÷
±
26.12.14 15:11 - Labklājība ir tuvāk par verdzību
Bandīti, kuri "Latvijas" (da kaut vai "salaveča", nav starpības, mitoloģiski tēli dabā neeksistē) vārdā aplaupa cilvēkus, nodara milzīgus postījumus ekonomikai. Cilvēkiem reāli trūkst līdzekļu iztikai, bet tie vienalga ļauj sevi pamatīgi apzagt, pakļaujoties draudu stāstiem par sodiem, kuri vēl vairāk izlaupītu ekonomiku. Neproduktīvām bābām maksā algu virs vidējās par to, lai viņas apzagtu savus līdzcilvēkus - vai tas būtu VIDā, vai kādā citā "darbā", kura galvenais uzdevums ir nevis radīt vērtību, bet kontrolēt/atņemt/izpostīt to - un aklumā iedzītie vergi dzied viņiem slavas dziesmas (himnas) un zvēr pie to simbolikas.Mīļie cilvēki, katra naudas vienība, kuru jūs neatdodat noziedzniekiem, var kalpot līdzcilvēkiem, celt ekonomiku, vairot labklājību. Tie, kuri melo, ka to darīs, jūs apzogot, vienkārši jūs apzog un melo - tie ir ļauni cilvēki, kuri nevēl jums neko labu. BTW, interesanti, cik daudzi no vēlētājiem šobrīd varētu adekvāti izstāstīt, kā tieši kļuvis labāk no bandītiem apliecinātās uzticības anonīmajā masveida pakļaušanās rituālā, kuru, noziedzniekprāt, nepieciešams uzskatīt par "pilsoņa pienākumu".
Nav lielāka nabadzības cēloņa par ticību tiesībām darīt citiem pāri. Ticība "valstij" un "varai" ir pārliecība, ka vardarbības monopols var kaut ko uzlabot. Pirmkārt, monopols kā tāds ir kaitīgs, otrkārt, vardarbība kā tāda ir kaitīga. "Valsts" ir vardarbības monopols. Visa nodokļos samaksātā nauda kalpo galvenokārt vienam mērķim - vardarbības monopola stiprināšanai. Nauda - laiks, enerģija, talants, cerība - aizplūst no vietām, kur tā nepieciešama, uz vietām, kur tā rada reālu kaitējumu. Tos sauc par "nodokļiem" jeb "mesliem". Bērnībā, kad tevi draudēja piekaut un atņēma pāris monētas, bija jāraud vai jādusmojas, bet tagad ik nedēļu atdot desmitiem vai simtiem eiro ir lepnuma pamats - jo paklausība taču ir augstākais tikums, vai ne? Vai neizklausās slimi? Vēzis nav ļaunākā mūslaiku saslimšana. Ļaunākā slimība tagad un visos laikos ir ticība vardarbības labvēlībai - "valstij" un "varai". Tās pastāv tikai tavā galvā un to pamats ir bailes. Saņemies, pārstāj raustīties un pārstāj apmaksāt bandītismu ar līdzekļiem, kuri reāli var celt tavu, tavu tuvāko un visas sabiedrības labklājību! Paldies!
14.11.14 14:32 - Pienākums atbrīvo no atbildības
OBLIGĀTAS ir tās lietas, kuras kaitē cilvēkam un nostiprina "varas" režīmu.Bendārzs, skola, nodokļi, militārais dienests (šis laikam beidzot atzīts par nehumānu), "valsts" "likumi"... kas vēl? Izkārt režīma karogu pie mājas, tas arī ir obligāti. Viskas tur salīž tajā kategorijā. Ģimenes "mīlestība", sekošana modei, būvatļauju ieguve - būtībā, viss, kas tiek uzskatīts par "obligātu".
