un kāds Tev ir plāns? es īsti neticu speciālo diētu iedarbīgumam, bet man reāli vajag spērienu ārā no esošās situācijas. raudāšana spilvenā (bez asarām) nepalīdz, pamēģināju
Man ir nelabas aizdomas, ka ir iestājies vecums, kad metabolisms ir tik lēns, ka dienā atļaujamas kalorijas ir tik, cik vīnā, un viss :( Noteikti, ka nav nācis par labu, ka tagad iepaticies tāds biezāks sarkanais, noteikti, ka saldenā pēcgarša nāk ar cukuru
Lūk. Vielmaiņa nenormāli noveco. Es vēl nesen īzijā turējos svarā, tagad? Tagad vingroju stundu KATRU dienu un skuju! skuju! man sanāk tikt vaļā no vēderiņa.
Peec taadas formulas keto nav dieeta, bet dziivesveids - eed cik gribas un tikai tad, kad gribas. Specifiskums tiem produktiem, ko neeed, atkariigs no katra rumpja konkreetajaam iipatniibaam. Tad tik atliek paarskatiit terminu "veseliigi", jo parasti atklaajas visaadi briinumi
es arī uz vīnu, kā vienu no galvenajiem vainīgajiem, nosodoši noskatījos. tagad cenšos iedzert tikai, ja ir tiešām labas vakariņas un pie tām ļoti pieder glāze vīna, pārējā laikā labāk nē. vīrs gan šito neievēro un tas nepalīdz. vēl nospriedu, ka laikam jāatļauj ēst sev visu, bet stipri mazākos apjomos kā līdz šim. bet kā šito nokontrolēt, iedzīt jaunajos paradumos? iepriekšējo reizi no smagsvara bedres tiku laukā tā - meitu vedu 2x nedēļā uz jāšanu un pēc gada nīkšanas mašīnā nolēmu arī pati paniekoties, bet pēc treniņa noņēmos tajā vakarā vairs neēst. tā kā meita bija noteicošais treniņu faktors, tad nosačkot arī man neizdevās, līdz ar to bija regularitāte. bet tagad sevi piespiest iziet paskriet vai pavingrot izdodas labi ja reizi 2 nedēļās, nevis otrādi.
Nez, neesmu dzērusi ne lāses alko jau gandrīz gadu. Organisms & veselība noteikti priecājas, bet nekādu īpašo ietekmi uz svaru šajā sakarā neesmu novērojusi.
a kas palika ar velo? tu mani iedvesmoji atkal pie tā ķerties. vienīgi - es izmantoju velotrenažieri, nevis braukāju pa āru. un tagad to cītīgi turpinu, pamazām kontrolējot arī, lai neēstu lieku. un, bāc, kā jau iepriekš - neatlaidība strādā.
nu, četru mēnešu laikā man ir izdevies tikt vaļā no dažiem pašiem briesmīgākajiem pēdējiem 3 kilogramiem. kuri nekad negrib iet prom ar vienu pašu diētu. minu pedāļus 35 - 40 minūtes ar vienas dienas starplaiku. kad baigais slinkums - 30 minūtes.
protams, tagad es saprotu, ka "pēdējie 3" tomēr drīzāk būtu "pēdējie 5", bet kas gan ir aizsniegti griesti - apziņa, ka par zemiem, vajne.
nekas tā neiedvesmo, kā rezultāts.
p.s. skaicka arī muskuļi trenējas, ko var redzēt pēc tā, kā drēbes sēž.
bija palīdzīgs faktors - vīrs aizbrauca uz ārzemēm uz šo laiku, un man bija brīvas rokas gatavot to, kas ienāk prātā, kad ienāk prātā, cik ienāk prātā. P.s. tas ne vienmēr bija tas, ko uzskatām par veselīgu, jo visitie avokado un laši un kas vēl ne, ir kalorijām bagāti.
