A
Vienīgo reizi dzīvē, kad staigāju pie psihologa, bija piespiedu kārtā, kad kādā klasītē ceturtajā drošien taisni tā - par "kuci" - nosaucu retrospektīvi visjaukāko anglenes skolotāju. Vispār jau arī neslikts paraugs tam, kā vide degradē cilvēku - aiz mēma izmisuma nekādi racionāli līdzekļi vairs neiet cauri.
A psihologa apmeklējumus, kuriem bija jābūt sērijveidīgiem, īsti neatceros - varbūt kādu pusotru. Bet, tā kā pasaulē zināma prakse, kad bērnus šitādā veidā nolaupa un breinvašo uz kkādiem MK-Ultra projektiem, tad moška man īsnībā aiz jostas dažas politiskās slepkavības, un varbūt īsnībā esmu iesūtīts sabiedrībā par kauč kādu spiegu. Kas to lai zina? Es neko tādu neatceros. Bet aizdomu pilno Aci nedrīkst nolaist pat ne no sevis!