7.5.14 10:45 - may the Force be with you, always
Tas dzīves mugurkauls beigās ir izturība jeb māksla [pa]ciest. Nāve tomēr ir tas komforta kokons, no kura naivi cer izplaukt par spārnotu taureni. Tad nu pacietībai jātiecas nevis pāri šai dzīvei, bet gan - uz to. Pat tauriņi ir tie paši kāpuri ar to pašu sākotni.
Ciešanas ir tā mazā, imunitāti jeb dzīvību stimulējošā nāve, kura dod izvēli - palikt par sevi vai kļūt par sevi. Tie
apdeiti nāk bez sava gala, iespējas ir, bet sistēmu vieglāk aizsargāt, vienkārši izraujot no tīkla. Bet imunitāte ir nevis bēgšana, bet gan pazīšana un prasme apieties. Ja dzīve tevi kā novelceni plēš nost no gludā
status quo papīra, atkājot jēlo līmi putekļiem un virsmām, tad ir bail par šo "sevis" zaudējumu, tā ir tā nāve, no kā mēs baidāmies - pazaudēt "sevi", pazaudēt visu. Lai arī fiziskā nāve, domājams, izdara tieši to (cerams, psihotropo smadzeņu aizsargmehānismu pavadībā (smadzenes prot transcendēt patību, deleģējot identitāti metafizikai, kaut vai tikai tāpēc, lai nāve šķistu kā ieguvums)), tomēr visas tās mazās ciešanas, kurās sacenšas gribasspēks un paļāvība, šīs mitoloģiski duālās sātaniskās un dievbijīgās vērtības, piedāvā vismaz šķietamu izvēli - palikt vai kļūt. Protams, noņemot duālisma filtru, izvēles, pirmkārt, nav, un, otrkārt, tādēļ tā ir viegla: pasaule pati izved pa savu gultni, un tu paliec, bet - tagadnē, nevis, kā sabiedriski pastarpinātajā, laika lēnumam pakļautajā pašizziņā ierasts,- pagātnē, līdz ar ko šī tagadne, lūkojoties duālisma acīm, ir nākotne jeb jauns, izmainīts stāvoklis.
Tā nu tagadnē palikt un kļūt ir viens un tas pats. Bet to uzrāda pacietība - spēja riskēt ar identitāti, uzņemties atbildību par savām attiecībām ar neizbēgamību. Paciešoties un neizdarot "savu" defaulto pašaizsardzības izvēli, sāpes nāk kopā ar gandarījumu, ka laiks nav veltīgs skrējiens pretī nāvei - laiks pats ir nāves transcendence, jo nāve ir mūžīga, bet laiks, tici vai nē,- laicīgs. Tieši laiks jeb likums mainīties, lai cik arī sāpīgs, ir tas, kas uzrāda, ka, līdz ar iespēju padzīvot, ir dota iespēja pastāvēt pāri nāvei, pāri mūžībai, pāri nemainībai - ļaujoties būt tam, ko dzīve nozīmējusi, ja vien pietiek pacietības.
Un kāda gan ir alternatīva? Ātra un nesāpīga nāve. Šie četri vārdi ir skaidram cilvēkam neapslēpjama "garas un aizraujošas dzīves" monētas otra puse. Un tā monēta var būt vairāk vai mazāk vērtīga - ja materiāls ir vērtīgs, tad nominālam nozīmes, visu izšķir svars un tīrība (monētas izmērs un spožums) - bet metālu tīra ugunī, jo tikai izkusis tas spēj atbrīvoties no svešķermeņiem un kļūt par sevi, 99.99%. Karstums un ciešanas, pacietība un spēja atdzist neizvirstot - tas veido, stiprina un savāc, kā nespēj aukstums un trausla cietība, kura liek sadrupt pie pirmā sitiena.
Labi, tādas pašsaprotamas lietas, bet mēs kļūstam par to, kur uzturamies - un varbūt pa reizei pārdomās jāizšļūc cauri lietām, kuras gribētos uzskatīt par pilnībā adaptētām, taču, ja tā padomā, no vidusskolas kursa par pasaules kariem es neatceros gandrīz neko - bet mēs visi taču lieliski zinām, kas bija WWI un WWII! Protams, protams.
Tomēr tie centieni atrast domājošas būnes kaut kur maksimāli tālu vai ilūzijas par kolektīvo pestīšanu, izšaujot savu nukleārskābo liecību uz cita, visādi citādi tīri nenotraipīta nedzīva akmens, šķiet gaužām feispālmīgi, teju vai piespiedu kārtā konstatējot, cik daudz ciešanu un bezcerības ir tepat apkārt uz planētas Zeme. Var jau sapņot, kā, Gagarinam XVIII 2109. gadā uzceļot plastmasas telti uz Marsa, visas mūsu bēdas pēkšņi izbeigsies, bet saprātīgāk būtu sūtīt kosmosa kuģus uz to orbitējošo akmeni krūtīs. Aiznest kādu vēstījumu no dzīvās pasaules. Varbūt tur kaut kas vēl ir apdzīvojams.