÷

09:21 - Definīcija

valsts
Politiska organizācija, ar kuru tiek realizēta sabiedrības vispārobligāta vadīšana, pastāvošās iekārtas saglabāšana; zeme, teritorija, kurā pastāv šāda organizācija.

Interesanti, kurš tā ņēma un izlēma, ka "sabiedrības vadīšana" ir "vispārobligāta". Tas par to "pastāvošās iekārtas saglabāšanu" tā kā gan būtu viennozīmīgāk.

Cilvēki jau paši sevi paverdzina. Vispirms ir bailes, bet pēc tam - r[|n]acionalizēšana. "Nē, man nav bail - vienkārši tā noteikti ir labāk. A kas citādi būs - visi zags, slepkvaos un izvaros!" Stokholmas sindroms - agresora mentalitātes pārņemšana. It kā šādam gļēvumam nebūtu alternatīvu.

• Saki

11:48 - wasted away

Sūdi ar pašreizējo sistēmu tādi, ka tā iegrimusi dziļā atkarībā no ļoti sūdīgām narkotikām. To, kā pasaule izskatītos pie stipras veselības, neviens nav redzējis. Katrā ziņā ir skaidrs, ka tie stāvokļi ir kā nakts pret dienu. Bet, kā ar visādiem dragiem, pirmkārt, ir nepieciešama skaidra, sapratnes un patiesas (absolūti savtīgas) gribas motivēta izšķiršanās "justies labāk", un, otrkārt, jāiegulda izpratnes centieni tajā, lai tāds aukstais tītars nebeidzas ar pilnīgu iznīcību - katrs cilvēks ir lielā cilvēkpasaules/ekonomikas ķermeņa šūna, taču, kaut arī cilvēks ir "cilmes šūna" - spējīgs kļūt par ± jebko - atņirdzoties mākslīgajiem orgāniem, ārējai barošanai, elpināšanai, sirdij (valstis, arodbiedrības, mafijas, etc.), īstie cilvēces orgāni saņemtu tādu spēka pieplūdumu, kāds nav redzēts, un šūnas saņemtu tik daudz motivācijas un barības, ka mēs vēl nezinām, kā notiktu šis pārejas process; bet, kas vēl svarīgāk - tas nevar notikt vienā dienā; šūnām jānobriest gatavībai darboties, jo pašreizējā komas stadijā cilvēces ķermenis ir pieradis stagnēt un izdzīvo tikai dažu sitprāko šūniņu darbības dēļ (visas tās mašīnas nespētu ne nieka, ja cilvēks, kaut arī komā, pats vēl daļēji nebūtu dzīvs), un jādarbina tā "limfas sistēma" jeb pašizglītošanās, grassroots, jāmodina šūniņas no padošanās nāvei (varas režīmam, kurš pārtiek no mākslīgās uzturēšanas mašīnu izīrēšanas, līdz ar ko tam ir izdevīgi saindēt dzīvos līdz minimālam dzīvības līmenim). Jo ātrāk cilvēki atmodīsies no kolektīvā miega un pamodīsies paši savam spēkam, potenciālam un atbildībai par savu labbūtību, jo drīzāk tas Cilvēks varēs celties no gultas un doties pasaulē - stiprināties, augt un reāli baudīt dzīvi.
Visticamāk, tu nemaz nenojaut cik slikts ir pašreizējais cilvēces stāvoklis un cik daudz labāks tas var būt (būs), ja cilvēki - katrs pats - atjēgsies, kas te notiek.

• Saki

12:04 - Partijas avīze

Redzēju avīzi "Diena". Drausmīgs sūds, nav vērts kko tādu lasīt - ja nu vienīgi tam, lai iečekotu, kādā pakaļā šitā sabiedrība ļāvusi sevi iesūkt.
Enīvei, tajā propagandas lapelē bija tāds varonīgs raports par to, ka no 2020. gada beidzot tad izglābšot jauniešus no pīpēšanas sērgas, aizliedzot visas smaržīgās tabakas, sākot ar mentolenēm, beidzot ar tinamajām (dažas ūdenspīpju tabakas (laikam jau ECB komisāru iecienītākās) laikam palikšot atļautas), un palielinot varas rūpjpilnos brīdinājumus par personīgās izvēles kaitīgumu uz tabakas produktu iepakojumiem no 30%/40% priekšā pakaļā uz 65% katrā pusē. Jo, redz, to smaržīgo tabaku laikam pīpē tikai zīdaiņi, kuri vēl neprot izdarīt izvēli.