Nekas labs nevienam nav jāuzspiež. Labo nevar uzspiest. To var nospiest, izskaust un aizliegt. Ļaunais stāv pāri tam visam un apelē pie tava saimnieka interesēm. Patiesību sakot, ļaunums ir tieši "varas" attiecības. Nekas cits šajā dzīvē nav "obligāti". "Death and taxes". Pat par tavu nāvi vergturiem ir lielāks pohujs nekā par nodokļu nemaksāšanu. Un pohuj, ka tu esi mērķtiecīgi sabojāts uz mūžu un nekad vairs nebūsi laimīgs - galvenais, lai mamma dabū dzirdēt melus, ka tu viņu arī "mīlot", un lai skolotājai samaksā par to, ka tu asins-pa-degunu esi uz 24h iezaurējis bezjēdzīgus faktus (gadu gadiem, pamazām zaudējot atmiņu/nojausmu par to, kas tu biji/varētu būt).
Nu, un tad vēl ir cietums - ja nav izdevies atņemt tev iekšējo brīvību, tad atņem ārējo. Tā nu šī idiotiskā kultūra, kuru uzturam, cilvēka dzīves ritumu izkārto ļoti vienkārši: vai nu tu kalpo valdošajai šķirai, vai sēdi cietumā. Ja esi pārāk mazs, lai kalpotu, tev jāsēž cietumā (skolā), līdz būsi gatavs kalpot. Ja nevēlies kalpot, tev jāsēž cietumā (cietumā), līdz būsi gatavs kalpot. Bet, nu, labi, ka pirmais cietums pasargā mūs no otrā - kad cilvēkā izskausta ticība brīvībai, labajam, skaistajam, vērtīgajam, tad viņš beidzot var kļūt par labu pilsoni un dragāt līdz nāvei, nekad tā lāga arī nesaprotot, cik neizmērojami daudz viņam atņemts.
30.6.14 01:59 - "Mazākais ļaunums", kārtējā tirāde
Nav tādas lietas kā "nepieciešamais ļaunums" (a.k.a. "mazākais ļaunums"). Ļaunas ir iracionālas, t.i., bezatbildīgas, neaprēķinātas, kaitnieciskas darbības, bez kurām varētu arī iztikt. Dzīvojot saprātīgi, ļaunums pēc definīcijas nav iespējams.Savukārt, tendence jaukt ciešanas ar ļaunumu, šķiet, nāk no tās pašas reliģijas, kura māca, ka "labs"="paklausīgs" cilvēks. Racionalitāte jeb labais tieši paredz pacietību, apzinātu īstermiņa ierobežotību, ja tas paredz plašāku labumu. Piemēram, [vairumā gadījumu] paciesties pusstundu un padzerties no akas ir saprātīgāk/labāk nekā dzert uzreiz un no peļķes. Taču kultūra tiek mērķtiecīgi virzīta infantilā tūlītējās apmierinātības virzienā - "ēdienu" var dabūt minūtē, "sabiedrība" iespējama, noglaudot kabatas aparātu, līdzīgi - pornogrāfija ir sekunžu jautājums, pat miegam vairs nevajag garīgo līdzsvarotību - pietiek ar tabletēm. Neskaitāmos veidos cilvēku saprātīgums tiek apkarots, un tie sāk spriest nevis saprātīgi (labi), bet gan kaislīgi (gūt (ne nodarīt) pēc iespējas mazāku ļaunumu) - kā bērni vai nabagi.
Tā, piemēram, "valsts" nav kaut kāds "labums", kurš būtu pierādāmi vajadzīgs - tas ir "mazākais ļaunums", jo, lūk, bez šādas varmācības būtu kāda vēl ļaunāka. Pat ja tas būtu iespējams, tad kādā gan veidā pašam nodarīt kādu ļaunumu ir labāk nekā, piemēram, cīnīties pret lielāku? Mazāks ļaunums lielāku neizskauž - tas vienkārši būvē to lēnāk un pamatīgāk. Pīpēt paciņu cigarešu dienā divu paciņu vietā nav nekāds dižais sasniegums - tā ir tā pati padošanās ar "mazākā ļaunuma" ilūziju, kas uz salīdzināšanās (ne uz principu un saprāta) pamata iedveš sajūtu, ka esi labāks, nekā varētu būt. Bet vai tā nav vienmēr? Vai tiešām labs ir mērāms negatīvi? Piemēram, pusļauns ir puslabs? Vai varbūt 99% ļauns = 1% labs? It kā labais un ļaunais būtu kāda kvantitatīva, nevis kvalitatīva parādība! Nozagt cilvēkam 10€ ir okej - jo tas ir kā iedot 10€, ņemot vērā, ka būtu iespējams atņemt 20€! Un noslepkavot 100 cilvēkus ir okej, jo varētu taču nogalināt arī miljonu! Faktiski, tu esi teju vai piedzemdējis 999900 cilvēku! Par to taču var Nobela un Dižģimenes prēmiju dabūt!
