÷
±
23.10.15 15:45 - "mīlestība"
Varbūt par aizliegumu bērniem runāt patiesību (par to, kā tie jūtas, par to, kā viņus mājās/skolā pazemo, par to, ka pieaugušie īstenībā ir pretīgi liekuļi) traumējošāks ir aizliegums melot. Tādas pretrunas priekšā jaunajam cilvēkam jāatsakās vai nu no ticības savam saprātam vai arī no ticības sirdsapziņai. Vai nu tu esi pelnījis saņemt ļaunumu - vai to raidīt citu virzienā. Bet ļaunākais, kas varētu atgadīties, ir mīlestība, patiesība, skaistums, jo tie atmasko bailes, melus un kroplību. Varas dinamika sabruktu, un visa bērnu taisīšana kļūtu bezjēdzīga. Radīt bērnu atmaksājas tad, kad neviens cits taviem meliem vairs netic.17.9.15 23:19
Light showed and eye saw.2.1.15 19:44 - the powerless powertrip
Ja nemaldos, par "toleranci" sauc to pretīgo piespiedu kopbūšanu, ko tik daudzi - sevišķi nelaimīgi apprecējušies+apbērnojušies cilvēki - sauc par "mīlestību".P. S.
Nē, tomēr tā "mīlestība" ir tolerance ar vienpusējām vardarbības tiesībām. Tātad, tajā kultūrā, kurā tiku uzaudzināts, MĪLESTĪBA=VARA.
( postskripti )
26.12.14 10:56 - self-fulfilling prophecies
Otru ir daudz vieglāk apmuļķot, ka viss būs labi. Mīlestība varētu izglābt pasauli.16.9.14 11:48 - Mike Wallace interviews Ayn Rand (1959)
[..]Mike Wallace: And cannot man have self-esteem if he loves his fellow man? What's wrong with loving your fellow man? Christ, every important moral leader in man's history, has taught us that we should love one another. Why then is this kind of love in your mind immoral?
Ayn Rand: It is immoral if it is a love placed above oneself. It is more than immoral, it's impossible. Because when you are asked to love everybody indiscriminately. That is to love people without any standard. To love them regardless of whether they have any value or any virtue, you are asked to love nobody.
Mike Wallace: But in a sense, in your book you talk about love as if it were a business deal of some kind. Isn't the essence of love, that it is above self-interest?
Ayn Rand: Well, let me make it concrete for you. What would it mean to have a love above self-interest? It would mean, for instance, that a husband would tell his wife, if he were moral according to the conventional morality, that I am marring you just for your own sake, I have no personal interest in it, but I'm so unselfish, that I am marrying you only for your own good. Would any woman like that?
Mike Wallace: Should husbands and wives, Ayn, tally up at the end of the day and say, "Well now wait a minute, I love her if she's done enough for me today, or she loves me if I have properly performed my functions?”
Ayn Rand: No, you misunderstood me. That is not how love should be treated. I agree with you that it should be treated like a business deal. But every business deal has to have its own terms and its own kind of currency. And in love the currency is virtue. You love people, not for what you do for them, or what they do for you. You love them for their values, their virtues, which they have achieved in their own character. You don't love causelessly. You don't love everybody indiscriminately. You love only those who deserve it.
Mike Wallace: And then if a man is weak, or a woman is weak, then she is beyond, he is beyond love?
Ayn Rand: He certainly does not deserve it, he certainly is beyond. He can always correct it. Man has free will. If a man wants love he should correct his weaknesses, or his flaws, and he may deserve it. But he cannot expect the unearned, neither in love, nor in money, neither in method, nor spirit.
Mike Wallace: You have lived in our world, and you realize...recognize...the fallibility of human beings. There are very few us then in this world, by your standards, who are worthy of love.
Ayn Rand: Unfortunately.... yes... very few. But it is open to everybody, to make themselves worthy of it and that is all that my morality offers them. A way to make themselves worthy of love, although that's not the primary motive.
[..]
