Sievietes raudāja, ka viņu apģērbam nav kabatas.
"Vīrieši" sadzirdēja un sāka staigāt apkārt ar miniaturizētām somiņām sieviešu garā, raudot līdzi puņķainā krievu valodā.

Simptomātiski.

Dažas piezīmes par short distance lāzera projektoriem, ja nu kādam noder.

Es pieņemu, ka par cenu man te nekas daudz nav jākomentē. Tāpēc pirmā problēma un iemesls, kāpēc man projektors visu vasaru nostāvēja kastē, ir laika trūkums un nevēlēšanās dīlot ar ekrāna sagādāšanu. Tiem short distance projektoriem vajag ļoti gludu virsmu, uz kuras projecēt to bildi. Lieki teikt, ka specializētu ekrānu nav nemaz tik daudz, un tie kas ir, arī šo to maksā. Teorētiski bija doma par kaut kādu būvmateriāla gabalu, bet atrast kādu plāksni vienā gabalā, un iedabūt viņu dzīvoklī, ir izaicinājums pats par sevi. Beigās tas tika risināts tomēr ar specializētu ekrānu, kura salikšana arī prasa vairākas stundas pat neņemot vērā urbšanas darbus, kas vienmēr nāk komplektā ar pārsteigumiem. No šīs vietas kļūst vieglāk, bet te arī ekrāna un projektora savstarpējais novietojums ir ļoti svarīgs. Te katrs milimetrs diezgan iespaidīgi ietekmē bildes izmērus un ģeometriju. Bet kā jau teicu, tā nav lielākā problēma, bet ekrāns man nākotnē visdrīzāk būs jāpārvieto, kad tiks nomainīta mēbele zem projektora. Visbeidzot, projektors nav ļoti skaļš, bet es kaut kā biju iedomājies, ka viņš tomēr nebūs skaļāks par televizoru.

Retrospektīvā es iespējams labāk būtu pircis kādu labāku long distance projektoru, un tas būtu izrādījies arī lētāk, bet jāsaka, ka bilde tam lāzerim ir diezgan iespaidīga. Visdrīzāk televizors pat nebūs vajadzīgs īpaši saulainām dienām. Rīta ziņas var klausīties arī skatoties uz blāvāku bildi, ja nu saule akurāt ir maksimālā spožumā.

Hmmm. Vai ir iespējams izlīst ārā no mīļā depresijas deķīša, zem kura pavadīts viss apzinātais mūžs?

Pārmetumi sev, ka nav motivācijas nekam, ka dzīve tiek atsēdēta, lai gan ir novērojamas dotības, ar kurām spīdēt diezgan spoži. Tā kā nav motivācijas un tavu būtību rotā senča eksistenciālais tukšums, tu pieķeries pie palīgvielas.

Palīgviela tev atgādina kā ir smieties un just lietas, kā vispār ir domāt par nākotni, rītdienu, plānot kaut ko. Bet tās iedarbība ir īslaicīga, drīz atkal tumsa klāt.

Lai šo tumsu gaiņātu, tu paņem vēlreiz šo palīgvielu. Un vēlreiz. Un vēlreiz. Katrs "vēlreiz" ir lielāka deva, lai sasniegtu iepriekšējo rezultātu. Drīz jau tev ir jauni pārmetumi sev - esi kļuvis atkarīgs no palīgvielas. Jaunie pārmetumi skaisti papildina vecos par globālo demotivāciju. Drīz tu jūti, ka parādās motivācija un luste iet uz mājām... Lai iepistu kārtējo devu. Tumši, depresīvi, lieki.

Tu mēģini vairs nelietot, bet dzīve ir precīzi tik tukša un sūra, ka sanāk skatīties 4 sienās un domāt par lietošanu, ka tik kāds stimuls absolūta tukšuma priekšā. Tev nav ne fun, ne motivējoši - tu atsēdi vakaru dīvānā, jūtoties max nekā. Tam pa virsu - noklājas vairākas elektroniskās ierīces mājās, sagādājot tik nepieciešamās papildus raizes. Apstājas hobiji. Tu prosta veģetē kā aizšauts suns.

