"labrīt" formāta trādirīdiņš
Pasaule būtu pavisam awesome, ja psihopāti nebūtu saražojuši tik daudz muļķu. Reizēm šķiet, ka, vēlreiz dzirdot to, kā politiķu pavēles uzlabo cilvēku dzīves kvalitāti (vai kaut ko radniecīgi absurdu), izdauzīšu seju feispālmā. Reizē nāk bimba par to, cik stulbi cilvēki padarīti un kādu ļaunprātību viņi kvēli aizstāv, un reizē nav laika pārstāt meklēt veidus, kā tos nabaga vergus atmodināt. Šausmīgi un skaisti. Grūti, bet nepieciešami. Turklāt, ļoti iespējams, laika kaut ko saglābt atlicis pavisam maz - bet cilvēki ieaug komfortā un dzīvo, it kā pasaule nemainītos. Tā mainās. Cilvēku pasaule mainās ļoti drūmā virzienā, ļoti daudzos veidos. Bet tur jau arī šīs postošās sistēmas spēks - jo lielāku vardarbību tā pavēl, jo pieņemamāka (jeb neatvairāmāka) tā šķiet un jo rūpīgāk cilvēki sev to racionalizē. Beigu beigās sabiedrībā pūžņo ļaudis, kuriem katru dienu gribas kādu jaunu aizliegumu, lai tad tā galēji kaitīgā sistēma beidzot pārvarētu cilvēka saprāta untumus un iedzītu šīs nekam nederīgās miesas kaut kādos strāvas ģeneratoros vai vismaz cietumos - izņemot, protams, "mani", par kuru vai katrs ir tik pārspīlēti augstās domās, ka iztēlojas imunitāti pret pasauli, kuru šādi paši muļķi palīdzējuši mērķtiecīgi padarīt gandrīz neapdzīvojamu.
Toties dzīvot ir riktīgi forši - un ir ļoti skumji mēģināt saprast tos, kuri atbalsta elitāri eiģēnisko pasaules skatījumu, vadoties pēc iluzorās piederības šai īpašajai šķirai - "labajiem" (protams, tikai pēc pašas sistēmas definīcijas). Visi cilvēki ir labi - līdz viņi cenšas to uzspiest citiem (tieši šādas uzspiešanas mega-mudžeklis ir tie "likumi", kuriem kaut kādā veidā vajadzētu aizvietot cilvēku spriestspēju (it kā "valsts" pavēļu kopa būtu kāda pārcilvēciski virsspējīga programmētāja ideālais diktāts)), un pasaule būtu lieliska vieta, ja tie, kuri grib piederēt ļaunākajam (tam, kurš pārbiedējis līdz jūtu nāvei), pārstātu sponsorēt slimāko prātu vērienīgākos centienus iegūt maksimālu kontroli pār citiem (99.99%). Un tomēr cilvēki vicina tās krāsainās lupatas un vēl cits citam saldu nāvi likuma taisnības ēnā. Tikmēr indivīda ciešanas uz kolektīvās halucinācijas fona ir beznozīmīgas. Homo homini lupus est, kā saka, tikai slimi organizētā veidā. Un daudziem būtu ceļš atpakaļ pie nulles lauciņa, pie sevis, pie dzīvības, pie apjēgas, pie dzīvesprieka - bet alkas pēc drošības bieži gūst virsroku, un tieši šīs alkas pēc drošības vairo nedrošības ilūziju, dod vairāk spēka varmācībai ("varai") un padara pasauli vēl šausminošāku - jo uz katra soļa tu vari būt noziedzinieks, no kura baidies tik ļoti, ka esi gatavs pats dzīvot kā cietumā, lai tikai tev nekad nebūtu jāsaskaras ne ar ko, kas pastāv ārpus valdošās reliģijas ("valstisma") akcepta.
Vissāpīgāk ir redzēt, kā ļaunums izplatās un aug līdzīgi slimībai - kā cilvēki dara cits citam pāri tukšu ideālu vārdā (vai tā būtu "valsts" vai "Dievs", vai jebkuri citi enerģijas novirzīšanai izstrādāti mīti). Bet prieks, ka tomēr tik daudziem vēl ir iespēja atgūties.
Informācijas pasaules sabiedrība strauji traucas uz pilnīgu bezpalīdzību jeb likuma varu. Cilvēki tiek sistemātiski izpostīti ķīmiski, fiziski, emocionāli, intelektuāli, juridiski, ekonomiski un daudzos citos veidos - un tā nav nejaušība. Toties forši, ka ir daži - un tādu būs vēl vairāk -, kuri vismaz nenoliedz savu spēju uztvert un justies. Varbūt kādu dienu, kad "vara" būs sasniegusi savu komatozo kārtību un lielais vairums būs nonācis teju ideālajā bezdomu komfortā, mēs tādā jaukā bariņā lietosim tēju, atcerēsimies zvaigznes un mīlēsim cits citu kaut vai par to vien, ka neesam izvēlējušies kļūt par visu ienaidniekiem. Uz ko gan vairāk vairs var cerēt? Un ko gan vairāk vajag? Vēl kādu, kurš ir nomodā, un varbūt kādu, ar kuru vakarā aizmigt.