Don't give up
Man bijis grūti ko tik skumju par citiem iedomājies, bet laikam tiešām - daudzi atmet ar roku, pirms sasniedz pirmo lauciņu aiz bērnības, to lauciņu, kur viņi saprot, kā darbojas viņu prāts un, līdz ar to, pasaule. Kā tā var dzīvot? Tomēr redzēts, kā tā var dzīvot. Visur. Vienmēr. Es vienmēr esmu juties kā citplanētietis - un laikam tieši tāpēc, ka tās rezignētās masas, tās žļembājošās govis vai rejošie suņi nu nekādā veidā man nevar kalpot par iedvesmu - šeit nav neviena cilvēka! Un tad paretam ieskanas, iesmaržojas, atnes ar tādu pavasara vēja siltumu un neparedzamību: garām paiet cilvēks. Starp divām pelēkām betona sienām ar tevi starp sienām stāv vēl kāds - cilvēks.
Un aiziet.
Un tā tālāk. Un ielas pēkšņi atkal ir tukšas - klīst tikai nekādā veidā neizprotamu motīvu vadīti dzīvnieki cilvēku drēbēs, tādi, kas man būtu jāsaprot, par kuru man jāizliekas, bet reāli - neizprotami.
Bet tad tās dzīves, kas slīd ar tādu pienā peldošas klimpas precizitāti kā lāzeris iezīmē līnijas - izkartē ceļus un teritorijas. Pārāk vienkārši, lai brīnītos vai ņemtu par pilnu. Bet patiesi. Klīst kā muša zem spuldzītes. Greizi, bet vienmēr - pa apli.
Man laikam ir paveicies, jo es nesaprotu - es negribu saprast - es nevaru gribēt saprast - kā var padoties, pazaudēt sevi un aiziet? Vai tiešām tiem meliem ir iespējams noticēt? Ka tam nav augļu, ka nav vērts, ka tā tāda pusaudžu māžošanās? Kā tam var noticēt? Ak, Kungs, var noticēt Jēzum, var noticēt Putinam, var noticēt Beverlihilzai - bet kā var noticēt tam, ka vispār nav vērts sevi sasniegt? Tad kas tad tu esi!? Ko tu te dari? Kas te pie velna vispār un nafig notiek!?

P. S.
PaStāv būtiska atšķirība starp to, kas tev ir dots, un to, ko tu ar to dari. Šķiet, Jēzus evaņģēlijos arī par šito runāja - par "talantiem" (naudas podiem). Kas norok, to neatalgo. Kas sekmīgi pelna ar mazumiņu, tam uztic vēl vairāk. OK, kāds teiks, ka "vairāk" ir alkatība, kvantitatīva rijība. Nē - "vairāk" realitātē nozīmē arī "smalkāk" - kvalitatīvu atšķirību. Nav svarīgi, ja kāds ir piedzimis Hiltona ģimenē - ja viņa ir idiotiska palaistuve, tad viņa neko ar to, kas dots, nepavairos. Tieši tāpēc, ka viņa ir rijīga kaza. Bet varbūt tāpēc cilvēki atmet ar roku - jo viņi negrib "vairāk", viņi grib "tik cik viņai". Man ar to būtu nepanesami maz. Bet piedzīvot, kā ir, kad sabradāts sūds iesūcas augsnē un izdiedzē asnus, ir nesalīdzināmi vairāk. Tā ir dzīvība pati sevī. Vai atteikties no dzīvības aiz skaudības pret mirušiem? Vai pa tiešām - aiz bailēm? No kā? No sevis? Varētu domāt, ka tu zini, no kā baidies... Taču, ja zini, bet viņš ir miris...

P. P. S.
Vai varbūt viņus tiešām vada vienkārši iekāre. Nevis vēlēšanās vai pat griba. Vienkārši - iekāre. Kā ēzeli ar burkānu. Tikai iekāre vienmēr ir vilkme uz viltotu vērtību. Tur neko nevar iegūt. Tikai atvieglojumu, ka vairs neiekāro. Tas īsu brīdi ir patīkami, viegli. Un viss.
Bet paretam vada griba - sevišķi, ja jāizmoka darba mēnesis, lai samaksātu par māju.
Bet vēlēšanās - patiesa vēlme, kuru pilda redzējums, cerība, sapratne, prieks, spēks, brīvība - ir kļuvusi par nolieguma un apsmiekla objektu. Vismaz kaut kas, par ko pasmaidīt.

P. P. P. S.
Es nemoralizēju. Es runāju vienkārši par mīlestību. Spēju apzināties sevi. Savu ķermeni, vai varbūt savu gribu, bet varbūt - savu sapratni, kura ļauj uztvert pasauli cauri savas patības baiļu filtram. Ne jau āda vai sasniegumi veido mūsu plašāko un svarīgāko identitāti.