Tu esi viens un gribi justies normāli, spēt plānot lietas, iet pretim nākotnei, dzīvot un darīties.

Pienāk atvaļinājums un darbā tevi nevajag. Mājās tevi vajag tikai kaķiem, tāpēc tu sēdi dzīvoklī katru vasaras dienu, tevi nevienam nevajag, tevi nekur neaicina pavadīt laiku. Tu sajūties kā upuris, no kura cilvēki sagaida tikai prasmes, darbu un rezultātu. Ja nebūtu prasmes, neviens gar tevi ij zinis neliktos. Tu atsēdi vasaru un paliek grūti to turēt. Darbā tev vēl kādu labu vārdu pasaka, bet mājās - neviens un neko. Mājās mani neviena cilvēkdvēsele negaida. Brīvdienas nav manas laimīgās dienas.

Sāpīgs tukšums. Lai šo tukšumu kaut kā aizpildītu, tu pieķeries pie vieliņas un drīz jau atkal esi savam tukšumam uzlicis papildus slodzi.


Neviens negrib būt narkomāns, tā skaitā dzērājs. Neviens arī negrib justies ikdienā, ka nodarbojas tikai ar nejaušības un nāves gaidīšanu.
Tāpēc nelaimeniekus ir jāsoda, saka kristīgā sabiedrība. Tādējādi pretnarkotiku karš, dzīves sisto sišana. Bet "karš" pats par sevi nav nekas vēlams, nav lietas uzlabojošs. Vienkārši suka normijs vēršas ar zobenu pret tevi, jo jūtas krutāks, pareizāks un citu dzīves nosakošs. Lai gan īstenībā ir stulbs, formulaisks un dogmatisks deģenerāts, kuram vienkārši ir paveicies būt aklam pret šo visu depresijas pasauli.

"Dzīves sistajiem patīk apsisites", esmu teicis. Bet īstenībā mēs vienkārši gribam justies jēdzīgi - vajadzīgi, mīlēti, noderīgi, interesanti. Bet, kad šeit kaut kas sabrucis pamatos, cilvēki sāk tukšumiņam likt priekšā vieliņas...

Un tu saproti, ka pašam jārod notikums. Bet motivācija, spēja to dabūt gatavu? Un kurš taisīs notikumu man, kāpēc man jāizmoka no sevis aktivitāti, jāpiedāvā notikumu, lai tik es būtu sociālā apritē? Vai ir ok aicināt draugus uz savu dzimeni, vai tas nav pārāk pieprasoši? Ir, es neesmu pelnījis - tāpēc fokuss uz diapozitīviem. No tā vismaz forša tradīcija izlec. Tradīcija, kuru neesmu kādu laiku piekopis, jo nejūtos pelnījis kādu uz kaut kādu dzimeni.


Tam visam pa virsu - jutība pret korporatīvo distopiju aiz loga tik ļoti valdošo. Jutība pret nihilismu. Pret ekspluatāciju. Sajūta, ka visa pasaule iet dirsā un tev ir precīzi nulle iespēju ko tur ietekmēt uz labu. Krievs atkal izvilcis kara cirvi, kamēr pārējā sabiedrība saspiedusies ekrānos un strauji zaudē identitāti savu.

Man? Man atliek vien izolēties. Izolēties vēl vairāk no mērkaķiem un cirka. Un, kad esi viens ar savu tukšumu...
Ehhh, sukas, bļa. Piektajā dzīves gadu desmitā derētu pabeigt nomaksāt savu pietiesāto studiju/studentu parādu un pist prom no pilsētas, kurā man uz šiem mērkaķiem ikdienā jāskatās. Prom no jelkādas kovidniekā un dīzelī marinētu mērkaķu krātuves, prom no garāžu kooperatīva "Rīga", kurā PSRS sadzina slāviskus deģenerātus no malu malām, lai tik kāds tajās pastāvētnespējošajās rūpnīcās turpinātu štancēt padomju brāķi alkohola reibumā.

