4.11.15 21:43 - and everybody knows
Bērnība vispār ir tāds baigais fakaps - tu jūti emocijas un redzi attiecības, bet visi par tām saka kaut ko pavisam nesaprotamu. Melo. Līdz tu iemācies tam ticēt, saproti, ka neko nesaproti un ka drošāk ir vienkārši klausīt. Un, tā kā tu, protams, jūti un domā nepareizi, tad pamazām apjēdz, ka esi jucis, neadekvāts un vispār tizls, jo neproti/nevēlies operēt ar visu to bulšitu. Bet, ja mēģini un, nedo'dies', iznāk, tad kļūsti par vēl vienu pārprogrammētu kropli un pats citu bērnu priekšā vari tikai izlikties, tikai melot, jo šī melu pasaule mums visiem kopā jāsargā, bet bērniem - jāapgūst. Nu, tā kaut kā, vai ne.
Neiedomājams daudzums vardarbības - kaut vai tīri emocionālas. Tā, ka viena daļa ir gatava kļūt par birokrātiem, policistiem, politiķiem un citu veidu noziedzniekiem, vairs pat nespējot saredzēt vardarbību ārpus melu iedragāšanas - tā paliek kā vienīgais īstais noziegums. Un, ja kāds to nesaprot, viņš ir vai nu bērnišķīgs, vai nojūdzies. Jāpieaug, jārēķinās ar realitāti, kāda tā nu ir. T.i., jārēķinās ar pataloģisku meļu iedomām - vairāk nekā ar acīmredzamību. Neviens nedrīkst izdzīvot! Neviens nedrīkst zināt! Bet bērni turpina dzimt, un tie aizvien jāsakropļo. Nevar taču viņiem atņemt cerību uz drošu dzīvi un ļaut būt laimīgiem! Tagad jau galvenais - papīri.
"Jā, jā, visi tīņa gados to esam domājuši, so what?" Un kas notika? Kas notika ar vardarbību, kuras iespaidā pusaudži tā cepas? Tā izzuda? Vai mēs to pieņēmām? Vai esam kļuvuši par to, no kā visvairāk baidījāmies? Vai tas ir miers? Vai tā ir gudrība? Vai tā ir patiesība? Grūti noticēt, ka šie jautājumi pārstāj nodarbināt un nenodarbina pat tad, kad vairs nav nekā patiesa, ko zaudēt.