I'm sorry, Dave. I'm afraid I can't do that.
Var jau būt, ka kļūdos. Un tomēr. Mēs tik bieži izkaisām spēkus pat ne kā ikrus upmalā, bet drīzāk kā sīknaudu piebāztā trolejbusā. It kā tizli, it kā kādam noderēs, it kā gribētos savākt un nevar, un it kā varbūt vajadzēja palikt mājās, vai vismaz tur saskaitīt. Stulbi. Tomēr tie centieni atrast domājošas būnes kaut kur maksimāli tālu vai ilūzijas par kolektīvo pestīšanu, izšaujot savu nukleārskābo liecību uz cita, visādi citādi tīri nenotraipīta nedzīva akmens, šķiet gaužām feispālmīgi, teju vai piespiedu kārtā konstatējot, cik daudz ciešanu un bezcerības ir tepat apkārt uz planētas Zeme. Var jau sapņot, kā, Gagarinam XVIII 2109. gadā uzceļot plastmasas telti uz Marsa, visas mūsu bēdas pēkšņi izbeigsies, bet saprātīgāk būtu sūtīt kosmosa kuģus uz to orbitējošo akmeni krūtīs. Aiznest kādu vēstījumu no dzīvās pasaules. Varbūt tur kaut kas vēl ir apdzīvojams.
Tomēr šis romantiskām atkāpēm no normas veltītais sci-fi žanrs vairumā gadījumu pašpasludināti racionālos gaļas robotos pēc aparātos konstatētiem mēģinājumiem aizskart mātes plati izsauc auksta tvaika sprauslāšanu un acu rotācijas testus. "Bek tu rialitī". Un visi spēki jau atkal tiek šķiesti dažādu mirušu un, visbiežāk, tīri teorētisku planētu iekarošanai. Kaut kā aizmirstas, ap ko viņas griežas. Tāpat visi tie vakuuma burinieki bēg no dzimtenes ar saules bateriju spēku. 2^nd hand. Un tāpat kaut kur būs jādzīvo. Visticamāk, ka ne "visur citur, tikai ne šeit".
Nez, nu, varbūt tie paši nelaimei piezvērētie lielzinātnes citurgājēji beigās sadūšosies vērsties pie pirmajiem cēloņiem un ieguldīs visus spēkus pēc iespējas lielā sprādzienā. Vai tad tieši tā nerodas dzīvība?