Nav tādas lietas kā "mazākais ļaunums". Ļaunums ir ļaunums - tā ir cilvēkam raksturīga izvēle, kāda nav iespējama būtnēm, kuras neoperē ar valodu abstrakti. Ļaunums ir identitātes likuma (a=a) pārkāpums, domas kļūda, nekonsekvence. Labais ir tas, ko dara visa daba - dzīvošana saskaņā ar patiesību. Un kādēļ gan būtu jāizvēlas mazākā nekonsekvence, ja iespējams izzināt un atzīt patiesību? Kādēļ jāuztur varmācīgs zagļu un meļu aparāts, ja tas ir pat lielākais iespējamais ļaunums pasaulē, kurā katrs cilvēks varētu nest daudz vairāk laba, nekā visi "valsts" pārstāvji kopā ņemti? Kāpēc jāsamierinās ar organizētu vardarbību, ja ir iespējama racionāla sadarbība? Kāpēc jāpiedalās valstiskajos svētkos (rituālos), piemēram, balsošanā vai hokeja pielūgsmē, ja "pareizās" komandas uzvara tik un tā tikai nostiprina kaitniecīgo iekārtu? Kāpēc jāatsakās no laba un ļauna dalījuma, ja labais prasa mazliet vairāk īstermiņa piepūles neizmērāmi (kvalitatīvi) vērtīgāka ieguvuma dēļ?
Labais nepieprasa neiespējamo - tas pieprasa iespējamo. Neiespējamo pieprasa ļaunais, un tāpēc tas ir ļaunais, jo padziļina nošķīrumu starp cilvēka domu un realitāti - tā ir ļaunuma būtība, tā ir posta sakne, tā ir bezjēdzības atslēga. Un nekas sabiedrībai nenes tādu ļaunumu kā "varas" māns, "valsts" ticība - pārliecība, ka dažu cilvēku paustais ir īstāks par citu cilvēku pārbaudīto. "Varas" un "valsts" ideja jau pamatā paredz to, ka saprāts ir pakļauts arbitrāriem, mainīgiem, "no augšas" diktētiem noteikumiem. Realitāte tiek pasludināta par sekundāru "svētā" "likuma" priekšā - kaut arī tas nav nekas vairāk par plānprātīgu neliešu meliem. Visi nepieciešamie likumi rakstīti katrā zvaigznē un katra cilvēka prātā. Katrs, kurš apzināti lieto valodu, ir apdāvināts ar absolūtu autonomiju. "Valsts" būtu attiecināma tikai uz kādas iracionālas sugas sabiedrisko dzīvi - pārvaldīt var mazus bērnus vai lopus, bet ne cilvēkus. "Valsts" ilūzija neattiecas un nevar attiekties uz saprātīgiem cilvēkiem - tā vardarbību un iedomību nosvēta pāri spriestspējai un realitātei. Bet tie, kas noticējuši, ka "labs"="paklausīgs", atsakās attīstīties līdz piecgadnieka vecumam un ieslēgt šaubas. Tādu cilvēku vienīgās "šaubas" ir jo spēcīgāka ticība tam, kurš sniedz savu atzinību - viņi nespēj apšaubīt tādu "varu" vai paša aizspriedumus un māņticības. Tādu cilvēku "saprāts" lietās, kas attiecas uz sabiedrisko dzīvi, nav racionālāks par trakumsērgas mocītas žurkas agresijas vadīto "apņēmību". Cilvēks, kurš uzstāj uz vardarbības nepieciešamību savstarpējās attiecībās, nav attiecību cienīgs - cilvēks, kurš apzināti vēl ļaunu, nav uzskatāms par pilntiesīgu sabiedrības locekli - tādam nevar uzticēties un tādu nav iespējams cienīt, jo tādam nav ne principu, ne darbīga saprāta, ar kuru pie tādiem nonākt un tādus ievērot. "Mazākā ļaunuma" aģitētāji paši ir lielākais ļaunums, un nopietnās sarunās par dzīves risinājumiem tādi ir kaitīgi un principā neauglīgi. Katrs ļaunums aizvien vairāk nodala prātu no realitātes - mazākā vai lielākā mērā. Un tas vienmēr ved prom no labklājības un patiesības. Tas vienmēr ir pretrunā ar dzīvību un cilvēcību. Tā nu "varas" un "valsts" māņticības, kas nav nekas vairāk par garīgu atpalicību un smagu, kaitniecīgu muļķību, nav ciešamas ne mazākajā mērā, jo nekāds ļaunums - pat ne "mazākais" - nav ciešanu vērts.