Nu es vakar uztupināju mietu uz velo un abas izvazājāmie pa piņiem pa kaut kādiem bezceļiem ar velo kkādus 30 kilometrus.. :D Ēst bija paņēmušās līdzi tikai 4as pastētesmaizītes katrai.. Nu un tad vnk vakarā mājās vajag sevi piespiest (vispirms) pieēsties līdz kaklam normālu paiku (vkr ēdām kkātu sautējumu, kas bija pāris dienas atpakaļ savārīts), nevis čipšus, vīnu vai hz ko vēl, kas nu kārojas :D
:D Rakstīt es apparently nemāku. Un labošanas opcija te nav paredzēta :D Uztupināju gan meitu, un pa Piņķiem :D Bet nu jā doma tāda (ko es jau sen esmu pamanījusi) - galvenais ir vazāties/blandīties kkur riņķī pietiekami ilgi un līdzi paņemt pietiekami maz paikas, lai organisms vnk būtu spiests tērēt kkādas nebūt rezerves. Un tur pat nevajag nekādu augstās intensitātes slodzi. Pietiek arī lēnā garā čunčināšanau, ja vien to dara pietiekami ilgi :D Un, jo pa dziļākiem sniegiem jācīnās, jo vairāk kaloriju var nodedzināt.. Plus, ja Tu saki, ka kustoties Tev ir silti, tas nozīmē, ka vielmaiņa apparently strādā gana labi un kkādā lēnā garā kustība, lai dedzinātu tās kalorijas, Tev arī varētu strādāt.. :)
man līdzīgi ar staigāšanu, ķermenis pieradis pie ikdienas km un vairs nereaģē. Pēdējos mēnešus esmu pasākusi ik pa brīdim pagriezt vēdera rinķi un palekt ar lecamauklu. Patīk un liekas, ka atkal parādās kaut kādi muskulīši.
Es sveru tikpat cik pie dzemdībām, bet mierinu sevi ar domu, ka man šobrīd vingrot regulāri lai tievētu (ne kustinātu sevi lai drusku justos labi) būtu pārāk grūti visai citai elementārai ikdienai, bet tās lenču bikses ir ideālas, jo mugura vienmēr apsegta, nekad nekur nepūš, nespiežot uz jostas. Tagad gribas tādas pufaikbikses
Bet nu jā, jūs jau visu pašas zināt, ka tievēšana sākas virtuvē nevis uz trenažiera (es gribētu velo-, ja vien ir tādi, kas nespiez dibenu. Vai tādu kur tipa slēpo)
Labdien, mani sauc Božena, ļoti priecājos priecājos pievienoties klubam. Vakar es atradu savu/savu bērnu Mātes Pasi (bija reiz tāds dokuments). Mans svars, kad pirms 18 ar pus gadiem sāku gaidīt Jaunkundzi, ir bijis 50.2 kg. 50.2! Jopcik! Es nemaz neteikšu cik tālu no šī svara esmu tagad. Briesmīgi. Briesmīgi. Dakter, palīdziet!
salīdzināšanās ir daudzu nelaimju sākums, izmet to pasi, izmet!!!
betjā, man arī vajag to dakteri.
skābeni smieklīgi tajā visā ir, ka man suņi ir tik lieliskā formā - slaidi, muskuļaini (izņemnot pensionāri,protams, tur nav muskuļu) i slodzi nodrošinu, i racionu pielāgoju, a sevi izlaižu kā....
Nepateikšu neko jaunu, pēc manām izjūtām regulārs sports ir ekvivalents sakārtotai galvai. Jā galvā ir drūmas domas un tarakānu sacelšanās, tad nav "laikā" sportam, jo tarakāniem vajag uzmanību + pudeles biedru. Atceros, kad dzīvē bija riktīgas problēmas, bija arī vieglāk saņemties sportam. Tu it kā sagrupējies, savelcies kulaciņā, izvirzīt mērķus un dur cauri, īpaši nefilozofējot. Tagad, kad dirsa vairs nav jāplēš, lai atrisinātu izdzīvošanas problēmas, ir laiks pasēdēt un stundām paskatīties sienā, cik viss relatīvs un bezjēdzīgs:)
Es zinu, kā pie sava slinkuma un resnumā esmu vainīga tikai es pati:) pandēmija tut galīgi ne pričom. Bet piekrītu, ka ļoti daudziem pandēmija rada ne vien finansiālas problēmas, bet arī mentālas.
