Nu kāpēc uzreiz baisākais. Bet padomju laikos kafija+medicīniskais spirts bija ļoti pat okei.

Nu, to Trakās govs pienu es ar esmu taisījis (kodišpiens ar šņabi).
Es drīzāk par politūrām, līmēm utml. šausminos.

Padomju laikos briesmīgākais ko esmu dzērusi ir tomātu sula.

Viens no pirmajiem dzērieniem, ko mājas viesībās pamēģināja padomjlaiku pusaudži - "Moka" - man riebās ļoti.

normāls dzēriens, tikai džekiem parasti par saldu

Un kokteilī ar šampanieti saucas Dāmu Līme:)

bet visbaisākais ir bijis ķiršu liķieris, nezinu, no kādas sintētikas to taisīja...

Poļu sintētiskais Amareto,kas pēc mandelēm smaržoja...

kandžu, čaču un odekolōnu vienā vakarā (pirms nākamās dienas medicīniskās pārbaudes)

vienu momentu mums te kandža vērtējās augstāk par visiem talamoriem, bija modes kliedziens prehipsterisma periodā
principā ir jau arī labāka par ierindas uodku
tiesa, mūsu kurzemes drauga ārona fāčuks dzen tādu avangarda šķidrumu, no kura man ir blekauts uz 20 stundām, thhh

man liekas, padomju laikos, ja nedzer kaut kādus industrijai domātus šķidrumus un aerobenzīnu, viss, tipa, ir diezgan normāls
cik es saprotu, arī odekolons nav nekas sevišķs,lai arī ne visai saprotu, kā ar viņu var lāpīties un uzreiz neizvemties (no aromāta)
tas uzreiz pēc padomju laikem vētrainajos jaunības gados - šķaidīts spirts & stiprinātais vīns & cikladoļčiks & zāle no herzinkurienes, oh

Domāju, ka šausmīgākais bija nezināmas izcelsmes šnabis, pirkts kādā no neatkarības pirmsākumu neskaitāmajiem komerckioskiem.

nē, tur bija kas baisāks - banānu liķieri! :D

tīru spirtu

Medicīnas spirtu, kuram klāt pielieta "zeļonka", lai šo nedzertu, svaigi sašķaidītu ar krāna ūdeni(tātad, siltu), uzdzerot siltu padomju slimnīcas "suhofruktu" kompotu.

Ā. Kādos 14 ziņkārības pēc pamēģināju, kā ir 25g odekolona izšaut, diemžēl, kā vēlāk sapratu, nebija prātīga izvēle(odekolons "Troika"), ar pārlieku izteiktu...eeee..pēcgaršu, kādas trīs dienas pilnīgi visas garšas kārpiņas bija nokautā, viss pēc odekolona garšoja.

Odekolons "Lavanda" Ķīpenes kojās, veidojot performanci ar ciemos atnākušajiem Medicīnas akadēmijas pārstāvjiem (tai laikā slavenā Ogļu ielas točka kā reizi bij sausa, jo ietrāpījās stipendiju izmaksu diena un ne mēs vienīgie to atzīmējām). Gadiem ilgi paliekošs iespaids. /riebumā noskurinās/

Ciemojoties Stūres ielas kojās, tika dzerts Tarhuna ekstrakts spirtā. Baisi, retais varēja iedzert otru malku.

Man laikam briesmīgākais ir bijis brendijs no pudeles, kam tiek uzdzerts šampis no pudeles. Taksī, ap diviem dienā, pēc nežēlīgas visas nakts dzeršanas.
Nu, jā, arī šņabis ar alu, ūdeni, arī šampi uzdzeramajā. Kokteilis "skrūve" ar Vanaga alu sulas vietā un točkas samagōnu. Spirts, atjaukts ar sulu. Un šņabis no pieclitrīgā bačoka ap astoņiem rītā.
Vēl dažādi kokteiļi no sidra, liķiera, vermuta, krambambuļas un limonādes, ko mēs vienu vakaru jaucām ar draudzeni un vērtējām, kurš pretīgāks. :D

Bet tas nav padomju lakā, padomju laikā es vēl tikai no tēva alus kausa putas sūknēju. :D
Un visādas politūras, lakas utt., man spilgti saistās ar nabaga Veņečku un viņa kokteiļiem.

Intereses pēc pagaršoju odekolonu, baisi.

Vēl interesantas atmiņas ir par kaut kāda rīsu šņabja un ķiršu liķiera kokteili, kurš bija diezgan garšīgs, taču ar dīvainu, asu smaržu.

Vot kaučkāda limonādes esence vienās kāzās. Tas bij ap 1986. gadu. Rīta pēcgarša bij nepārsitāma ne ar ko.

Zaļa?

Nē- dzeltenīgs, eļļains šķidrums uz 70 grādiem.

Esmu dzērusi medicīnisko spirtu, neatšķaidītu, bez uzdzeršanas/uzkošanas. Tas bija satraucoši, bet ne briesmīgi.
Tad gadījās viens sintētisko liķieru vakars, kurā izmēģināju kādas septiņas augļu garšas. Atlikušo nakts daļu vadīju, atvemdama šos šķidrumus apgrieztā krāsu un garšu secībā. Pēc tam vairākas dienas gavēju un nožēloju grēkus - riebās visa jutekliski uztveramā pasaule. Tas gan bija briesmīgi.

Apgrieztā krāsu secībā? Tam bija jābūt estētiski skaisti...

Brrrrr.

Veldzē bija tāds "dāmu dzēriens" - Moka ar saldo krējumu - daudz netrūka, ka tas nekavējoties būtu atgriezies atpakaļ uz letes.
Pēcpadomju ēra slavena ar atšķaidītiem Rojāļiem, kam pievienoti nezināmas izcelsmes apelsīnu, greipfrūtu un citronu garšas pulverīši. Svētku svinēšanai tika sagatavoti pamatā trīslitrenēs...

Moka ar pienu ir garda!

Tumšais Janeks. Balzams ar alu. Kombinācija padara balzamu daudz maz lietojamu. Dzeršanas rezultāts var būt visai interesants. Vismaz vienā reizē tas beidzās ar kolektīvu mīcīšanos gaitenī.
P.S.
Nezinu, kāds ir gaišais Janeks.

"Ziemeļblāzma" iespējams ir viens no labākajiem dzērieniem manā listēm.
Oficiāli sliktākais varētu būt.. mēs vienā ballītē izdzērām spirta uzlējumu, kurā kaimiņu tante turēja zemesvēzi (kaut kāda tautas recepte pret vēzi). bet tam nebija ne vainas. man visvairāk negaršo klasiskā skrūve, martini un lētie brendiji.

krutka no akmeņu ielas

Visbaisākais, kas uzreiz nāk prātā ir Mokas salkanā garša...., bet cits jau nekas nebija. Vēl... šņabis, kas šķaidīts nevis ar sulu, bet limonādi.

Mājas vīns ar aronijām, daudz aronijām. Bet visšaušalīgākā džindža bija kaut kāds, pēc etiķetes spriežot, somu plūmju liķieris. Trijatā, citas krutkas starpā, izlakām 0,3 litru pudelīti un otrā rītā es biju visai tuvu "pedāļu atmešanai". Sliktas atmiņas man ir arī par citronu degvīniem.