16.8.14 01:21 - left hand black
Cilvēki tikumiski (morāli) samulst, kad noliedz atšķirību starp labo un ļauno un grib iet "zelta vidusceļu", kaut gan visbiežāk šis "vidusceļš" ir akla maldīšanās bezceļos, jo labā pamats nav principā skaidrs, līdz ar ko arī ļaunais var paslēpties no vērtējuma un piekukuļot ar bezjēdzīgām baudām, vēl tālāk atvirzot brīdi, kad labais gūs iespēju atklāties. Ļaunums ir viltīgs - tas pārliecina, ka adekvāts skatījums ir slikts, ne-tik-patīkams kā ļaunais. Savukārt, labais, patiesība - bezkaislīgi uzrāda īstenību un ļauj izdarīt brīvu izvēli. Neizdarīt šo izvēli ir atlikt vērtējumu, bet izdarīt izvēli par labu ļaunajam ir pretruna jeb atteikšanās no saprāta un, līdz ar to, vērtējuma iespējas. Bezsamaņā viss ir pieņemams. Un tad rodas dziļā stupora umurkumurs: vai pastāv labais un ļaunais? vai īstenība eksistē? vai es vispār esmu? To sauc par ārprātu. Bet līdz ar ārprātu cilvēku pārņem arī vājprāts, kurš apgrūtina atgriešanos pie saprāta. Tā nu pa ielām klimst vājprātīgo pulki, pulcējas krogos un ofisos, veido sev filmas un mūziku, jokus un formulas, lai uzturētu ilūziju, ka viņiem ir kaut kāda nevērtējama taisnība. Savukārt, uzraugiem, sociopātiskajiem "valdniekiem" tas ir dziļākais baudījums - apvest ap stūri tādu kaudzi cilvēku un turklāt pavedināt attaisnot viņu ļaunprātīgo bezsirdību pašu bezapziņas rīcībā. Tāda ir ļaunuma seja: neizprotoša, apjukusi, nevērtējoša, pārliecināta par iespēju neuzņemties atbildību un neizdarīt tikumisku izvēli - tādu, kura atšķir labo no ļaunā. Jo pastāv taču tikai izdevīgais un neizdevīgais. As above, so below.