Atrast vietu, kur kurzemniekam justies labi un elpot svaigu gaisu. Vietu, kuru pētīt, izzināt, iemīlēt. Kurā ņemt un dot.


Jāpiedāvā garāžu kooperatīvam "Rīga" diapozitīvu pasākumu, kamēr vēl te esmu? Kas tas par tirdīkli, kas nedod bezdarbībā sēdēt mierā, vienkārši pūt savā sulā, kas tās par domām, ka neesmu pelnījis draugus ciemos uz dzimeni, ka ķipa apgrūtinu viņus ar šādu ideju?

Diezgan piedur te tā gaiši mītiski skanošā sintiņa apdare manā citādi visnotaļ ierastajā melodiskā gala vācu Blakmetāla skanējumā, kas pilns ar fifīgām skaņām. Elektronika šo mantu bik izceļ virs vienādajo bandu šmiglas!

https://www.youtube.com/watch?v=H1e9-p6CWMg

Laba pazīme, kas raksturo Krievijas iedzīvotāju vispārējo situāciju. Kāds ir uztaisījis Android klaviatūru, kas pārbauda rakstīto tekstu, un rāda paziņojumus, vai tas gadījumā netrigero kādu no jaunajiem kriminālpantiem.

Nomiru

https://www.youtube.com/watch?v=F7gwpnwfZdY

No mārketinga nodaļas: "Mākslinieks un producents, kurš ticis nominēts "Grammy" balvai, savu karjeru ir veidojis, tiecoties pēc saiknes ar dabu, balstoties uz garīgu un cilvēcisko pieredzi. Atklātība un ievainojamība ir viņa mūzikas centrā, viņa skaņdarbi vienlaikus šķiet dziļi personiski un intīmi."

Pienāca tā diena, kad ienāca skolēni manā kabinetā pajautāt:
- Vai Jūs nezināt, kāpēc tad, kad datoros raksta Microsoft, parāda Microslop?
- Tāpēc, ka es Microsoft ciest nevaru un tā uzliku.
- Hehehehehe. Tad jau Jums Linux jābūt.
- Privātā lietošanā jā, bet darbā jābūt tam, kas ir - centralizēta pārvaldība, resursu pieejamība un tā, lai man pie katra kompja nav jāskraida...
- Ā.
- Pamanīja kāds beidzot! Patīk?
- Jā!
- Nu, re - es šobrīd kā reiz pārvēršu šos Windows laptopus par ChromeOS Flex datoriem. Lai Microslop ieskrienās.
- Oho, nu, jā. Labu dienu!
- Visu gaišu!

Pa ilgiem laikiem būšu Latvijā Oktobrī un gribētu pie laba matu krāsošnas meistara Rīgā aiziet.
Bet pie tāda, kas tiešām štelli zina un nesataisīs dzeltenus vai sūdzaļus (ir gadījies).

Ārzemēs diez ko neiet man ar tiem frizieriem.

Atrast laiku ar uzmanību noklausīties lielisku albumu - ierastais mūzikas baudīšanas veids. Gan no kasetēm, gan piratētiem .mp3, gan CD. Noklausīties albumu ir uztvert visu kontekstā - redzēt kopainu, kurai piešķirta nu dzīvība ārpus laika grožiem.