Man pagājušā gada laikā bieži ir bijis taa, ka pusdeviņos no rīta piesēžos pie datora un pusdeviņos vakarā pieceļos. Kā vēl to nosaukt, ja ne par pašiznīcināšanos.
Es Tev nepiekrītu, bet laikam jau vnk jēdzienu nesakritiba varētu būt
Man riebjas sports, nu riebjas, man riebjas vingrot
Bet es nedomāju, ka man rumpis ir baigi sliktā fiziskā formā, es brienu pa mežiem, skrienu agility Vienīgais laiks manā dzīvē, kad vingroju bija pirms 5 gadiem, kad biju ar to apsēsta, neēdu, vingroju un svēros un spoguļojos, tas toč nebija veselīgi.
Man vnk vajadzētu dzīvot Kanārijās, piem, kur diendienā var kāpt kalnos un peldēt
Man riebjas monotons sports, visas tās skriešanas, trenažieri ar "un tagad 15 reizes ar 5 piegājieniem", bet ļoti patīk spēles sports - volejbols, teniss..nu un kaut vai tautas bumbā:)
Es sapratu, ka man patīk cigun, jogai vajag apmācīties, un man lēni pielec, bet vēl es gribētu kkādas smieklīgās Figure8 vai tml. fitnesa programmas, ir viena beibe pie kuras tievē, vingro u.tml ar dažādu intensitāti dejojot, neatceros kā to sauca
Līžele pavasara karantīnas laikā sagatavoja vingrojumu sēriju saviem audzēkņiem un viņu vecākiem uz zinātniskiem pamatiem.Te ir, varbūt jums noder, ap stundu garas nodarbības. Ar stiepšanos un presītēm vingrošanai mājās. Meklējiet Vingrošana ar Elīnu, te paraudziņš. https://m.youtube.com/watch?v=nBg26CuVzts
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Diētas per se man neder, jo es nespēju pakļauties ierobeźojumiem.
Ēst mazāk nekā gribas, neēst pēc sešiem un dzer mazāk vīnu, un kautko vingrot.
Staigāšana javna neko nedod, organisms pie tā pieradis.
Noteikti, ka nav nācis par labu, ka tagad iepaticies tāds biezāks sarkanais, noteikti, ka saldenā pēcgarša nāk ar cukuru
P.S. spekjis plus skaabi kaaposti miinus trenazhieris = miinus padsmit kg
jeb
https://www.dietdoctor.com/low-carb/suc
pa lielām šaibām es ēdu diezgan veselīgi, bet pa daudz un pa vēlu vakaros (tagad ignorējam to vīnu)
Tad tik atliek paarskatiit terminu "veseliigi", jo parasti atklaajas visaadi briinumi
vēl nospriedu, ka laikam jāatļauj ēst sev visu, bet stipri mazākos apjomos kā līdz šim. bet kā šito nokontrolēt, iedzīt jaunajos paradumos?
iepriekšējo reizi no smagsvara bedres tiku laukā tā - meitu vedu 2x nedēļā uz jāšanu un pēc gada nīkšanas mašīnā nolēmu arī pati paniekoties, bet pēc treniņa noņēmos tajā vakarā vairs neēst. tā kā meita bija noteicošais treniņu faktors, tad nosačkot arī man neizdevās, līdz ar to bija regularitāte. bet tagad sevi piespiest iziet paskriet vai pavingrot izdodas labi ja reizi 2 nedēļās, nevis otrādi.
protams, tagad es saprotu, ka "pēdējie 3" tomēr drīzāk būtu "pēdējie 5", bet kas gan ir aizsniegti griesti - apziņa, ka par zemiem, vajne.
nekas tā neiedvesmo, kā rezultāts.
p.s. skaicka arī muskuļi trenējas, ko var redzēt pēc tā, kā drēbes sēž.
