Latvijas Radio šodien: (nolasa kādas klausītājas vēstuli) "Un tas notika 2001. gadā, tātad - ļoti, ļoti sen."

LA.LV Zinātnieki ir pārliecināti, ka regulārs miega grafiks samazina mirstības risku par 24%

šajā dienā pirms desmit gadiem:
DELFI. Uz ielas guļošu Kiberzemessardzes komandieri smagā reibumā nogādā slimnīcā.

Liekot sunim apsēsties, kamēr ar nosalušām rokām es kabatā meklēju kaku maisiņu, pie sevis nomurmināju: "Pat ja tu neapzinies, ka tavām rīcībām ir sekas, sekas ir neizbēgamas, un tās izriet no tavas rīcības."

Nedaudz apjūkot par savu viedumu, nodomāju, ka šo vērtīgo atziņu varētu veltīt gana daudz cilvēkiem diezgan dažādās situācijās, ne tikai suņiem, kuriem grūti aptīt ap prātu domu, ka sūdi pēc sevis ir jāsavāc.

Šorīt, starp diviem modinātājiem, 7:00 un 7:30 es pieredzēju manu otro Lucid Dream manā mūžā.

Detaļas neaprakstīšu. Divos vārdos: pēc patikas lidoju, izkļuvu cauri māju sienām un visu laiku jutos LABI!

Visādi sīkumi: pazaudēju vibrācijas, nokritu no 5 stāvu mājas augstuma smiltīs, ar seju smiltīs, un spēju elpot. Pienāca cilvēki, kaut ko runāja, es atguvos un atkal Lidoju!
Bija silta vasara, silts gaiss, lidoju augstāk, zemāk, vienā mājā celtnieki bija noņēmuši dzīvoklim ārsienas, un tur cilvēki vienkārši turpināja viņu dzīves kā caur stiklu! Pārsvarā viss Miera/Brīvības ielas rajonā, tās mājas un vietas, ko biju bieži redzējis šajā reālitātē.

Subjektīvi ap 2 stundām; no 07:00 līdz 07:30 pēc pulksteņa. Vielas nebiju lietojis, vispār visnotaļ mierīgi aismigu ap 24:00 iepriekšējā vakarā.

Atpazinu, ka šis ir Lucid Dream, tāpēc, ka man tāds bija bijis īss intensīvs, bet ļoti īs ap 10 gadus pirms tam. Nav svarīgi kā.

Lieliska pieredze! Bet nav "neaizmirstama". Tā jau tagad zūd no manas atmiņas, visa šī 2 stundas ilgā lidināšanās lapotu koku vidū starp pirmskara mājām ar jocīgiem skatupunktiem ar "stikla" sienām un tā.

Rīt 90% no šīm atmiņām pazudīs.

Es zinu.

Un šī pieredze... TAAAADA Brīvība, TAAAAADS KOMFOrTS, TIK SILTI UN LABI, kaut arī Tai reālititātei bija Tās likumi, kuri bija tik loģiski un saprotami, piemēram, uzlidojot 15 stāvu mājas augustumā, kritu kā akmens, bet neizķīdu pret zemi, pusceļā līdz zemei sapratu kas jādara, un apturējos kritienā un lidoju atkal, bet man nav ne vārdu, ne krāsu, ne skaņu, lai te uzrakstītu, KAS BIJA
n JāDARA, KO ES IZDARĪJU...

Es jutos Tur tik laimīgs. Augusta gaiss, zaļas lapas, lidoju, skatījos uz cilvēkiem, viņi un viņas uz mani, kaut kā tik vibrējoši sarežģīti un vienlaicīgi viegli


Lucid Dreaming

Redzēju sekojošo: Origo stacijā pie kāpnēm uz peronu jauns puisis atvadījās no vēl jaunākas meitenes, cieši apskaujot un noskūpstot, iekāpa vilcienā uz Tukumu, pēc minūtēm piecpadsmit izkāpj kaut kur Imantā un uz perona cieši apskauj tieši tādu pašu meiteni, kas viņu tur sagaida. Vai nu puisim romāns ar dvīņu māsām, vai arī man gļuks matricā. Gļuks vai gličs, es vienmēr jaucu?

Kā jūs šogad atzīmēsiet Starptautisko Mitrāju dienu?

Kāds ir nesen braucis agri no rīta uz lidostu ar Bolt, vai ir gana daudzi pieejami? Man ir izlidošana 6:45, lidostā vajadzētu būt kādu vismaz stundu iepriekš, izbraukšana no Maskačkas, vai kādos 5os no rīta Bolti būs?

