Par ziņām runājot.

"Could psychedelic drugs improve the mental health of autistic people?" www.science.org/content/arti... Next up we need to know whether autistic drugs work for psychedelic people."

Man patīk termins "psychedelic people".

Šajā filozofijas pilnajā rītā ikdienas jautājumus ģenerējošā aplikācija pajautāja, vai man šķiet, ka zināšanām ir "intrinsic value" (jā, sure, "patiesā" vērtība), vai tikai tad, ja tām ir praktisks pielietojums. Neatkarīgi no tā, ko es atbildēju uz šo kinda bināri uzstādīto jautājumu, man patīk doma par to, ka pašai filozofijai ir praktisks pielietojums. Ne tik praktisks, kā āmuram ar naglu, bet tā, piemēram, spēj sniegt atbildes par to, kā interaktot ar to pašu āmuru un naglu dažādās dzīves situācijās. Es, protams, par to neko daudz nezinu, bet man patīk tas, ka starp vairākām hipotētiskām elektroniskām grāmatām būs iemesls izlasīt vienu fiziski nodrukātu, nevis aizpildīt šo nišu ar aktuālajām ziņām.

Var jau būt, ka es pārāk nonivilēju trīszvaigžņu ordeņa vērtību, bet mēs vienu tādu varētu piešķirt cilvēkam, kas ir izdomājis apzīmējumu "Latvijas Nokia". Vēl, protams, var būt tā, ka šis apzīmējums nav tik izplatīts, kā man šķiet.

Lai vai kā, bet ir diezgan neiespējami lasīt Latvijas medijus, un regulāri neuzrauties uz runām par "uzrāvienu". Mēs visu laiku gaidām uzrāvienu, intervējam cilvēkus, kas ir piedzīvojuši uzrāvienu, vai kuriem ir viedoklis par to, kā iegūt uzrāvienu. Tagad "kaut kas, kaut kas", prezidenta administrācija un likmes uz mākslīgo intelektu, kas mums dos uzrāvienu. No vienas puses saprotu, ka pasaule ir mainīga, un ir svarīgi nepalaist garām iespējas uzlabot savas dzīves, bet man ir bažas par to, vai tur apakšā nav kaut kāda nepareiza mentalitāte. Viens piemērs varētu būt spektrā kaut kur starp crypto bros, kas gaida savu asetu "uzrāvienu", bet mazāk glamūrīgā versijā tas var būt nabags, kas visu laiku cer uz to, ka viņam izdosies uzvarēt loterijā, un tas mainīs visu viņa dzīvi, un varbūt pat personību. Ja mēs par savu kolektīvo "es" nedomājam tik avantūriskās līnijās, tad vēl visas šīs runas par uzrāviena gaidīšana atgādina cilvēku, kurš diezgan pavirši apmeklē treniņus, bet visu laiku cer, ka tūlīt viņam būs kvalitatīvs lēciens viņa sniegumā, lai gan patiesībā tas granīts ir jāgrauž pa mazam gabaliņam, bet sistemātiski, un par visādiem maģiskiem dopingiem jāsāk domāt tad, kad tu esi atsities pret savas performances griestiem, un tev ir jānovērš stagnēšana.

All that said, man patiesībā nav ne jausmas, kā mums ir ar tiem uzrāvieniem. Latvija sev vairs nav nabadzīga valsts spriežot pēc patēriņa cenām, bet kaut kā dzīvojam. Tai pat laikā es zinu par apkārt esošo nabadzību, bet es arī sevi nepieskaitu pie turīgiem cilvēkiem. Jau atkal, varētu būt tā, ka liela daļa no tiem, kurus es uzskatu par turīgiem, vienkārši prioritizē citas lietas, un es redzu tikai izkārtni. Mana izkārtne, protams, liecina, ka es esmu vienkāršs zēns, kas nedzer konjakus, un džinsus pērk uz atlaidēm. Bet izkārtne vai ne, man arvien vairāk šķiet, ka mums aktīvāk būtu jāsāk domāt par nevienlīdzības izlīdzināšanu. Un ja mēs tiešām sagaidīsim to daudzināto izrāvienu, tad nu noteikti tā augļi būtu jāsāk pārdalīt proporcionāli, jo tā plaisa sāks izskatīties ļoti uzkrītoši.

Lidojam ar airbaltic pirmo reizi nemot lidzi ari kalnu sleposanas ekipejumu. Man tas slepes un zabaki savas somas vel kautka ipasji ir jaasapako, lai otra gala sanemtu nesalauztas un nesaskrapetas? Slepju soma aplam plana - tiit salles apkart, vai ka?