Visas labbūtības pamats ir personīga izvēle. Nekas to nevar aizstāt. Taču ir kaut kas, kas to var nopostīt - un šis postošais spēks ir tas, kuram ļaudis aizvien vairāk atdod savas dabiskās tiesības uz savu dzīvi un izvēli. Un nav brīnums - iedod velnam mazo pirkstiņu, paņems visu roku. Valsts viennozīmīgi ir kļūda jau pamatā. Cerēt, ka tā tevi "sargās no sliktajiem", nozīmē, ka drīz vien tu pats būsi tas sliktais un pats būsi "pasargāts" no sevis.

• 4
• Saki

14:44 - siltums

Labākā ziema, like, ever.

• 1
• Saki

18:28 - Piramīda

ekrāns nolaižas

slow motion mode on

Aizmigušie  kā zombiji; nomodā psihopāti un citi baiļu mocītie. Vieni veido varu - tie, kuri nejūt. Citi - apzinās, ka aizmigušie īstenībā  arī ir cilvēki, un iestājas pret pirmajiem. Vara midzina dziļāk, ziemas miegā, lai guļošos kā tādus bērnus neatmodina pretinieki - sāks vēl gāzt podus. Un tad būs jātēlo, ka podi mūsējie, un kurš tad grib ar to baru krāmēties? Tēlojam smadzeņu podus un uzburam viņiem a[b.s.]trakciju parku, lai spēlējas! Bet tie, kas viņos atpazīst cilvēkus - tie, kuriem nav bail just  nomodu, kurš izposta sapni, cenšas šo pašu nomodu nodarīt guļošiem. Bet tos otrus labākajā gadījumā mudina patiess jautājums - vai ir ētiski nogalināt  zombiju. Daži pat aiziet armijā, lai savas valsts ganāmpulku pasargātu gan pašus no sevis, gan no citu pulkiem. Citi - lecina, piebaro, cērp. Un ļaudis savos prātos spēlē virtuālo  realitāti, krājot zvaigznītes un cipariņus idiotiski aizraujošā datu spēlē. Bet pirāti iesūta spēlītē vīrusus, mazliet kontakta ar realitāti, mazliet berzes, mazliet karstuma - un spēle uzkaras, kļūst garlaicīga. Depresija? Operācija? Sieva dusmīga, šefs - visā augumā pimpis, bet  tu - kā iesprūdis starp murgu un slimnīcas lampām rīsties no nelabuma: dod man zīmi, ka es  izdzīvošu! Apziņa  atkāpjas solīti nostāk no pretīgās ekrāna telpas, un sajūt. Šitas ir gļuks, šitas ir bijis, šito es esmu redzējis. Déjà vu. Divas acis savienonas trešajā - un tu redzi  dziļumu: ekrāns tiešām ir plakans! Paskaties tālumā. Horizonts satek vienā punktā kā piramīda, un piramīdas smailē spulgo acs - un tu mēģini  atšķirt aci no gaismas, maņas no realitātes - idejas no lietām. Un pasaule kļūst  plakana, un tad tajā iemājo ļaudis, un tad tajā iemājo vara, un tad tajā iemājo anarhisti, un zeme kļūst apaļa, un parādās  trešā dimensija, viss kļūst relatīvs, un piramīdas pamatne ir tikai malu ēna, kad Hors ir virs galvas, bet malas ir mieta stutēta telts, lai vidū vieta būtu tikai garākajam, kurš lūr pa lodziņu laukā un kliedz, ka ārā ir bīstami - tur ir pirāti anarhisti šausmas. Citus mietus gan nevarot manīt.
No ārpuses nemaz neizskatās, ka tur iekšā būtu kas vairāk par sarkofāgu. Vnk nāciet laukā. Spīd saule.
Bet kas ir saule? Sapnī tā bija auksta un uzzīmēta. Vai tā ir acs? Vai gaisma? Vai tas  esmu es, ko es redzu?

Tā ļaudis  bērnišķīgu baiļu dēļ bija zaudējuši bērnišķīgu dzīvesprieku. Tos brālīgi sadalīja brāļi. Ābelam tika grābeklis, Kainam - akmens, ko pasviesties. Un tāda bija viņu pastarā tiesa. Tomēr  bosiņa levelis vēl ir tikai priekšā.

Tas būs pa īstam.

tas jau kaut kur bija...

• 2
• Saki

21:56 - let it bi

• 10
• Saki

22:29 - Dēm, likteņstirnas

Ak, jā. Hepī martu! Pauasaris nāk. Rudens drīz beigsies.

• 3
• Saki