UPD: Liels paldies par atbildēm! Beigās atklāju, ka pie pašas lidostas esošās viesnīcas ir tikai kādus 10-15 EUR dārgākas nekā iepriekš rezervēts Bolta brauciens, tad nu nolēmu maksimizēt miegu un minimizēt agrā rīta stresu par takša ierašanos un nobukoju naktsmājas tur, pirms tam vakarā aizvizinoties ar RS.

Atņem cilvēkam jēgu un saskaņu ar dabu, un sākas ekscesi, depresijas un noziedzība.
Inuīti civilizējās, braukā ar sniega močiem, dzīvo koka mājās, pielieto šaujamieročus, dzīvo ciematos - mainījies it viss un pēkšņi kultūrā parādās ekscesi. Bez maz vai tad, kad izdzīvošanas slodze mazināta, tad ir vairāk laika stulbībām. Zemniekam nav laika politikai un sūdu vārīšanai, jārūcina saimniecība.

Interesanti.

Interesanta psiholoģija un ko diez tā saka par būtni, kurai pēc kārtējā darba iterācijas ir tā kā bail/negribas tajā pašā vakarā vai nākamajā iečekot rezultātu, tā vietā tiek izvēlēts dzīvot neziņā, kas pati par sevi mēdz būt mokoša.

Šoreiz tā ir ar diaprojektora regulēšanu. Citas reizes - ar filmiņām, piemēram. Satīstu, mēģinu atkost, bet galveno vērtēšanas kritēriju tā kā nolieku malā, izvairos. Par daudz. Bet, kad pagājis jau kāds laiciņš un aparāts tiek ieslēgts - viss ok, viss notiek, viss labi ar filmiņām.
Taču tagad - tagad tam pa virsu vēl projektora neziņa, lai gan, iespējams, ka ar to viss nu ir kārtībā + man tak rezerves aparāts ir, ja nu nekādi neizdodas veco pielaust. Bet nu - slēgt iekšā un vērtēt darba augļus kaut kā negribas. Ne tagad. Par daudz. Vēlāk. Gan jau. Atkraties. Perfekcionisms. Skaudra vilšanās šim vakaram nav nepieciešama.
Tur vajag nastas uzņemšanās garīgo, nevis pagurumu no visa.

Sen gribu savākt izteicienus, ko cilvēki lieto, kad kāds nomirst - nu, tur visādus eifēmismus "devies mūžībā", "aizgājis no dzīves" un novēlējumus, ko cilvēki raksta sociālajos tīklos, kad apnīk rakstīt R.I.P., tādus kā "lai tev tur viegli" un "tagad tu esi pakāpies nākamajā līmenī". Kas interesanti, pārsvarā dominē kvazimitoloģisks priekšstats par kādu augstāku sfēru, kurā aizgājējs nodarbosies ar kaut kādām "augstākām" lietām ("uzspēlēs kopā ar Oziju"), retumis kāds atceras bērnišķīgo priekšstatu, ka mīļotais cilvēks tur no augšas noraudzīsies un redzēs, kā mums te pārējiem iet, kur nu vēl, ka mirušais kļūs par "eņģeli", kas sargās un vadīs mūs palikušos. Zinot, kādus reliģiskus uzskatus atbalsta Latvijas iedzīvotāji aptaujās, brīnos, ka tie nekādi neizpaužas ikdienas nekrologos un aizkapa epistulārajā žanrā. Kur novēlējums gulēt un rātni gaidīt, kad Kristus augšāmcels? Kur atgādinājums par pēcnāves mokām un neceļiem septiņāas karstajās un septiņās aukstajās ellēs atkarībā no karmiski sastrādātā? Kur, galu galā "Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies, tik jautājums ir, kad tas būs un kur"? Vai tad ticība reinkarnācijai attiecas tikai uz sevi pašu ("Es zinu, kas esmu bijis iepriekšējā dzīvē"), bet uz tuvo vai slaveno mirušo šī dramatiskā iespēja satikties pēc trim četriem gadiem kādā suņu patversmē tiek izslēgta?

