Iksirugumta (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} po) rakstīja,@ 2014-02-28 18:28:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
| Garastāvoklis: | There is, of course, no such mental state as "insane", but if there were, I would surely be that. |
Piramīda
Treileris
Mr.Kino balss
Mr.Kino balss
Galvenais, lai cilvēkiem šķiet, ka viņiem kaut kas pieder. Tas mudina strādāt vairāk. Ilūzijas var izdalīt bez maksas.
Paštēls. Statuss. Privilēģijas.
Un apmierinātība ar sapni neļauj pamosties. Bet gandarījums - pamodina.
Un sapnī apzināties sevi - ir sajust sapni.
Nu, celies.
ekrāns nolaižas
slow motion mode on
Aizmigušie kā zombiji; nomodā psihopāti un citi baiļu mocītie. Vieni veido varu - tie, kuri nejūt. Citi - apzinās, ka aizmigušie īstenībā arī ir cilvēki, un iestājas pret pirmajiem. Vara midzina dziļāk, ziemas miegā, lai guļošos kā tādus bērnus neatmodina pretinieki - sāks vēl gāzt podus. Un tad būs jātēlo, ka podi mūsējie, un kurš tad grib ar to baru krāmēties? Tēlojam smadzeņu podus un uzburam viņiem a[b.s.]trakciju parku, lai spēlējas! Bet tie, kas viņos atpazīst cilvēkus - tie, kuriem nav bail just nomodu, kurš izposta sapni, cenšas šo pašu nomodu nodarīt guļošiem. Bet tos otrus labākajā gadījumā mudina patiess jautājums - vai ir ētiski nogalināt zombiju. Daži pat aiziet armijā, lai savas valsts ganāmpulku pasargātu gan pašus no sevis, gan no citu pulkiem. Citi - lecina, piebaro, cērp. Un ļaudis savos prātos spēlē virtuālo realitāti, krājot zvaigznītes un cipariņus idiotiski aizraujošā datu spēlē. Bet pirāti iesūta spēlītē vīrusus, mazliet kontakta ar realitāti, mazliet berzes, mazliet karstuma - un spēle uzkaras, kļūst garlaicīga. Depresija? Operācija? Sieva dusmīga, šefs - visā augumā pimpis, bet tu - kā iesprūdis starp murgu un slimnīcas lampām rīsties no nelabuma: dod man zīmi, ka es izdzīvošu! Apziņa atkāpjas solīti nostāk no pretīgās ekrāna telpas, un sajūt. Šitas ir gļuks, šitas ir bijis, šito es esmu redzējis. Déjà vu. Divas acis savienonas trešajā - un tu redzi dziļumu: ekrāns tiešām ir plakans! Paskaties tālumā. Horizonts satek vienā punktā kā piramīda, un piramīdas smailē spulgo acs - un tu mēģini atšķirt aci no gaismas, maņas no realitātes - idejas no lietām. Un pasaule kļūst plakana, un tad tajā iemājo ļaudis, un tad tajā iemājo vara, un tad tajā iemājo anarhisti, un zeme kļūst apaļa, un parādās trešā dimensija, viss kļūst relatīvs, un piramīdas pamatne ir tikai malu ēna, kad Hors ir virs galvas, bet malas ir mieta stutēta telts, lai vidū vieta būtu tikai garākajam, kurš lūr pa lodziņu laukā un kliedz, ka ārā ir bīstami - tur ir pirāti anarhisti šausmas. Citus mietus gan nevarot manīt.
No ārpuses nemaz neizskatās, ka tur iekšā būtu kas vairāk par sarkofāgu. Vnk nāciet laukā. Spīd saule.
Bet kas ir saule? Sapnī tā bija auksta un uzzīmēta. Vai tā ir acs? Vai gaisma? Vai tas esmu es, ko es redzu?
Tā ļaudis bērnišķīgu baiļu dēļ bija zaudējuši bērnišķīgu dzīvesprieku. Tos brālīgi sadalīja brāļi. Ābelam tika grābeklis, Kainam - akmens, ko pasviesties. Un tāda bija viņu pastarā tiesa. Tomēr bosiņa levelis vēl ir tikai priekšā.
Tas būs pa īstam.
tas jau kaut kur bija...
Nopūsties:
