu izvēļu. Ir tikai vairāk vai mazāk nepareizas - jo mērķis ir neiespējams un "laba" jeb "pareiza" izvēle mums cilvēka dzīves ietvaros liegta.
Ir arī šaurāki konteksti - tie, attiecīgi, ir vēl arbitrārāki par bezjēdzīgo cilvēku. Tie nereti radīti tieši tamdēļ, lai iespējotu "pozitīvu izvēli", iespēju uzvarēt, izdarīt pareizo izvēli, spēlēt labāk nekā citiem. Tā jau tie motori griežas un actiņas spīd - ja vien tās šauri pareizās atbildes tik bieži nebūtu tik daudz nepareizākas par daudzām citām...
Bet kādas ir alternatīvas? Skatīties sev pāri? Degt, nedomājot par savas gaismas mirstību? Bet kāpēc gan raizēties par savu nāvi - ja tā ir nenovēršama? Varbūt tas, par kā nāvi vērts raizēties, ir nevis tava miesa, bet gan pareizākās no izvēlēm, kuru ēnā nepareizās atbildes, apziņas necienīgas, izslīd no katras pieņemamības - un dzīvība ved jau soli augstāk, laikā sarindojot mūs katru vispēdējākajā un pirmākajā pasaules brīdī, pilnīgi aizņemtu un pilnīgi brīvu - brīvu izvēlēties mazāko no ļaunumiem. Bet - kādā kontekstā? Taču jau jācer, ka lielākajā, kādu spēj iegrožot šis sīkais zvaigžņu jātnieciņš "cilvēks". Un varbūt labais, kurš rodas pats no izvēles, ir tikvien kā relatīvs pret tagadni. Acumirklīgs un paliekošs, formējošs, ilgāks par cilvēku, īsāks par brīdi. Varbūt tā izskatās mūžība: bezgalīgi radoša pašiznīcināšanās - kā kreisā kāja zog labo, bet labā, savukārt, kreiso.
25.3.14 16:00 - nexȶus
Katra būtne ir sava pasaule. Visa dzīvība ir "vīrišķais" spēks, kas ierodas savāķīt nīkstošo akmens un starpzvaigžņu šķīdoņa lēdiju. Nav vajadzības pakļaut - ja viens otru spēj cienīt. Ja pasīvais nesirgst ar alkām valdīt pār aktīvo. Tur arī evolūcija un tur arī cilvēces izaicinājums - atrast savu identitāti, savu aktīvo spēku un nejaukt to ar pasīvo, nepiesavināties to, kas nav savs - pārkāpt visam, kas nedzīvs, un iemiesot sevi, savu izcilo, aktīvo spēku, pārējo tikai apgādājot. Cilvēks spēj domāt. Cilvēks spēj apmīļot pasauli tā, lai pašam prieks. Pasaulei sārtāki vaigi, un pats - sevī drošāks. Ne apspiedējs, ne tirāns, bet partneris, devējs un ņēmējs, māceklis un skolotājs - bez lūgšanas, bez pazemošanās, bez vardarbības. Un savienībā rodas jauna dzīvība, jauns aktīvs spēks, kas iemieso vecāku tālākās tvēruma robežas jaunā un patstāvīgā pamatā. Tas jāciena, jāuzklausa, tam jāatbild. Jānodod stafetes kociņš tā, lai neuzprasītos ar to pa seju. Tā visas būtnes top pasaule sevī - planētas, saules, galaktikas... Bezgalīga bagātība kopš neatminamiem laikiem.Bet ir kāds lūzuma punkts. Kāds bastards, kāds nelaimīgs, pamests bērns, kāds pasaules ienaidnieks - pasaule pret pasauli, melnais caurums. Varbūt šis konflikts vienmēr ir klātesošs, varbūt tas nav radies vēlāk, varbūt tas ir mūžīgs, varbūt tas ir nepieciešams. Varbūt šī melnā matērija ir tas, kas tur pasauli kopā, varbūt dievišķa kļūda visfundamentālākajos pasaules