Tad ieradās straumēšana - lēnām deģenerējos un saslimu ar pleilistēm.
Salīdzinājumā ar albuma klausīšanos, šī pieeja ir gan radoša, gan kopainu noniecinoša. Radoša, jo vari salikt kopā kādu tēmu vai motīvu un noniecinoši, jo nebaudi vairs kopdarbu, bet nodarbojies ar selektīvu rozīnīšu vākšanu, zaudējot kontekstu. Bet ne viss te slikti - arī šādi ir atrasti labi māklsinieki, pieslēdzoties viņu daiļradei ar uzmanību. Ir citādi, jo ik pa laikam tomēr noklausies albumu, no kura izvilkta dziesma pleilistei, un "dzirdi ko jaunu" jeb atkal uztver aizmirsto kontekstu, kas albumu kopumā smadzenēs tā kā uzfrišina.
Nē, ir tomēr viss slikti - pleilistes platformās ir tās skrūvspīles, kurās jūti savus iespiestos pautus: dzelzs tvēriens tur tevi platformas verdzībā un šādas platformas kā likums degradē mūziku, noniecina tās vērtību, nodarbojas ar cenzūru, politikas bīdīšanu un citiem sūdiem, ļoti lēnām pievelkot skrūvspīles arvien ciešāk... Un no mūzikas baudīšanas tu pārslēdzies uz cipariņu vērošanu - cik nu followeri pleilistēm manām - it kā tas jelkādā brīdī vispār būtu svarīgi. Cilvēka psihes gļuku ekspluatācija - ap to darināts tirgus. Ciniski, ne?


Tad atgriezos pie fiziskā medija, reizē pieķeroties pirmo reizi pie platēm.
Klausos mūziku atkal ar sirdi. No vāka līdz vākam. Skan retāk, bet mērķtiecīgāk. Retāk un izjustāk. Uzmanīgāk. Ja vēl sagadās, ka tā nopirktā plate sasodīti labi skan - tad ir muzikāla pilnība. Kaifs. Kontekstā. Saturīgi. Noturīgi. Kulturāli. Cieņpilni.
Plates bagātīgā un detalizētā skaņa uzmanīgās ausīs paver daudz jaunu horizontu - teju vienmēr. Labi darināta plate ir narkotikas.


Albums, nevis pleiliste prosta fona aizšpaktelēšanai - ka tik klusumā un savās domās nav jāsēž, pasarg dievs!

Albums fiziskā medijā.
Jācer, ka Skaifordžeru Pēteris tomēr nav soctīklu ilūzijās aizdirsis savu redzesloku līdz bezjēdzībai (atsaucoties uz apgalvojumiem šajā intervijā) un taisīs vēl kādu plati vai vismaz lieliski māsterētu CD nākotnē, nevis baros tikai digitālo tukšumiņu, kurā viss ir bez svara, bez jēgas.

Atplēsu uz pusēm vaļā svaigu dzelteno Carolina Reaper piparu - debešķīgi augļains aromāts un tik pavedinoši vaskaina iekšpuse, ka bail sametas.
Nenoturējos - pieliku mēli pie spīdīgi miklās iekšpuses. Nomiru.

1641183 SHU jeb miršanas izaicinājums arī rūdītiem piparēdājiem. Referencei - Halapenjo ir tikai 8500 SHU

Augļu mušiņa arī sainteresējās par aromātu. Tagad dīvaini skraida pa galdu, šaudīdamās šurpu un turpu.
Nomira.

lol - diezgan nesliktas atvadas no Fear Factory - jūtams niknumiņš. Lirikas - sadzirdēts:

"Ascend the machine that no longer serves me
I'd rather be dead than a slave to the Factory..."


https://www.youtube.com/watch?v=ejssq84_4TA


Fear Factory ar jauno un jauno solistu manai ausij šobrīd šķiet dīvains. Moš ar laiku aizies, bet nu - man nepatīk, ka imitē, nevis dara savu.

https://www.youtube.com/watch?v=tSU9csON9WE

https://www.youtube.com/watch?v=8mqfcDhUQBo

Māksliniece ar zināmu noslieci uz drāmu un ar diezgan treknu basu vairums viņas dziesmās. Ar tām suņa metaforām viņa gan, manuprāt, savā daiļradē pārspīlē.

No rīta iekāpju RVR darinātajā vilcienā ar to fifīgi slīpo priekšu, sarkanajiem solo sēdekļiem ar ādas paskata pagalvjiem, interesanto salona izkārtojumu, kā arī elektriski atveramajām durvīm un citāda paskata ekrāniem, kuros rāda vilciena ātrumu, temperatūru salonā, pieturas: gluda teksta ritināšana un sajūta, ka tiktu lietota kāda e-reader tuvāka ekrāna tehnoloģija... Viss melnbalts, nulle reklāmu. Ļoti pareizi.