14.9.14 23:59 - valsts ir krāpšana
Statism and Anxiety
The mythology around “the state” in many ways exceeds – particularly in the modern world – the mythology that surrounds superstitious religiosity.
The question: how can human society be organized? is not answered by the state, any more than the question where did the world come from? is answered by religion.
If a man says, “My wife loves me,” and then locks her in the basement and threatens to shoot her if she tries to escape, do we believe him?
A “theory” cannot be considered “proven” if all it does is shoot anyone who disagrees with it.
In fact, any theory which requires violent defense is by any rational standard of proof utterly wrong or false to begin with.
Thus the thesis that “a state is required to organize society,” is demonstrably false, because it is not in fact a thesis at all, but rather a violently aggressive dogma.
Shooting those who disagree with you does not make you right, but rather proves that your position is wrong, corrupt and evil.
The State and Society
Since the state uses compulsion to “organize” society, it repudiates the very concept of “society,” just as rape repudiates the very concept of “love making,” and robbery repudiates the concept of “property.”
Using “the state” to answer the question of how society should be organized is morally identical to using kidnapping and imprisonment to answer the question of how to get someone to “love” you.
It is the mere illusion of an answer, rather than a real answer – and like all illusory answers, not only is it brutal in the extreme, but it also actively prevents the pursuit of true answers.
etc.
@ Stefan Molyneux, "Real-Time Relationships: The Logic of Love", grāmata par brīvu visvisādos formātos (ieskaitot audio). Brīnišķīga literatūra.
2.9.14 12:28 - aim awlwrite
Runājot par to, kas uz neirotiķu planētas Elle tiek saukts par "mīlestību", varētu izpausties dziesmā ar nosaukumu "I want to be your grammar nazi". Cik gan nepārspējami jauki ir justies vajadzīgam tāpēc, ka izvairies no savām problēmām, mācot citus!11.5.14 15:38 - "labrīt" formāta trādirīdiņš
Pasaule būtu pavisam awesome, ja psihopāti nebūtu saražojuši tik daudz muļķu. Reizēm šķiet, ka, vēlreiz dzirdot to, kā politiķu pavēles uzlabo cilvēku dzīves kvalitāti (vai kaut ko radniecīgi absurdu), izdauzīšu seju feispālmā. Reizē nāk bimba par to, cik stulbi cilvēki padarīti un kādu ļaunprātību viņi kvēli aizstāv, un reizē nav laika pārstāt meklēt veidus, kā tos nabaga vergus atmodināt. Šausmīgi un skaisti. Grūti, bet nepieciešami. Turklāt, ļoti iespējams, laika kaut ko saglābt atlicis pavisam maz - bet cilvēki ieaug komfortā un dzīvo, it kā pasaule nemainītos. Tā mainās. Cilvēku pasaule mainās ļoti drūmā virzienā, ļoti daudzos veidos. Bet tur jau arī šīs postošās sistēmas spēks - jo lielāku vardarbību tā pavēl, jo pieņemamāka (jeb neatvairāmāka) tā šķiet un jo rūpīgāk cilvēki sev to racionalizē. Beigu beigās sabiedrībā pūžņo ļaudis, kuriem katru dienu gribas kādu jaunu aizliegumu, lai tad tā galēji kaitīgā sistēma beidzot pārvarētu cilvēka saprāta untumus un iedzītu šīs nekam nederīgās miesas kaut kādos strāvas ģeneratoros vai vismaz cietumos - izņemot, protams, "mani", par kuru vai katrs ir tik pārspīlēti augstās domās, ka iztēlojas imunitāti pret pasauli, kuru šādi