Baigi labi tā retu reizi dziļā ziemā aizmīties uz otru pilsētas galu. Pēc filmiņām šoreiz. Prātīgi, ar nolaistu gaisu riepās labākai saķerei, dodot kā vienmēr priekšroku gājējam, bet ziemā - it īpaši. Knaģi gan atsala, vajadzētu proper biezus ādas cimdus.
Un tad mani pārsteidz dāmas, kas pat ar ratiņiem iedod man ceļu, lai gan es gatavs dot viņām. Un, braucot garām, saskatamies un sasmaidamies. Divas dažādas ielas, divi dažādi smaidi. Baisi patīkami :)

Kaut kā baigi nepatīk tā šķietamā drošības pārdozēšana.
"Šķietami", jo gribētos, ka mani novērojami ir kļūdaini un "pārdozēšana" tāpēc, ka pārāka orientēšanās uz drošību sliecas radīt ne tikai realitātei nekvalificētus, bet arī pataloģiski no jelkāda riska mūkošus un komfortā pārmarinētus, nepatstāvīgus indivīdus. Sliecas saasināt sīkumus, sliecas pielietot smagu instrumentu, kur tas nav pielietojams.
Videonovērošanas kameras skolās pie mums jau ir norma. Ko tad šie tādu sadarījuši, ka pēc noklusējuma jāizkarina kameras visur kā cietumā, kādu signālu tas sūta bērnam? Bieži skolā eksportēju videokameru ierakstus, lai veselas audzinātāju, audzināšanas pedagogu, vecāku, mentu un iesaistīto bērnu brigādes atrisinātu mirkļa emo kāpinājumu un saprātīgu pakaušanos. Man tas izkatās pēc smagi saasinātas reakcijas no pieaugušo puses, kas traucē bērnam iegūt patstāvību un dzīves skolu: kādas sekas ir dabībai X un Y saskarsmē ar laika biedriem skolā...

Man subjektīvi šķiet, ka jāsasniedz ievērojams bojājuma slieksnis, lai korekti lietotu vārdu "trauma".
Citādi tu noniecini reālas traumas, pielīdzini ikdienas sīkumus kam ārkārtējam.


Nokrist un dabūt zilumu nav trauma.
Iegriezt pirkstā līdz kaulam nav trauma, bet gan pagaidu traucēklis. Nav pat jāšuj - savelc ar plāksteri un skrien/turpini strādāt!
Salūst velo pedālis un izrauj gaļas gabalu no kājas - esi traumpunktā, tevi tur šuj, bet vai "trauma"? Ko tieši traumēja, kādas spējas ir zaudētas?
Uzdauzīt zilu aci nav traumēt, bet dabūt zilu aci - nav tikt traumētam.
Aizvainojums nav trauma. Ja tevi deadneimo, tā nav trauma. Ja tevi uzrunā "nepareizajā" personas vietniekvārdā - tā nav trauma. Tas, ko tu sauc par "traumu" ir nekas cits kā sociālās saskarsmes sīkums/berzēšanās ar rupjiem citādi domājošajiem - sīkums, kuru drošības pārdozēšanas laikā tu gribi uzpūst par "traumu", lai gūtu kādu labumu - kā uzmanību vai pretējā viedokļa kancelēšanu, piemēram. Gluma, gļēva, cilvēka necienīga rīcība. Māņi ar otmazku, nevis trauma. Dzīvošana savā burbulī.

Fiziskās aktivitātes laukā un to laikā gūtie neveiklības vai pārdrošības žetoni - sasitumi un asiņojoši deguni - dabiska lietiņa. Tikpat dabiska kā saules apdeguma risks siltajā gada laikā, tikpat sezonāla lietiņa. Nav materiāls ziņām. Nav notikums. Termina adekvāta lietošanai un valodas niansēm mēdz būt stipri liela nozīme. Vārdi nes nozīmi.

Tas, vai arī man vienkārši stipri atšķirīgs un vecmodīgs skatījums uz šīm lietām - kas ir un kas nav "trauma". Man slieksnis sākas ap ilgstošu un jūtamu seku iestāšanos. Emocionālajā pasaulē - notikums, kas pārspēj tavas spējas tikt ar to galā, iestājoties negatīvām sekām ilgtermiņā. Kaut kas, kā priekšā tu sabrūc un ciet ilgstoši un mērāmi.

https://www.youtube.com/watch?v=Rp9LX2jShnk

Pirms divdesmit gadiem Cibā ierakstīju: "Iedomājies, un ja nu visa pasaule ir sajukusi prātā kādas īpatnējas psihotronās bumbas iedarbības rezultātā, visi ir kļuvuši pilnīgi traki un neadekvāti, vienīgie normālie cilvēki ir palikuši tikai tie, kas tajā brīdī atradās Cibā, nu, rakstīja tur kaut ko vai lasīja un nepamanīja attiecīgo komandu, turklāt tas viss vēl ir saistīts ar noteiktu apziņas un atmiņas kontinuitāti, ko nodrošina ierakstu secīgums un strukturētība, bet visi pārējie ir kukū, neko neatceras un nejēdz, nodarbojas ar kaut kādiem pilnīgi murgainiem darbiem un nodarbībām, nezin kāpēc pelna naudu, atdod līzingu, aizraujas ar pilnīgu šīzu un dzīvo nepareizi, vai ne?"