P.s. tas ne vienmēr bija tas, ko uzskatām par veselīgu, jo visitie avokado un laši un kas vēl ne, ir kalorijām bagāti.
Tagad vīrs ir atpakaļ, jau rodas nobīdes.
Nu un tad vnk vakarā mājās vajag sevi piespiest (vispirms) pieēsties līdz kaklam normālu paiku (vkr ēdām kkātu sautējumu, kas bija pāris dienas atpakaļ savārīts), nevis čipšus, vīnu vai hz ko vēl, kas nu kārojas :D
Uztupināju gan meitu, un pa Piņķiem :D
Bet nu jā doma tāda (ko es jau sen esmu pamanījusi) - galvenais ir vazāties/blandīties kkur riņķī pietiekami ilgi un līdzi paņemt pietiekami maz paikas, lai organisms vnk būtu spiests tērēt kkādas nebūt rezerves.
Un tur pat nevajag nekādu augstās intensitātes slodzi. Pietiek arī lēnā garā čunčināšanau, ja vien to dara pietiekami ilgi :D Un, jo pa dziļākiem sniegiem jācīnās, jo vairāk kaloriju var nodedzināt..
Plus, ja Tu saki, ka kustoties Tev ir silti, tas nozīmē, ka vielmaiņa apparently strādā gana labi un kkādā lēnā garā kustība, lai dedzinātu tās kalorijas, Tev arī varētu strādāt.. :)
bez tam bikses atjaunot arī reizēm der.
man, protams, ir pašvērtējuma problēmas un lielākoties nepatīku sev spogulī, bet tagad čista ir par daudz.
Pēdējos mēnešus esmu pasākusi ik pa brīdim pagriezt vēdera rinķi un palekt ar lecamauklu. Patīk un liekas, ka atkal parādās kaut kādi muskulīši.
Bet nu jā, jūs jau visu pašas zināt, ka tievēšana sākas virtuvē nevis uz trenažiera (es gribētu velo-, ja vien ir tādi, kas nespiez dibenu. Vai tādu kur tipa slēpo)
Vakar es atradu savu/savu bērnu Mātes Pasi (bija reiz tāds dokuments). Mans svars, kad pirms 18 ar pus gadiem sāku gaidīt Jaunkundzi, ir bijis 50.2 kg. 50.2! Jopcik!
Es nemaz neteikšu cik tālu no šī svara esmu tagad.
Briesmīgi. Briesmīgi.
Dakter, palīdziet!
betjā, man arī vajag to dakteri.
skābeni smieklīgi tajā visā ir, ka man suņi ir tik lieliskā formā - slaidi, muskuļaini (izņemnot pensionāri,protams, tur nav muskuļu)
i slodzi nodrošinu, i racionu pielāgoju, a sevi izlaižu kā....
Atceros, kad dzīvē bija riktīgas problēmas, bija arī vieglāk saņemties sportam. Tu it kā sagrupējies, savelcies kulaciņā, izvirzīt mērķus un dur cauri, īpaši nefilozofējot.
Tagad, kad dirsa vairs nav jāplēš, lai atrisinātu izdzīvošanas problēmas, ir laiks pasēdēt un stundām paskatīties sienā, cik viss relatīvs un bezjēdzīgs:)
Bet piekrītu, ka ļoti daudziem pandēmija rada ne vien finansiālas problēmas, bet arī mentālas.
Man riebjas sports, nu riebjas, man riebjas vingrot
Bet es nedomāju, ka man rumpis ir baigi sliktā fiziskā formā, es brienu pa mežiem, skrienu agility
Vienīgais laiks manā dzīvē, kad vingroju bija pirms 5 gadiem, kad biju ar to apsēsta, neēdu, vingroju un svēros un spoguļojos, tas toč nebija veselīgi.
Man vnk vajadzētu dzīvot Kanārijās, piem, kur diendienā var kāpt kalnos un peldēt
Youtoobe patiesībā ir viss, ko vien var iedomāties, un vēl vairāk.
https://m.youtube.com/watch?v=nBg26CuVz