Iekšā nevis konduktore, bet gan teju stjuarte - "Ja gribas vēsāk, pārsēdieties vagona aizmugurē", "Paldies, ka izvēlējāties braukt ar mums", u.tml. lidmašīnām raksturīgās pieklājības.

Sajutos kā iekāpis dzīvā retrofutūrismā :)


RVR DR1AC laikam.
https://gallery.balticrailpics.net/displayimage.php?album=11&pid=1384038874#top_display_media

Pirms vairākiem gadiem sanāca sadirsties par šīs dziesmas metaforām. Varbūt pat esmu šeit licis oriģinālo klipu. Nupat ir iznācis klips dziesmai "Ants", kas arī diezgan iekačā. Bet ir arī diezgan oriģināla "Self Esteem" kaverversija. Speaking of women in rock.

https://www.youtube.com/watch?v=mljCx6bETbU

Man ir palikušas pāri vairākas kastītes Ferrum Lek - recepšu dzelzs preparāts, dzelzs līmeņa pacelšanai. Varbūt kādam vajag, varu nosūtīt ar pakomātu.

When a clanker will counter culture us, we will be soooooooo fucked!

Pirms kāda kino seansa es redzēju filmas treileri, un lai gan treileri mani reti kad uzrunā pēdējos desmit gados, šis šķita gana prikolīgs. Filma šķita diezgan naiva, un tai bija iespaidīgi coming of age vaibi. Visbeidzot, tā bija par basketbolu. Filmas beigās es gan biju pārsteigts un aizkustināts uzzinot, ka tā ir balstīta uz patiesiem notikumiem.

Economist raksta, ka daži cilvēki mēģinās svētos rakstus padarīt pieejamākus ar mākslīgā intelekta palīdzību, jeb lielajiem valodu modeļiem. Neesmu drošs, kā es jūtos par šo umbrella term, kas visam piedēvē intelektu. Te nu jums bija deus ex machina. Cilvēce, protams, ir pacentusies saražot tekstus tādā apjomā, kas nav savietojams ar cilvēka mūža ilgumu pat mūsdienās, tāpēc varbūt nav vērts uzreiz spļaut virsū advancētiem rīkiem, tomēr grūti apvaldīt skepsi, ka algoritmiski ir iespējams tikt klāt pie "great wisdom sitting on the shelves". No otras puses, varbūt mums kā sugai ir vērts pievaldīt savu iedomību, un mēs neesam tik sarežģīti, kā mums pašiem šķiet.

Es gan neizlasīju visu Economist rakstu, kas ir cits stāsts. Ja es sāktu abonēt katru mediju, uz kura linka man ir palaimējies uzklikšķināt, es nezinu, cik daudz naudas es tam sāktu tērēt. Es nevienā brīdī neapšaubu, ka žurnālista darbs ir apmaksājams, bet man nav izdevies atrast mediju, kuram esmu gatavs zvērēt monogāmu uzticību. Es te biju metis acis uz Atlantic, bet vēl bez nevēlēšanās tā uz aklo šķirties no simts dolāriem, man te stāsta par viņu konservatīvo lejupslīdi. Gārdiana futbols un krikets mani arī diez ko neinteresē. Pagaidām esmu pasūtījis TLDR žurnālu. Redzēs, kā veiksies ar tā lasīšanu.

Runājot par citiem lasīšanas tehnoloģiskajiem aspektiem, es pirms nedēļas iegādājos pavecu iPad, tīri lai saprastu, vai man perspektīvā ir jēga tērēt naudu tādām ierīcēm. Say what you want, bet man tā Ābola ekosistēma tiešām palīdz ņemt to ierīci biežāk rokās, lai kaut ko palasītu. Var jau būt, ka paies laiks, un notiks tas pats, kas ar Android planšeti, bet pagaidām ir pamats optimismam.