paši muļķi palīdzējuši mērķtiecīgi padarīt gandrīz neapdzīvojamu.Toties dzīvot ir riktīgi forši - un ir ļoti skumji mēģināt saprast tos, kuri atbalsta elitāri eiģēnisko pasaules skatījumu, vadoties pēc iluzorās piederības šai īpašajai šķirai - "labajiem" (protams, tikai pēc pašas sistēmas definīcijas). Visi cilvēki ir labi - līdz viņi cenšas to uzspiest citiem (tieši šādas uzspiešanas mega-mudžeklis ir tie "likumi", kuriem kaut kādā veidā vajadzētu aizvietot cilvēku spriestspēju (it kā "valsts" pavēļu kopa būtu kāda pārcilvēciski virsspējīga programmētāja ideālais diktāts)), un pasaule būtu lieliska vieta, ja tie, kuri grib piederēt ļaunākajam (tam, kurš pārbiedējis līdz jūtu nāvei), pārstātu sponsorēt slimāko prātu vērienīgākos centienus iegūt maksimālu kontroli pār citiem (99.99%). Un tomēr cilvēki vicina tās krāsainās lupatas un vēl cits citam saldu nāvi likuma taisnības ēnā. Tikmēr indivīda ciešanas uz kolektīvās halucinācijas fona ir beznozīmīgas. Homo homini lupus est, kā saka, tikai slimi organizētā veidā. Un daudziem būtu ceļš atpakaļ pie nulles lauciņa, pie sevis, pie dzīvības, pie apjēgas, pie dzīvesprieka - bet alkas pēc drošības bieži gūst virsroku, un tieši šīs alkas pēc drošības vairo nedrošības ilūziju, dod vairāk spēka varmācībai ("varai") un padara pasauli vēl šausminošāku - jo uz katra soļa tu vari būt noziedzinieks, no kura baidies tik ļoti, ka esi gatavs pats dzīvot kā cietumā, lai tikai tev nekad nebūtu jāsaskaras ne ar ko, kas pastāv ārpus valdošās reliģijas ("valstisma") akcepta.
Vissāpīgāk ir redzēt, kā ļaunums izplatās un aug līdzīgi slimībai - kā cilvēki dara cits citam pāri tukšu ideālu vārdā (vai tā būtu "valsts" vai "Dievs", vai jebkuri citi enerģijas novirzīšanai izstrādāti mīti). Bet prieks, ka tomēr tik daudziem vēl ir iespēja atgūties.
Informācijas pasaules sabiedrība strauji traucas uz pilnīgu bezpalīdzību jeb likuma varu. Cilvēki tiek sistemātiski izpostīti ķīmiski, fiziski, emocionāli, intelektuāli, juridiski, ekonomiski un daudzos citos veidos - un tā nav nejaušība. Toties forši, ka ir daži - un tādu būs vēl vairāk -, kuri vismaz nenoliedz savu spēju uztvert un justies. Varbūt kādu dienu, kad "vara" būs sasniegusi savu komatozo kārtību un lielais vairums būs nonācis teju ideālajā bezdomu komfortā, mēs tādā jaukā bariņā lietosim tēju, atcerēsimies zvaigznes un mīlēsim cits citu kaut vai par to vien, ka neesam izvēlējušies kļūt par visu ienaidniekiem. Uz ko gan vairāk vairs var cerēt? Un ko gan vairāk vajag? Vēl kādu, kurš ir nomodā, un varbūt kādu, ar kuru vakarā aizmigt.
5.3.14 23:06 - "Nāves bailes"
Domājot par "nemirstību", jāņem vērā, ka mana identitāte pēc manas nāves nevienu neinteresēs - un tā jābūt. Kapakmens, uz kura uzrakstīts vārds un gadskaitļi, ir pazemojums cilvēkam, pēc kura nekādu citu pēdu pasaulē nepaliktu, un traucēklis tam, kurš joprojām dzīvo.Vai tiešām ir svarīgi, lai manu dzīvi mākslīgi pagarinātu mana vārda vai sejas nospiedums vēl dzīvo manas paaudzes biedru atmiņās? Daudz jēdzīgāk šķiet neaprobežoties ar sociālu identitāti, tā vietā dzīvojot tādu dzīvi, kuras patterns anonīmi turpinātos realitātē, savijoties ar visu citu un padarot to kopumā labāku. Tā būtu īsta nemirstība. Bet šādu dzīvības turpināšanos kavē tieši pieķeršanās vārdiem, apzīmējumiem, neredzot dzīvības procesus aiz tiem.
