÷
±
23.2.15 02:02 - “I don’t know whether I’m alive and dreaming or dead and remembering.”
“It is impossible for a decerebrated individual to experience pain, pleasure, memories, dreams or thoughts of any kind. This young man will be as unfeeling, and as unthinking as the dead until the day he joins them.”
“And all of the guys who died, all the five million or seven million or ten million who went out and died to make the world a safe place for democracy, to make the world safe for words without meaning, how did they feel about it just before they died? How did they feel as they watched their blood pump out into the mud? How did they feel when the gas hit their lungs and began eating them all away? How did they feel as they lay crazed in hospitals and looked death straight in the face and saw him come to take them? If the thing they were fighting for was important enough to die for, then it was also important enough to be thinking about it in the last minutes of their lives. That stood to reason. Life is awfully important so if you’ve given it away, you’d ought to think with all your mind in the last moments of your life about the thing you traded it for. So did all those kids die thinking of democracy and freedom and liberty and honor and the safety of the home and the stars and stripes forever? You’re goddamn right they didn’t. They died crying in their minds like little babies. They forgot the thing they were fighting for, the things they were dying for. They thought about things a man can understand. They died yearning for the face of a friend. They died whimpering for the voice of a mother, a father, a wife, a child. They died with their hearts sick for one more look at the place where they were born, please, god, just one more look. They died moaning and sighing for life. They knew what was important. They knew that life was everything and they died with screams and sobs. They died with only one thought in their minds and that was “I want to live, I want to live, I want to live.””
— 'Johnny Got His Gun' by Dalton Trumbo
Beidzot noskatījos. Gud.
7.1.15 14:30 - Es nevaru balts, jo līdzsvarā
Izgāzties ir komunisma dabā, sevišķi tur, kur darīšana gar ļoti personīgām lietām. Tā nu vissāpīgāko šmuci var izveidot, cenšoties nesāpināt otru, kad tas sāpina tevi pašu. Summā šaize jau tikai pieaug, sevišķi, ja nav nekāda līguma par to, kā šo līdzsvara trūkumu īstermiņā novērst un ilgetrmiņā - vērst par labu jeb atlīdzināt. Labdarība ir bullšits, ja gaidi kaut ko pretī. Labi vēl, ka "valsts" pašdarbnieki neizraksta iedzīvotājiem attiecības: "1 sieva, viegli bojāta; 2 draugi, netīŗi; 3 draugi, tīri; 2 vecāki, kož; 7 radinieki, labāk nebūtu pieminējuši" &c. Tad būtu tas murgs kā ar nodokļiem, kad palikt attiecībās ir svēta lieta, jo doma par brīvu izvēli ir pārāk šausminoša - tu piederi citiem, ne vairs sev, un kā gan drīkst pārkāpt cita īpašumtiesības? Pretruna redzama?Karoče, ejiet dirst, es jūs visus mīlu!
20.12.14 13:37 - the underclass
Puikas neraud. Vīrieši nejūt. Viņi močī, līdz nomočī viņus vai viņi nomočī sevi paši. Tādus vīriešus vēlas Baltijas sievietes - vēlas, rada un ienīst.Pašnāvību skaita ziņā pirmo vietu pasaulē pārliecinoši ieņem Baltijas valstis
Latvijā vīrieši pašnāvības izdara aptuveni piecas reizes biežāk nekā sievietes
Bļe, brīnums, brīnums...
P. S.
Kjūt: "Vīrieši pabeigtas pašnāvības izdara 7 reizes biežāk nekā sievietes. Sievietes savukārt 4 reizes biežāk nekā vīrieši izdara pašnāvību mēģinājumus." Tātad vīrieši ir 28x attapīgāki. T.i. uz katriem 28 vīriešiem, kuri prot pieskrūvēt plauktiņu, ir viena sieviete, kura drosmīgi ieskrūvē spuldzīti.
Jeb - sievietes ~30x biežāk "jūtas slikti", kamēr veči reāli jūtas 7x sūdīgāk, bļe, tikai par to nedrīkst runāt. Netaisīs tak histēriju, vai ne.
3.9.14 16:24
Cilvēka un Esības attiecības var un mēdz būt tik ļoti dažādas - un tomēr iespēju piedzīvot to pārmaiņas sedz kapa smilšu smaguma baiļu bargā un vilšanās salauztās sirds - pasaules sirdsapziņas - sāpju izlietā maska.Tik mulsinošas ir neaptverami mazā pasaules centra jūtu fīdbeka ķēdes un cilpas, ka vieglāk ir krist - uz priekšu vai sāniem, vai mugurpusi -, zaudēt līdzsvaru, izlekt pirms avārijas tā vietā, lai censtos to novērst. Bailes no sargsuņa pārvērstas baisā ienaidniekā, un mēness debesīs tēmē kā žandarma lukturis it kā uz tevi, it kā uz to, kas vēl notiks. Bailes - un šaubas - vai drīkstu? Vai drīkstu iet tālāk? Policists debesīs klusē. Ēna skrien līdzi un neprātā čukst: paskat, cik tumšs tevī tas, ko vēl neredz! Kā būs, ja to apspīdēs debess?
Bet gaisma, tekot gar ādu, kutina, smejas un raud, pati sevī, un saka: es nezinu, kā tu jūties, bet man ir vienalga. Es spīdēšu tik un tā, pati priekš sevis, kā debesīs, tā virs zemes, kā pirms tagadnes, tā uz tevis, bet tu esi tumsa - tūdaļ aiz ādas, tava miesa ir ēna, tavi plaksti ir slēģi. Gaismai ir mājas debesīs, bet tev ir jāmīt uz zemes. Zeme tik vieglu masu kā gaismai savās smagajās rokās nenes.
Izslīd pavediens un kreļļu bumbiņām ir brīdis laika aizbēgt. Roka nāk no debesīm tik lēni, ka izvēlei tiek dota tikai viena zilbe laika: jā vai nē.
Sekunžu rādītājs neskalda laiku - tas skalda sevi par nespēku sajust un zināt. Tas akli skrien tālāk, pa apli, noteiktās iedaļās. Cik svešs ir šis debesu ķermeņa gājums uz naglas pie sienas! Es te, pie zemes, es te, uz savām kājām, ar savu neredzamo būtni nepavadu dienas! Es pavadu sevi - un pasauli, kura spēj atklāties gaismā, bet zogas klaji pa tumsu, netraucēta. Cilvēka acis kā paparazzi - picto-nazi - krāj fotoalbumam brīžus. Pagātnes zārki un gaismas kauns apspīdēt vēlreiz to, kas ir bijis, - par tagadnes cenu - šalc kā vējš tumšās lapās un nočīkst kā priede vējainā naktī, bet tu tikai jūti, ka kusties uz priekšu - un nav tava daļa, ka tevis šai vietā vairs nebūs.
Powered by Sviesta Ciba