Par bulšitu
Šī būtu pilnīgi cita pasaule, ja valsts nosaukuma vai vārda "valsts" vietā tiktu saukti tikai konkrēti cilvēki. "Par mums rūpējas" nevis "valsts", bet gan konkrēti sētnieki, konkrēti būvnieki, konkrēti ārsti, konkrēti skolotāji; nevis Krievija uzbrūk Ukrainai, bet gan konkrēti džeki ar konkrētiem vārdiem un uzvārdiem slepkavo un biedē citus konkrētus džekus, jo viņus tik dziļi aizkustinājis Vladimira Putina un viņa draugu koŗa pantiņš un piespiedu verdzības/parāda zīme "rublis". Mums jāmīl nevis "valsts", bet gan konkrētie politiķi, kuri apgalvo, ka šo "valsti" pārstāv - kaut arī neviens šo brīnumaino zvēru "valsts" nekad nav redzējis. Valsts nepastāv - tā ir jebkuram dievam līdzīga fikcija, kuru izgudrojuši tās priesteri. Lietojot vārdu "valsts" kā kaut ko pastāvošu apzīmējošu, ļaudis ir ne mazāk aizspriedumaini, kā paužot ticību "Dievam","grēkam", "ellei", "paradīzei", "Jēzum", "svētītajam ūdenim" etc.
Valsts ir ideja, kuras vārdā aptīrīt tos, kuri nesaprot, ka tā ir tikai fikcija, tikai noziedznieku atruna, milzīgs lohotrons, kurš spēj darboties tikai tāpēc, ka nevienam nepietiek dūšas pateikt, ka "karalis ir pliks" jeb - "valsts nav", "valsts neeksistē", "valsts ir fikcija, kura nodara reālu kaitējumu miljardiem cilvēku".
Nākamreiz, kad teiksi "valsts", aizvieto - vismaz pacenties - ar kaut ko eksistējošu, konkrētu, īstu! Lieto uzvārdus, adreses, konkrētus dokumentus, konkrētus propagandas saukļus, nepieņemot, ka eksistē tāda "valsts", kurai ir kaut kādas īpašības, ieskaitot gribu, vilšanos, cerību, bailes utt. Valsts neeksistē. Gluži kā gadījumā ar Dievu - ja es publiski nokliegšos, ka Dieva nav, nekāds zibens mani nesaspers, pat ja lūgšu to kā pierādījuma daļu (reāli pārbaudīta vērtība) - sapsihosies tikai priesteri, kuru nauda un vara ir uz spēles (nu, un naivi, apmāti ticīgie, kuri visuresošajam, neredzamajam spēkam katrā situācijā grib pierādīt savu lojalitāti - ka tikai Ziemassvētkos neatnes žagarus!). Tieši tāpat ar valsti - kaitējumu man centīsies nodarīt priesteru birokrātija.
Valstij pašai ir pilnīgi vienalga, ko es daru, jo valsts nav - tā man nekad neuzbruks, nenāks naktī pie durvīm spokoties un nesūtīs neķītras īsziņas - valstij nav roku, kāju, ķermeņa, smadzeņu, draugu, atmiņu, muguras sāpju, ģimenes. Valsts neeksistē. "Valsts" ir konkrētu cilvēku izdomāts un uzturēts "dievs" - kategorija, kura ir tukša pati par sevi, jo balstās realitātei nepiemītošu īpašību apelācijās. Neviens nevienam nevar atdot savu personīgo lemtspēju (protams, ja runājam par racionāliem cilvēkiem, nevis terorismu, "valsts" sargu centrālo instrumentu) - un ar to viss ir pateikts: "vara"/"valsts" ir ļauns un pretīgs princips, kuru attaisno melīgie, realitātei nepiemērojamie "visi visiem" viltus argumenti, kuri kalpo tikai dažiem atsevišķiem indivīdiem. Bet katrs, kurš tic "valstij", ir ne vien apmuļķots, bet sistemātiski un bezkaunīgi pazemots - visbiežāk līdz pakāpei, kurā cilvēks vairs nespēj pārvarēt savu pazemojumu un pacelties pāri meliem, kurus sauc par "valsti". Cik dziļi ir iespējams sakropļot un paverdzināt tevi?