÷
±
28.2.16 17:59 - it's getting easter
Seši. Gaišs. Tā jums!20.2.16 21:15 - potato
Dzīve šitajā ziemeļu tumsā pati ir diagnoze.
17.9.15 23:19
Light showed and eye saw.7.9.15 17:38 - dien-nakts
Negaisa negaisma, pats labums.3.9.14 16:24
Cilvēka un Esības attiecības var un mēdz būt tik ļoti dažādas - un tomēr iespēju piedzīvot to pārmaiņas sedz kapa smilšu smaguma baiļu bargā un vilšanās salauztās sirds - pasaules sirdsapziņas - sāpju izlietā maska.Tik mulsinošas ir neaptverami mazā pasaules centra jūtu fīdbeka ķēdes un cilpas, ka vieglāk ir krist - uz priekšu vai sāniem, vai mugurpusi -, zaudēt līdzsvaru, izlekt pirms avārijas tā vietā, lai censtos to novērst. Bailes no sargsuņa pārvērstas baisā ienaidniekā, un mēness debesīs tēmē kā žandarma lukturis it kā uz tevi, it kā uz to, kas vēl notiks. Bailes - un šaubas - vai drīkstu? Vai drīkstu iet tālāk? Policists debesīs klusē. Ēna skrien līdzi un neprātā čukst: paskat, cik tumšs tevī tas, ko vēl neredz! Kā būs, ja to apspīdēs debess?
Bet gaisma, tekot gar ādu, kutina, smejas un raud, pati sevī, un saka: es nezinu, kā tu jūties, bet man ir vienalga. Es spīdēšu tik un tā, pati priekš sevis, kā debesīs, tā virs zemes, kā pirms tagadnes, tā uz tevis, bet tu esi tumsa - tūdaļ aiz ādas, tava miesa ir ēna, tavi plaksti ir slēģi. Gaismai ir mājas debesīs, bet tev ir jāmīt uz zemes. Zeme tik vieglu masu kā gaismai savās smagajās rokās nenes.
Izslīd pavediens un kreļļu bumbiņām ir brīdis laika aizbēgt. Roka nāk no debesīm tik lēni, ka izvēlei tiek dota tikai viena zilbe laika: jā vai nē.
Sekunžu rādītājs neskalda laiku - tas skalda sevi par nespēku sajust un zināt. Tas akli skrien tālāk, pa apli, noteiktās iedaļās. Cik svešs ir šis debesu ķermeņa gājums uz naglas pie sienas! Es te, pie zemes, es te, uz savām kājām, ar savu neredzamo būtni nepavadu dienas! Es pavadu sevi - un pasauli, kura spēj atklāties gaismā, bet zogas klaji pa tumsu, netraucēta. Cilvēka acis kā paparazzi - picto-nazi - krāj fotoalbumam brīžus. Pagātnes zārki un gaismas kauns apspīdēt vēlreiz to, kas ir bijis, - par tagadnes cenu - šalc kā vējš tumšās lapās un nočīkst kā priede vējainā naktī, bet tu tikai jūti, ka kusties uz priekšu - un nav tava daļa, ka tevis šai vietā vairs nebūs.
15.7.14 11:03
Filling the conscious mind with ideal conceptions is a characteristic of Western theosophy, but not the confrontation with the shadow and the world of darkness.
One does not become enlightened by imagining figures of light, but by making the darkness conscious.
The later procedure, however, is disagreeable and therefore not popular.
28.2.14 18:28 - Piramīda
Treileris
Mr.Kino balss
Mr.Kino balss
Galvenais, lai cilvēkiem šķiet, ka viņiem kaut kas pieder. Tas mudina strādāt vairāk. Ilūzijas var izdalīt bez maksas.
Paštēls. Statuss. Privilēģijas.
Un apmierinātība ar sapni neļauj pamosties. Bet gandarījums - pamodina.
Un sapnī apzināties sevi - ir sajust sapni.
Nu, celies.
ekrāns nolaižas
slow motion mode on
Aizmigušie kā zombiji; nomodā psihopāti un citi baiļu mocītie. Vieni veido varu - tie, kuri nejūt. Citi - apzinās, ka aizmigušie īstenībā arī ir cilvēki, un iestājas pret pirmajiem. Vara midzina dziļāk, ziemas miegā, lai guļošos kā tādus bērnus neatmodina pretinieki - sāks vēl gāzt podus. Un tad būs jātēlo, ka podi mūsējie, un kurš tad grib ar to baru krāmēties? Tēlojam smadzeņu podus un uzburam viņiem a[b.s.]trakciju parku, lai spēlējas! Bet tie, kas viņos atpazīst cilvēkus - tie, kuriem nav bail just nomodu, kurš izposta sapni, cenšas šo pašu nomodu nodarīt guļošiem. Bet tos otrus labākajā gadījumā mudina patiess jautājums - vai ir ētiski nogalināt zombiju. Daži pat aiziet armijā, lai savas valsts ganāmpulku pasargātu gan pašus no sevis, gan no citu pulkiem. Citi - lecina, piebaro, cērp. Un ļaudis savos prātos spēlē virtuālo realitāti, krājot zvaigznītes un cipariņus idiotiski aizraujošā datu spēlē. Bet pirāti iesūta spēlītē vīrusus, mazliet kontakta ar realitāti, mazliet berzes, mazliet karstuma - un spēle uzkaras, kļūst garlaicīga. Depresija? Operācija? Sieva dusmīga, šefs - visā augumā pimpis, bet tu - kā iesprūdis starp murgu un slimnīcas lampām rīsties no nelabuma: dod man zīmi, ka es izdzīvošu! Apziņa atkāpjas solīti nostāk no pretīgās ekrāna telpas, un sajūt. Šitas ir gļuks, šitas ir bijis, šito es esmu redzējis. Déjà vu. Divas acis savienonas trešajā - un tu redzi dziļumu: ekrāns tiešām ir plakans! Paskaties tālumā. Horizonts satek vienā punktā kā piramīda, un piramīdas smailē spulgo acs - un tu mēģini atšķirt aci no gaismas, maņas no realitātes - idejas no lietām. Un pasaule kļūst plakana, un tad tajā iemājo ļaudis, un tad tajā iemājo vara, un tad tajā iemājo anarhisti, un zeme kļūst apaļa, un parādās trešā dimensija, viss kļūst relatīvs, un piramīdas pamatne ir tikai malu ēna, kad Hors ir virs galvas, bet malas ir mieta stutēta telts, lai vidū vieta būtu tikai garākajam, kurš lūr pa lodziņu laukā un kliedz, ka ārā ir bīstami - tur ir pirāti anarhisti šausmas. Citus mietus gan nevarot manīt.
No ārpuses nemaz neizskatās, ka tur iekšā būtu kas vairāk par sarkofāgu. Vnk nāciet laukā. Spīd saule.
Bet kas ir saule? Sapnī tā bija auksta un uzzīmēta. Vai tā ir acs? Vai gaisma? Vai tas esmu es, ko es redzu?
Tā ļaudis bērnišķīgu baiļu dēļ bija zaudējuši bērnišķīgu dzīvesprieku. Tos brālīgi sadalīja brāļi. Ābelam tika grābeklis, Kainam - akmens, ko pasviesties. Un tāda bija viņu pastarā tiesa. Tomēr bosiņa levelis vēl ir tikai priekšā.
Tas būs pa īstam.
tas jau kaut kur bija...
Powered by Sviesta Ciba