÷

13.8.14 10:57 - Why the Gun is Civilization by Marko Kloos

Human beings only have two ways to deal with one another: reason and force. If you want me to do something for you, you have a choice of either convincing me via argument, or force me to do your bidding under threat of force. Every human interaction falls into one of those two categories, without exception. Reason or force, that’s it.

In a truly moral and civilized society, people exclusively interact through persuasion. Force has no place as a valid method of social interaction, and the only thing that removes force from the menu is the personal firearm, as paradoxical as it may sound to some.

When I carry a gun, you cannot deal with me by force. You have to use reason and try to persuade me, because I have a way to negate your threat or employment of force. The gun is the only personal weapon that puts a 100-pound woman on equal footing with a 220-pound mugger, a 75-year old retiree on equal footing with a 19-year old gangbanger, and a single gay guy on equal footing with a carload of drunk guys with baseball bats. The gun removes the disparity in physical strength, size, or numbers between a potential attacker and a defender.

There are plenty of people who consider the gun as the source of bad force equations. These are the people who think that we’d be more civilized if all guns were removed from society, because a firearm makes it easier for a mugger to do his job. That, of course, is only true if the mugger’s potential victims are mostly disarmed either by choice or by legislative fiat–it has no validity when most of a mugger’s potential marks are armed. People who argue for the banning of arms ask for automatic rule by the young, the strong, and the many, and that’s the exact opposite of a civilized society. A mugger, even an armed one, can only make a successful living in a society where the state has granted him a force monopoly.

Then there’s the argument that the gun makes confrontations lethal that otherwise would only result in injury. This argument is fallacious in several ways. Without guns involved, confrontations are won by the physically superior party inflicting overwhelming injury on the loser. People who think that fists, bats, sticks, or stones don’t constitute lethal force watch too much TV, where people take beatings and come out of it with a bloody lip at worst. The fact that the gun makes lethal force easier works solely in favor of the weaker defender, not the stronger attacker. If both are armed, the field is level. The gun is the only weapon that’s as lethal in the hands of an octogenarian as it is in the hands of a weightlifter. It simply wouldn’t work as well as a force equalizer if it wasn’t both lethal and easily employable.

When I carry a gun, I don’t do so because I am looking for a fight, but because I’m looking to be left alone. The gun at my side means that I cannot be forced, only persuaded. I don’t carry it because I’m afraid, but because it enables me to be unafraid. It doesn’t limit the actions of those who would interact with me through reason, only the actions of those who would do so by force. It removes force from the equation…and that’s why carrying a gun is a civilized act.

• Saki

18.6.14 14:46 - Natural Law

Šeit pasniegtā informācija ir tikpat vienkārša un acīmredzama kā apslēpta un nesaprasta. Visas taisnības un netaisnības pamats, visas labestības un noziedzības noslēpums (jo tas no cilvēkiem noslēpts - tavas sabiedriskās un personiskās dzīves pamats netiek atklāts ne ģimenē, ne bērnudārzā, ne skolā, ne vairumā augstskolu, ne masu medijos, ne uz ielas, ne baznīcās etc.)
Trīs pagaras daļas, bet ne minūte nav lieka vai garlaicīga.

Mark Passio - Natural Law Seminar (3 daļās)

1
2
3

• Saki

4.3.14 12:29 - Īsi par to, ko nevarēja pateikt 12 gados

Tā dēvētā kritiskā prāta kritka (kant imadžin) bieži pieļauj kļūdu, uzskatot, ka ir aplami pieiet pasaulei racionāli. Tā vietā pēc noklusējuma tiek ierosināta plūšana līdzi masai - kas ir nespēja domāt kritiski, patstāvīgi. Varbūt šādu neapzinātu ciešanu dēļ cilvēki arī pauž šādu nostāju, jo ir nostājušies paši pret sevi.

Jā, pasaule ir vissaistīta. Nav diskrētu, atrautu elementu. Taču prāts ir brīnišķīgs instruments, kurš spēj orientēties tādā pasaulē ne vien pēc iepriekšēja koda, bet, atpazīstot proporcijas, attiecības.
Šī ir attiecību pasaule - nevis elementu pasaule (tā nebūtu pasaule, tas būtu izolators). Šī ir ģeometriska, nevis aritmētiska pasaule. Bet valsts "skolā" (notrulināšanas institūcijā) māca domāt tieši aritmētiski - fiksētos mēros un vienībās. Atceries gadus! Atceries uzvārdus! Atceries formulas! Un tad savērp viņas visas uz diedziņa pareizā secībā! Tāds priekšstats par racionalitāti izveidots dienas cietumos (tajās pašās "skolās"). Tā ir nedomāšanas racionalizācija - pārvēršana dotās kārtības attaisnojumā.

Bet īsi paskatīsimies, kā var domāt, nekrītot stulbumā (kas tiek ilustrēts kā neizbēgams ierobežojums, kurā praktiski neizbēgami agri vai vēlu jāgāžas pavisam un uz visiem laikiem - kā divi grāvji abās pusēs)!
Savai ilustrācijai izmantošu no internetiem aizlienētu Zelta griezuma foto (mhm).