aprēķinos ir pārvērtusi nekustīgi perfektu kārtību šausmīgā cīņā ar rāpšanos citiem uz galvas milzīgā ciešanu kalnā, un miegainā radītāja spalva, neuzmanīgai rokai paslīdot sapnī, kā spilvena vīli atrāvusi elli, novelkot melnu svītru un atraisot brīvu telpu iztēlei un visam, ko tā varētu gribēt, iekārot, iegūt. Varbūt šis neapturamais tintes traips ir pats radītājs, kurš pārstājis cienīt papīru, uz kura raksta. Varbūt pati rašanās ir no necieņas pret sevi. Varbūt neesamība, pagurusi no sevis, izspļāva esamību. Un esamība, kaila un salstoša, izvēma kādu, ko apskaut. Un dzīvība, bezjēdzīga, deva sev ziņnesi zvaigznēm, cilvēku, saucēju tumsā: "Es esmu dzīvība! Es esmu šeit un es redzu! Es redzu sevi, zvaigznes! Es esmu, es redzu, es saucu!" Un zvaigznes - varbūt tās atsaucas, varbūt tās klusē mums pretī, ko domā: pilnīgu vienaldzību. Un cilvēks, ietriecies pats savā astē, atgriežas, mūžības satriekts, laika un telpas saplēsts, redzējis visu un visā - vispār neko: tikai sevi, un zvaigznes, un zemi zem kājām. Loks noslēdzies. Un nav vairs ko zaudēt. Cilvēks - pasaule sevī - vēršas pret eksistenci. Nometis radības kroni, pie galvas - šī kosmosa - pielicis radības stobru un lēnām, tik lēni kā pasaule rodas, spiež mēlīti, cik ātri spēdams, bet lēni, tik lēni kā viss, kas ir bijis, var paslīdēt garām acīm, lodei slīdot no vienas nebūtības uz otru, caururbjot laiku un telpu, šī radītāja galvu, ar atbildi, kuras jautājums ir šis šāviens. "Dzīvība," atbild eksistence. "Nāve," pārtrumpo dzīvība.
19.3.14 16:39 - Nabadzības koeficients, kvalitāte/kvantitāte
Ja "dzīvība" ir spēja just, reaģēt un augt,un mēs esam redzējuši, kā līdzcilvēki vai mēs paši esam zaudējuši spēju just, reaģēt un augt dažādos aspektos,
tad šādā valodas lietojumā varam pieņemt, ka cilvēkā vienlaikus pastāv vairākas dzīvības,
no kurām par dzīvību esam pieraduši (pieradināti?) saukt tikai pēdējo - to, kura uztur elpošanu un sirdsdarbību,
un daudzas dzīvības jau esam zaudējuši - kurš nu ko.
Mēs esam dzīvie miroņi. Varbūt vispatiesākajā nozīmē vairāk miruši nekā dzīvi.
Varbūt tāpēc vārdi "brīvība", "dzīvība", "mīlestība", "skaistais", "labais" utt. tautas apziņā nav sinonīmi - un daudzi no tiem vispār zaudējuši nozīmi,
jo tos balstošās dzīvības (maņas, gribas, augļi) jau mirušas - to vairs nav.
Tu jau esi miris.
Bet varbūt - iespējams - nav izslēgts, ka ir iespējams piecelties no miroņiem. Protams, pirms zaudēta pēdējā dzīvība - tā, kurai bez pārējām tik un tā nav nozīmes. Tā, par kuru atdodam visu. Tā, kura ir bez satura, bez jēgas, bez nākotnes. Tā, kura ir tikai ēters visiem šīs pasaules signāliem. Tā, kura nav nekas vairāk kā vakuums. Mēs atdodam visu, kas varētu būt, par to, kas jau ir. Bet kas gan ir nejēdzīgāk - zaudēt to, kas jau redzēts, vai iespēju jebkad redzēt ko vairāk?
Baidies no nāves? Varbūt tā ir nāve, kas baidās.
Powered by Sviesta Ciba