Nabadzības koeficients, kvalitāte/kvantitāte
Ja "dzīvība" ir spēja just, reaģēt un augt,
un mēs esam redzējuši, kā līdzcilvēki vai mēs paši esam zaudējuši spēju just, reaģēt un augt dažādos aspektos,
tad šādā valodas lietojumā varam pieņemt, ka cilvēkā vienlaikus pastāv vairākas dzīvības,
no kurām par dzīvību esam pieraduši (pieradināti?) saukt tikai pēdējo - to, kura uztur elpošanu un sirdsdarbību,
un daudzas dzīvības jau esam zaudējuši - kurš nu ko.
Mēs esam dzīvie miroņi. Varbūt vispatiesākajā nozīmē vairāk miruši nekā dzīvi.
Varbūt tāpēc vārdi "brīvība", "dzīvība", "mīlestība", "skaistais", "labais" utt. tautas apziņā nav sinonīmi - un daudzi no tiem vispār zaudējuši nozīmi,
jo tos balstošās dzīvības (maņas, gribas, augļi) jau mirušas - to vairs nav.
Tu jau esi miris.
Bet varbūt - iespējams - nav izslēgts, ka ir iespējams piecelties no miroņiem. Protams, pirms zaudēta pēdējā dzīvība - tā, kurai bez pārējām tik un tā nav nozīmes. Tā, par kuru atdodam visu. Tā, kura ir bez satura, bez jēgas, bez nākotnes. Tā, kura ir tikai ēters visiem šīs pasaules signāliem. Tā, kura nav nekas vairāk kā vakuums. Mēs atdodam visu, kas varētu būt, par to, kas jau ir. Bet kas gan ir nejēdzīgāk - zaudēt to, kas jau redzēts, vai iespēju jebkad redzēt ko vairāk?
Baidies no nāves? Varbūt tā ir nāve, kas baidās.