29.6.14 10:00 - tax doesn't pay
"Valsts" darbojas līdzīgi pedofilam. Tā izvaro ekonomiski mazākos ar kādu noklusētu argumentu par to, ka visiem lielajiem taču arī ir sekss (tas ir normāli un pat labi!), kaut gan lielāko daļu naudas tāpat nozog mazākajiem. Tikmēr lielie (kaut vai Rīgas Satiksme) katru nakti pavada vienā gultā ar valsti, un seksu sen aizvietojusi zagtās naudas dalīšana. Nogribējušies savā zvērīgumā, tie izvaro aizvien vairāk bērnu (arī burtiski - bet tā jau ir cita tēma), un mazie tā arī nekad neattīstās, neiemācās dzīvot un pelnīt patstāvīgi."Nodokļi" kopīgajam labumam kalpo tikpat lielā mērā kā izvarošana. Šī fašistiskā iekārta izveidota pat ar nolūku sabojāt dzīves, jo traumēta sabiedrība agresora klātbūtnē nespēj atkopties līdz dabiskai funkcionalitātei. Jo vairāk indivīdu baidās no pieaugušām attiecībām, jo lielākas iespējas noziedzīgākajiem (kroplīgākajiem - par tādiem tos padarījusi arī šādu izvarotāju agresija) pārņemt "varu".
Bet uz tiem, kuri piedalās "valsts" svētkos vai nēsā lentīti "valsts" rituālajās krāsās, atliek skatīties kā uz smagi traumētiem, garīgi atpalikušiem, dzīvei nespējīgiem, sakropļotiem upuriem. Un kā tādus viņu "kalpi" tos arī valda. "Tikai nevienam nesaki, citādi būs jāsēž cietumā." Talk about "rape culture"!
P. S.
"Valsts" "ārējais parāds", kura rezultātā iedzīvotāji nonāk nelabojamā verdzībā, vispār ir kā norēķināties ar savu brāli, "aizdodot" viņam savu audžumeitu "lietošanā". Tas nekādā veidā nenāk par labu iedzīvotājiem - uz to rēķina tiek izlīdzināti "lielo" savstarpējie parādi.
Tie, kuri pārstāv "valsti", no savām darbībām necieš un par tām nemaksā. No tām cieš un par tām maksā visi pārējie, izņemot tos, kuri iegūst neattaisnojamu "prieku", izvarojot mazākos. Neviens "Latvijas" vai "SVF" vai "Pasaules Bankas" vai "U.S." darbinieks nekad nemaksās par saviem noziegumiem - ja vien, kā Tuvo Austrumu un tagad arī Austrumeiropas okupācijas gadījumā, viņu nenogalina kāds "atbrīvotājs", kurš, attiecīgi, iegūst pilnas "lietojuma" tiesības.
"Valsts" ir meli un vardarbība. Un, jo ātrāk cilvēki to ieraudzīs, jo drīzāk ar to traumu varēs tikt galā. Denial is a bitch.
