9.7.15 22:48 - caur neredzamu logu
Sevi nevar aizmirst, sevi nevar atcerēties: kā nāras, kā spokus, kā nāvi. Un cilvēka sirds ir kā krupju un kondoru kloāka, caur kuru nāk šķidrs un ciets, smiekli un asaras, neizšķiramas, reizē. Sāpes, kas nepāriet, kā dzīvība un nāve, nešķiramas, atgādina, pirms esi pamodies, un pēdējās pazūd, kad iemiegot zūd atšķirība starp atšķiršanu un neatšķiršanu, par to, ka esi, pat tad, kad vairs nezini, kas esi. Tā plaukstas, kas ir šī telpa, saķer sirdi, kas ir šis laiks, un esība sastingst kustībā, kā mašīna ietriecas kokā, izplešot sapratni kā smadzenes pār nejaušā rakstā plīsušu stiklu. Tikai citi centīsies atšķirt, kur beidzās asfalts, kur sākās miegs, kur beidzās ceļš un sākās koks, kur beidzās mašīna un sākas cilvēks, kur beidzas traģēdija un sākas statistika. Neviens vārds, nevienas bailes un cerības tev neizskaidros, kur tu paliki. Ir tikai viena vieta, kur būt - vienmēr tikai pa vidu. Ja kāds tevi apraudās, tu citkārt klusi atbalsosies viņa aizmirstības smieklos, ja skanēs aplausi - tu būsi plaukšķis vienā vai otrā, neviens nepateiks, kurā no visām šīm plaukstām. Nepametama esība klusē kā starp sitieniem cieši sagrābta sirds. Un tu sadalies, tiekoties tam visam, un atrodies, šķiroties visam šim. Tu paliec kā durvis, pa kurām iziet, kurām vienmēr būs divas puses, un kas atvedot vienmēr aizvedīs prom. Tāda ir izeja - tāda ir ieeja. Kura no tām bija pirmā? Kura būs pēdējā?