Bailīgs jeb neattīstīts prāts redz tikai atsevišķus elementus. Bet intuīcija tver kopbildi. Tad nu ir trīs līmeņi:
- stulbums: 1;
- acīmredzamība: 1, 2, 3, 4, 5, .., n;
- gudrība: 1+2+3+4+5+..+n.

1 tiešām ir dominējošais elements.
Tur tiešām ir arī citi elementi.
Bet kopskatam jātver tie visi un jāredz kā vienoti.

Tāpēc ar stulbu cilvēku ir tik grūti sarunāties, jo viņš nesaprot, ka nesaprot. Viņš nesaprot, ka lietas ir saistītas. Un domā, ka stulbs esi tu, jo - tur taču ir 1, nevis "kaut kāda tur mistiska kontekstuāla zampa".
Tad vēl ir cilvēki, kuri nav stulbi, taču spēj redzēt tikai acīmredzamo (atšķirībā no stulbeņiem viņi nenoliedz to, kas ir "acu priekšā") - atsevišķos elementus. Ar šādiem cilvēkiem ir iespējams "vest prātu", "to reason".
Un "prāta vešana" (nejaukt ar izvešanu) attīsta intuitīvo domu, spēju uzticēties prātam, kurš nezina. Prātam, kurš vēl nesaprot - bet var saprast! Tā ir sava varēšana, tā ir brīvība tajā izpratnē, kas ir no savara šajā laikmetā, kad cilvēku prāti tiek izvesti, eksportēti (atdoti "ekspertiem"), kad cilvēki masveidā dzīvo ārprātā un nespēj par lietām pat mēģināt spriest paši.

Pat neko vairāk šobrīd negribu teikt - vienkārši prāts sēro par tiem duālismiem, kuru vienotība aizmirsta. Viss ir līdzsvars. 1 ir "atsevišķs elements", jā, bet tas pārklājas ar visu citu. Un 2 ir atsevišķs elements, bet tas jau atkal pārklājas ar visu citu, etc. Tā nu mēs katrs esam 0,618.. . Mēs neviens neesam viens. Nekas nav viens. Gan jau, ka pat universs nav viens (lai jau pagaidām paliek). Tā pārklāšanās, tā prāta daļa, kas ir intuīcija, kas nav truli iedauzīti veselumi, kuri sagādā viltus mieru - mieru stulbumā, neredzēšanu, nedzirdēšanu, nejušanu, tā prāta daļa, kas ir intuīcija, neļauj kļūt augstprātīgam (ko "diez kāpēc" pašreiz ir tik moderni darīt) jeb stulbam un savieno ar pasauli dabiskā harmonijā, veselumā, kurš nav kvadrātisks un "vesels" kā atsevišķa vienība - viss ir atkarīgs no visa, un viss pārklājas. Taču tik un tā - racionālais prāts spēj izdalīt atsevišķus elementus un darīt to līdz bezgalībai (n), nezaudējot ne kripatiņas savas validitātes. Atzīstot, ka neesi pilnīgs, ka esi 0,618.., tu vari savienoties ar pasauli un kļūt par 1,618..(nezaudējot neko no sevis un tikai iegūstot pilnību), Tādējādi pasaule ir veselums (1), pret kuru tu salīdzinies - tu esi tās piedēklis. Un kā tās piedēklis tu vari būt daudz vairāk, esot mazāks par to. Bet, lai saprastu, ka esi mazāks - un būtu lielāks (vai nav brīnišķīgi, ka prātu var nemulsināt šāda stulbā līmenī šķietami absurda domāšana?) - tev jāsaprot proporcionālā, relacionālā pasaule - ar tevi kā neizbēgamo sevis centru. Tu esi 2, kas pret ārējo pasauli attiecas kā pret 1, bet pret iekšējo - kā pret bezgalību, kura tu esi 1. Tā ir transcencence - būšana precīzi pa vidu. Varbūt tā ir tā vīzija, kura jāuzbur grāvju vietā. Tie nav grāvji - tās ir divas par "tevi" lielākas dimensijas - viena kvantitatīvi, otra - kvalitatīvi. Un tās abas mūs bagātina - bet tikai tad, ja neatmetam intuīciju ("radošo garu"), nekļūstam stulbi un nenolaižamies līdz acīmredzamībām ("oficiālajai versijai") vai, kas vēl ļaunāk, pilnīgam stulbumam ("pašapmierinātībai", kuru, nekā cita nespēdami, daudzi iztēlojas esam par brīvību (jo atceras, ka tādai kaut kur jābūt)).

Labi, laikam to vēl gribēju pateikt. Tagad pietiks, kaut gan par visu šo satriecošo realitāti varētu runāt bezgalīgi (līksmi tverot savu līdz "n" un neaptveramā apbrīnā pieskaroties vispārējajam 1).

• 3
• Saki