Lidz sim ar auto sleposhanas inventars vests, pilnigi jauna pieredze sogad planota

Krievija satraucas par to, ka rietumi veic provokācijas, iesūtot rusofobiskus emigrantus, kuru bērni mēģina tikt viņu skolās, nezinot valodu. Izklausās jau smieklīgi, bet ir rīcības plāns, ir likumdošanas grozījumi, cilvēki var rosīties, lai aizstāvētu valsts un tautas intereses.

Mums, protams, visas problēmas ir īstas, un nevienam no malas neizskatās smieklīgas. Nav tā, ka mums par katru sadārdzinātu projektu ir kāds reāls sods, bet šādu tādu kriminālatbildību var arī noraut. Turpretī šai jaukajai rotaļai ir bezgalīgs potenciāls - izdomājam problēmu, pārliecinam cilvēkus par tās nopietnību, un tad varam aktīvi imitēt darbību. Vēl labāk ir tas, ka šādas problēmas ir ļoti viegli risināt, jo rezultātu izmērīt nav iespējams, un tad var nākt klajā ar izdarīto darbu sarakstu. Un stulbas lietas jau notiek tikai Krievijā, jo mūsu ielu pārsaukšanas un pieminekļu demontāžas ir pavisam kas cits. Un esmu gandrīz pārliecināts, ka arī Krievijā kaut kādi margināļi skatās uz Krievijā notiekošo, un domā - kas par absurdu? Tikmēr vairums visdrīzāk arī reāli atbalsta šo cīņu pret rietumu provokācijām.

Nez, cik daudz mums ir aklo punktu uz šādām lietām?

Santa Anča Feisbukā: “Tikko Latviju pāršalca ziņa par basketbolista Timmas aziešanu, un reizē arī ziņa par Mārupē notikušo traģēdiju, kur cilvēks nogalina savus tuvākos. Straujiem soļiem tuvojas Ziemassvētku laiks."

Grasāmies ar vienu čali noslēgt derības, kurš līdz Jāņiem dabūs labāku fizisko formu, bet esam stipri atšķirīgi. Man ir liekais svars un kusls ķermenis, viņš arī gribētu kādus 10 kg speķīša nomest (pārējais ir lieli uzkačāti muskuļi). Katram ir savs ideālais sasniedzamais svars, kuru nu kurš pats uzskata par ideālu.
Kā mums saprast to, kuram būs lielāki sasniegumi, ja izejas līmenis un vajadzības ir tik dažādas? Kā saprast progresa līmeni attiecībā vienam pret otru?

Aizvakar atlaida depris.

Kopš iepriekšējā ieraksta "Depris" 2024-10-09 13:18:00 dzēru ripas, kuras izrakstīja psihiatrs. Divi mēneši pagāja...

Un aizvakar -- grūti pat tieši paskaidrot, kas mainījās, bet kaut kā kļuva atkal normāli, pat labi! Darīju lietas. Un vakar. Šodien arī daru. Ne daudz, bet vairāk nekā neko.

Protams, feispalmoju par to, kā pats sevi mēģināju piespiest un motivēt un nez ko vēl darīt un pārmetu sev pirms atlaida. Analoģijās runājot -- ar salauztu kāju nenoskriesi maratonu. Bet kustēties, protams, vajag. Bet skriet nevajag, nevajag pārmest sev par to, ka nevar ar salauztu kāju paskriet. Nevajag nevis tāpēc, ka nevajag, bet tāpēc, ka tāda pašpārmešana nav produktīva, neko nedod.

Tas ir tik jocīgi, ka tev vajag nodzīvot uz šīs zemes... diezgan daudz, precīzi es izskaitīšu pēc nedēļas, lai saprastu, ka tev ir diezgan prikolīgs brālis. Es īsti neatceros, kādas tieši man bija jūtas par faktu, ka viņš tur kaut kur eksistē, bet laikam tur bija kaut kāds aizvainojums, jo viņš bija "kaut kāds tur sīkais", kas absolūti nebija viņa vaina vai izvēle. Bet visu jocīgo nesatikšanos pēdējā laikā var diezgan viegli aizargumentēt prom ar faktu, ka viņš tomēr nedzīvo Latvijā, un iespējas satikties tāpat nav nemaz tik lieliskas.