9.5.14 09:30 - Par bulšitu
Šī būtu pilnīgi cita pasaule, ja valsts nosaukuma vai vārda "valsts" vietā tiktu saukti tikai konkrēti cilvēki. "Par mums rūpējas" nevis "valsts", bet gan konkrēti sētnieki, konkrēti būvnieki, konkrēti ārsti, konkrēti skolotāji; nevis Krievija uzbrūk Ukrainai, bet gan konkrēti džeki ar konkrētiem vārdiem un uzvārdiem slepkavo un biedē citus konkrētus džekus, jo viņus tik dziļi aizkustinājis Vladimira Putina un viņa draugu koŗa pantiņš un piespiedu verdzības/parāda zīme "rublis". Mums jāmīl nevis "valsts", bet gan konkrētie politiķi, kuri apgalvo, ka šo "valsti" pārstāv - kaut arī neviens šo brīnumaino zvēru "valsts" nekad nav redzējis. Valsts nepastāv - tā ir jebkuram dievam līdzīga fikcija, kuru izgudrojuši tās priesteri. Lietojot vārdu "valsts" kā kaut ko pastāvošu apzīmējošu, ļaudis ir ne mazāk aizspriedumaini, kā paužot ticību "Dievam","grēkam", "ellei", "paradīzei", "Jēzum", "svētītajam ūdenim" etc.Valsts ir ideja, kuras vārdā aptīrīt tos, kuri nesaprot, ka tā ir tikai fikcija, tikai noziedznieku atruna, milzīgs lohotrons, kurš spēj darboties tikai tāpēc, ka nevienam nepietiek dūšas pateikt, ka "karalis ir pliks" jeb - "valsts nav", "valsts neeksistē", "valsts ir fikcija, kura nodara reālu kaitējumu miljardiem cilvēku".
Nākamreiz, kad teiksi "valsts", aizvieto - vismaz pacenties - ar kaut ko eksistējošu, konkrētu, īstu! Lieto uzvārdus, adreses, konkrētus dokumentus, konkrētus propagandas saukļus, nepieņemot, ka eksistē tāda "valsts", kurai ir kaut kādas īpašības, ieskaitot gribu, vilšanos, cerību, bailes utt. Valsts neeksistē. Gluži kā gadījumā ar Dievu - ja es publiski nokliegšos, ka Dieva nav, nekāds zibens mani nesaspers, pat ja lūgšu to kā pierādījuma daļu (reāli pārbaudīta vērtība) - sapsihosies tikai priesteri, kuru nauda un vara ir uz spēles (nu, un naivi, apmāti ticīgie, kuri visuresošajam, neredzamajam spēkam katrā situācijā grib pierādīt savu lojalitāti - ka tikai Ziemassvētkos neatnes žagarus!). Tieši tāpat ar valsti - kaitējumu man centīsies nodarīt priesteru birokrātija.
Valstij pašai ir pilnīgi vienalga, ko es daru, jo valsts nav - tā man nekad neuzbruks, nenāks naktī pie durvīm spokoties un nesūtīs neķītras īsziņas - valstij nav roku, kāju, ķermeņa, smadzeņu, draugu, atmiņu, muguras sāpju, ģimenes. Valsts neeksistē. "Valsts" ir konkrētu cilvēku izdomāts un uzturēts "dievs" - kategorija, kura ir tukša pati par sevi, jo balstās realitātei nepiemītošu īpašību apelācijās. Neviens nevienam nevar atdot savu personīgo lemtspēju (protams, ja runājam par racionāliem cilvēkiem, nevis terorismu, "valsts" sargu centrālo instrumentu) - un ar to viss ir pateikts: "vara"/"valsts" ir ļauns un pretīgs princips, kuru attaisno melīgie, realitātei nepiemērojamie "visi visiem" viltus argumenti, kuri kalpo tikai dažiem atsevišķiem indivīdiem. Bet katrs, kurš tic "valstij", ir ne vien apmuļķots, bet sistemātiski un bezkaunīgi pazemots - visbiežāk līdz pakāpei, kurā cilvēks vairs nespēj pārvarēt savu pazemojumu un pacelties pāri meliem, kurus sauc par "valsti". Cik dziļi ir iespējams sakropļot un paverdzināt tevi?
