Labdien, mani sauc Božena, ļoti priecājos priecājos pievienoties klubam. Vakar es atradu savu/savu bērnu Mātes Pasi (bija reiz tāds dokuments). Mans svars, kad pirms 18 ar pus gadiem sāku gaidīt Jaunkundzi, ir bijis 50.2 kg. 50.2! Jopcik! Es nemaz neteikšu cik tālu no šī svara esmu tagad. Briesmīgi. Briesmīgi. Dakter, palīdziet!
salīdzināšanās ir daudzu nelaimju sākums, izmet to pasi, izmet!!!
betjā, man arī vajag to dakteri.
skābeni smieklīgi tajā visā ir, ka man suņi ir tik lieliskā formā - slaidi, muskuļaini (izņemnot pensionāri,protams, tur nav muskuļu) i slodzi nodrošinu, i racionu pielāgoju, a sevi izlaižu kā....
Nepateikšu neko jaunu, pēc manām izjūtām regulārs sports ir ekvivalents sakārtotai galvai. Jā galvā ir drūmas domas un tarakānu sacelšanās, tad nav "laikā" sportam, jo tarakāniem vajag uzmanību + pudeles biedru. Atceros, kad dzīvē bija riktīgas problēmas, bija arī vieglāk saņemties sportam. Tu it kā sagrupējies, savelcies kulaciņā, izvirzīt mērķus un dur cauri, īpaši nefilozofējot. Tagad, kad dirsa vairs nav jāplēš, lai atrisinātu izdzīvošanas problēmas, ir laiks pasēdēt un stundām paskatīties sienā, cik viss relatīvs un bezjēdzīgs:)
Es zinu, kā pie sava slinkuma un resnumā esmu vainīga tikai es pati:) pandēmija tut galīgi ne pričom. Bet piekrītu, ka ļoti daudziem pandēmija rada ne vien finansiālas problēmas, bet arī mentālas.
Man pagājušā gada laikā bieži ir bijis taa, ka pusdeviņos no rīta piesēžos pie datora un pusdeviņos vakarā pieceļos. Kā vēl to nosaukt, ja ne par pašiznīcināšanos.
Es Tev nepiekrītu, bet laikam jau vnk jēdzienu nesakritiba varētu būt
Man riebjas sports, nu riebjas, man riebjas vingrot
Bet es nedomāju, ka man rumpis ir baigi sliktā fiziskā formā, es brienu pa mežiem, skrienu agility Vienīgais laiks manā dzīvē, kad vingroju bija pirms 5 gadiem, kad biju ar to apsēsta, neēdu, vingroju un svēros un spoguļojos, tas toč nebija veselīgi.
Man vnk vajadzētu dzīvot Kanārijās, piem, kur diendienā var kāpt kalnos un peldēt
Man riebjas monotons sports, visas tās skriešanas, trenažieri ar "un tagad 15 reizes ar 5 piegājieniem", bet ļoti patīk spēles sports - volejbols, teniss..nu un kaut vai tautas bumbā:)
Es sapratu, ka man patīk cigun, jogai vajag apmācīties, un man lēni pielec, bet vēl es gribētu kkādas smieklīgās Figure8 vai tml. fitnesa programmas, ir viena beibe pie kuras tievē, vingro u.tml ar dažādu intensitāti dejojot, neatceros kā to sauca
Vakar es atradu savu/savu bērnu Mātes Pasi (bija reiz tāds dokuments). Mans svars, kad pirms 18 ar pus gadiem sāku gaidīt Jaunkundzi, ir bijis 50.2 kg. 50.2! Jopcik!
Es nemaz neteikšu cik tālu no šī svara esmu tagad.
Briesmīgi. Briesmīgi.
Dakter, palīdziet!
betjā, man arī vajag to dakteri.
skābeni smieklīgi tajā visā ir, ka man suņi ir tik lieliskā formā - slaidi, muskuļaini (izņemnot pensionāri,protams, tur nav muskuļu)
i slodzi nodrošinu, i racionu pielāgoju, a sevi izlaižu kā....
Atceros, kad dzīvē bija riktīgas problēmas, bija arī vieglāk saņemties sportam. Tu it kā sagrupējies, savelcies kulaciņā, izvirzīt mērķus un dur cauri, īpaši nefilozofējot.
Tagad, kad dirsa vairs nav jāplēš, lai atrisinātu izdzīvošanas problēmas, ir laiks pasēdēt un stundām paskatīties sienā, cik viss relatīvs un bezjēdzīgs:)
Bet piekrītu, ka ļoti daudziem pandēmija rada ne vien finansiālas problēmas, bet arī mentālas.
Man riebjas sports, nu riebjas, man riebjas vingrot
Bet es nedomāju, ka man rumpis ir baigi sliktā fiziskā formā, es brienu pa mežiem, skrienu agility
Vienīgais laiks manā dzīvē, kad vingroju bija pirms 5 gadiem, kad biju ar to apsēsta, neēdu, vingroju un svēros un spoguļojos, tas toč nebija veselīgi.
Man vnk vajadzētu dzīvot Kanārijās, piem, kur diendienā var kāpt kalnos un peldēt
Youtoobe patiesībā ir viss, ko vien var iedomāties, un vēl vairāk.