Cik daudzi mirušie sakropļoti, reducēti uz kaut kādu "viņu" tēlu, kurš funkcionē atsevišķi un atšķirīgi no pašas dzīvības, kuru iemiesojis attiecīgais indivīds! Labāk lai mani nevis atceras, bet gan dzīvo. Ne tāpēc, ka paliktu kāds atsevišķs "es", kurš to varētu novērtēt, bet tāpēc, ka dzīvošana plašākā kontekstā piedāvā "mūžību" jau tagad - tu jau tagad vari dzīvot to, kas tu gribi būt pēc nāves. Es negribu būt vārds, gads, tituls. Es vienkārši gribu nākt par labu. Tāpēc mana galējā atbildība savā un pasaules priekšā ir pēc labākās sapratnes saprast, kas ir labs, un dzīvot, cik vien atbilstoši tam iespējams. Ne jau kāda cita dēļ. Tādēļ, ka tas ir vislabāk. Un, ja tas nebūtu vislabāk - tas vienkārši nebūtu vislabāk, un vislabāk būtu kaut kas cits. Tas tad arī būtu jāizraugās. Vienkārši.
P. S.
Lieta nav pat par "pēc nāves". Tas ir par "vispār". Kas vispār ir svarīgi. Kas ir dzīvība. Es tajā esmu tikai un vienīgi posms. Dzīvība plūst, un viens no mutulīšiem "esmu es". Un tā ir mana (dzīvības) atbildība - vai es to straumi apturēšu sevis dēļ, vai reaģēšu uz šķēršļiem tā, lai dzīvība attīstītos. Nav pat svarīgi, kāpēc. Tāpēc, ka dzīvība vnk ir. Viss, ko varu darīt, ir pats atrast to kārtību un neatdot to nevienam, kurš, pārvērties par dambi, cenšas privatizēt šo straumi. Tā nepieder nevienam. Taču, pieņemot atbildību par to, kas pieder tev, par to, kāda ūdens kustība tu esi, tu vari šo dzīves plūdumu uzlabot kopumā - gan sev, gan citiem. Tā arī ir visa patība, kas nepieciešama - patiesa sevis pazīšana. Ja te vispār kaut kas ir "jāpierāda", tad tikai tas, ka dzīvot patiešām ir vērts un ka es to pieņemu. Nav svarīgi, kas tur ar to "mani", tas nav būtiski. "Es" esmu atbildība pret dzīvību. Bet bailes ir nāve - centieni nomainīt pasauli/mīlestību pret savu kapakmeni. Katra vara ir centiens izpostīt visu labo, bet viss labais balstās mīlesībā jeb brīvībā - jeb sevis atpazīšanā un saprašanā, kurai citi var palīdzēt, bet nekas un neviens to nevar aizstāt. Un galējā atklāsmē "es" vietā vienmēr atrodas mūžīgi principi. Bet, kamēr tos aizklāj vārds, amats, statuss, tikmēr cilvēks savā dzīvē primāri ir mironis. I prefer to be called Nobody.
2.3.14 14:49
Pieķeršanās ir negatīvais mīlestības nospiedums bailēs.26.2.14 15:52 - twist this at your peril
Kārtību, labo un skaisto pasaulē notur stingri dzīvības/attiecību pavedieni. Tiem pastāvīgi jānes haosa melnā masa. Mēs esam kārtība - haoss ir nāve. Un noticot, ka nāve (pēcnāve vai nebūtība; neauglīga fantāzija vai neloģiskas cerības) ir pelnījusi mūsu cieņu līdzīgi dzīvei, mēs atsakāmies no tā, kas esam, un zaudējam vispirms tiesības un galu galā - spēju sevi cienīt un izdzīvot. Tā iznīkst skaistais, labais un kārtīgais: nomainot savu dabu pret vispārējo nenoteiksmi jeb "beznosacījuma mīlestību".Powered by Sviesta Ciba