9.4.14 17:24 - mea maxima culpa
Būtu forši, ja tiesa attaisnotu tiesājamos, kuri cieš no Stokholmas sindroma. Vai vismaz mīkstinātu sodu - jo pats jau zem tā padevības sloga iznāk pamatīgi pārspīlēt. Labi, ka Jēzus vai Pulkvedis Briedis ir nomiris par mūsu grēkiem un visas iespējas vaļā! Sociālā taisnīguma vārdā atgriezt pazemības nodokļa pārmaksu. Bet uz cik procentiem jāsirgst ar Stokholmas sindromu, lai tas kļūtu par izcilu pienesumu? Jātiek Saeimā?3.3.14 10:37 - Maskas
"Valsts" karo ar "terorismu", jo "valsts" ir terors - tā vairo un uztur bailes."Valsts" karo ar "narkotikām", jo "valsts" ir narkotika - tā iemidzina un padara nejūtīgu.
"Valsts" karo ar "noziedzību", jo pati ir noziedzība - tā ļaunprātīgi pārkāpj citu cilvēku cieņu un brīvību.
"Valsts" karo ar "nabadzību", jo pati ir nabadzība - tā nerada vērtību, tā tikai aprij un pieprasa vairāk.
etc.
"Valsts" izdzīvošanai fundamentāli svarīgi ir melot - melot par savu un pasaules dabu. Šī sociopātiskā iekārta izstrādā pataloģisko melu sistēmu - "likumdošanu", liekot ielāpu uz ielāpa centienos noslēpt savu sapuvušo miesu, kas sulo laukā pa visiem caurumiem. Tāpēc, lai novērstu uzmanību no visām šausmām, ko tā iemieso, tā savas īpašības piedēvē citiem - kā baznīca zem septiņu nāves grēku nastas.
"Valsts" ir dēmonu vajātu gļēvuļu kopīgie pūliņi atpirkties no realitātes uz citu rēķina. Ļaunākā iespējamā izvēle ir šo aparātu atbalstīt, un, ja cilvēkam vēl ir kāds patstāvīgs priekšstats par labo un ļauno, par veselīgo un slimīgo, tad visu ļauno viņš bez pūlēm atradīs iekārtā, kuru ļaudis pieraduši saukt par "savu valsti" un, vēl jo šausmīgāk, "mūsu valsti", kas liek ne vien iznīcināt savu brīvību, bet arī atņemt to citiem - tiem no "mums", kuri neuzskata par nepieciešamu savu spriestspēju nodot garīgi nevērtīgāko, vājāko, tumšāko sabiedrības elementu rokās.
Taču tieši spriestspējas atņemšana ir tas, kas sociopātiskam režīmam nepieciešams. Cilvēki "varas" iedvesto baiļu iespaidā cenšas cits citu izpostīt, bet "vara" par to saņem uzslavas un atalgojumu.
"Valsts" nemaz nevar būt laba. Labi ir cilvēki. Bet "valsts" ir sakropļotu cilvēku centieni sakropļot arī citus. Un, pat ja daļa no šiem nelaimīgajiem nav glābjama, tad vismaz jāvēršas pret iekārtu, kura cenšas pārvērst dzīvespriecīgus prātus nogurušos, nelaimīgos, bezjēdzīgos parazītos. Un šī iekārta pamatā ir baiļu, sekluma un bezpalīdzības iekārta, kas ir daudz kaitīgāka par jebko, ar ko tā varētu karot - ļaunāka par "terorismu", "narkotikām", "noziedzību", "nabadzību" un visām citām parādībām, kuras brīvu cilvēku vidū būtu spiestas zaudēt visu, kas tajās kaitīgs un nederīgs. Izvēli par labu cilvēkam var izdarīt tikai cilvēks. Bet, ja cilvēku ir aizstājusi "varas" vērptā mitoloģija, tas primāri izdarīs izvēli par labu tam, kas viņu sabojājis.
Powered by Sviesta Ciba