Ir mazliet citādāk ar māsu. Viņa vienmēr ir bijusi līdz manai un gandrīz vai arī līdz viņas pilngadībai, bet nu jau vairākus gadus nav. Tagad nācās viņai rakstīt, ja nu mana māte vēlas apmeklēt bēres. Komunikācija varbūt nebija naidīga, bet diezgan īsa un sausa. Man īsti nav nekāda aizvainojuma pret viņu, lai gan arī nav nekādas vēlmes aktīvi meklēt kontaktu, bet esmu diezgan drošs, ka otrā pusē ir iespaidīgs aizvainojums. Un es nekādi nespēju to uztvert citādāk, ka tā ir viņas pašas izvēle būt aizvainotai. Un tas drošvien ir augstprātīgi tā domāt, bet es domāju viņai ne tikai nav vēlmes, bet arī kapacitātes saprast, kāpēc šāda situācija ir izveidojusies, un man nav nekādas vēlmes sevi izskaidrot kādam, kuram tas nemaz neinteresē. Man noteikti ir attiecības kurās es vēlos un man būtu pamats emocionāli investēties.

Absolūti lieliskā kārtā šovakar spēlējoties ar suni, suns man saskrāpēja seju. Good timing.

Tad kad viss it kā ir izdarīts, un rīt ir TĀ diena, stresiņš biš ceļās. Es neesmu all over the place kā pirmdien, bet tomēr.

Es te dienās esmu pavadījis laiku Facebook mazliet vairāk kā parasti, un tā neapšaubāma ir ļoti jocīga vieta. Facebook automātiski piedāvā visādu dīvainu saturu, un viens no dīvainā satura novirzieniem ir filozofiski citāti, un tā apakšžanrs ir Džordana Pītersona fanbojiem tēmēti citāti par cīņu, savaldību, ciešanām un ziedošanos, kas tiek pavadītas ar homoerotiskām ilustrācijām ar onkuļiem ar zobeniem. Un vienam citātam es nez kādēļ pieķēros: "The way of the samurai is to seek death, not to fear ir." Pirmajā brīdī tas šķiet ļoti samuraisks, bet kaut kur fonā mani grauza doma par to, ka kaut kas ar šo citātu nav kārtībā. No pupulārās kultūras mēs, protams, zinām par to, ka samuraji ir veikuši pašnāvības ar mērķi saglabāt godu, bet mēs zinām arī to, ka viņi tomēr bija elitāra līmeņa kareivji, kas prasa daudzus gadus treniņu, un tas kaut kā man nelīmējas kopā ar aktīviem mēģinājumiem atrast nāvi. Man radās doma, ka varbūt kaut kas ir pazudis tulkojumā. Šis citāts ir piedēvēts Miyamoto Musashi, kas laikam ir īsta persona, un Gūgle apgalvo, ka viņš ir nodzīvojis kādus 60 gadus, kas 16., 17. gadsimtam galīgi nav maz, īpaši jau aktīvi meklējot veidus kā nomirt. Mēģināju saprast viņa vispārējo filozofisko nostāju, un neko par aktīvu nāves meklēšanu neatradu. Tā vietā es piefiksēju šādu viņa citātu, kas vairākās vietās tiek piedēvēts viņam: "Fixation is the way to death. Fluidity is the way to life." Kopumā neizskatās, ka viņš ir bijis pro-death. Pagaidām labākā versija, kas man nāk prātā, ir tā, ka šis ir mākslīgā intelekta ģenerēts saturs, jo nu saspamojusi tā konkrētā Facebook lapa pēdējās nedēļas laikā ir diezgan iespaidīgi. Laikam morāle šim visam ir tāda, ka ne tikai nevajag ticēt visādam pseidofilozofiskam saturam internetā, bet arī tas, ka šāda satura kļūs tikai vairāk, un drošvien visi entuziasti, kas šādu saturu laikos, tikai vairos tāda satura automātisku ģenerēšanu. Beigās tur otrā galā pat vairs nebūs ezotēriski vai ciniski noskaņota cilvēka, bet to visu ģenerēs algoritmi.

UPD. Tikko noskaidrojās, ka Miyamoto tiešām pieder šis citāts, bet, protams, konteksts tur ir drusku svarīgs.

God damn! What a day today is! Jay-Z? Nopietni? Pēdējā laikā ir radusies sajūta, ka jo jobnutāk tas izklausās, jo reālāk beigās arī izrādās.

spēlējot Factorio es šad un tad sajūtos kā Barons Harkonens, dzīvespriecīgi aizdiršot planētas ekoloģiju un jautri demokratizējot aborigēnus. Nauvis? Ha! Giedi Prime