![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kā nez ir? Vai iespēja, ka vīrietis var ciest, piemēram, no seksuālas vardarbības (tai skaitā armijā vai cietumā, bet ne tikai) un šīs pieredzes pārvarēšanai būtu nepieciešams kāds specifisks atbalsts, arī šķiet ļoti pikanta un apķiķināma, vai arī šī tēma vispār ir tabu?
es biju ļoti izbrīnījusies, jo pēdējo reizi tādus jokus pārstāstot un skaļi smejoties dzirdēju pamatskolā. bet varbūt es dzīvoju kaut kādā ideālajā iedomu pasaulē
tāpēc psihiatoram mūsu gadījumā pārsvarā būtu jāmēģina upuri atrunāt no nelikumīgas ieroča iegādes ar nolūku nogalināt pāridarītāju vai viņa ģimenes locekļus
ja šādi psihiatori pastāv, es noņemu cepuri viņu priekšā
mūsu izpratnē tevis minētais pasākums pielīdzinas (identitātes) slepkavībai, un variantu, ka kāds ies kaut kur žēloties nav īpaši daudz - vai nu samierināsies ar jauno traģisko dzīvi, vai nu arī asinis nomazgās ar asinīm, ja pēc tam vēl būs palicis kāds spēks iekšā
respektīvi, ir stulbi cīnīties ar Uzskatiem, kad tev acu priekšā ir Fakti, kurus vispār neinteresē ne tavi, ne mani Uzskati
man liekas, kā tas būtu 15-jā gadsimtā, tā tas būs arī tagad, neskatoties uz visām humānisma un apgaismības idejām
ģevkām taču tas pats - kas jums šajā sakarā planētas civilizētās sabiedrības daļā ir mainījies pa gadsimtiem, nekas
tas ir viss, ko es šobrīd varu jums pateikt
P s šeit es zinu diezgan daudz džeku kas iet pie psih ter. Visi protams ir no 'vecās' Eiropas. Savu rumāñu draugu, kuram ir acīmredzamas smagas problēmas, nespēju pierunāt jau 2 gadus.
tu esi redzējusi igauņu k/f klass, kas dokumentē reālus notikumus
ieliec tagad to divu džeku, kas apšāva savu klasi, vietā meitenes
vnk pamēģini to izdarīt
vai arī, teiksim, sasummējoties pašas sagrautajai identitātei un sabiedrības "gan jau pati uzprasījies" un "sievietēm taču tas nav tik slikti", ātrāka vai lēnāka pašdestrukcija arī ir ļoti iespējamas sekas. bet tas, ka nobeidz sevi, nevis citus, taču nenozīmē, ka nav tikpat sūdīgi.
tu meklētu indi vainīgajam, viņi tupa apšāva visus
tās abas ir kvalitatīvi kvantitatīvas iespējamās reakcijas, tu taču redzi starpību
un nevajag man šo jobano, vairs nezinu kura gadsimta "gan jau pati uzprasījies" bāzt acīs, normāli cilvēki un pēc tam tiesa šādiem tekstiem ne īpaši tic )
mēs nezinam konkrētu cilvēku konkrētus pārdzīvojumus, bet aptuveni redzam viņu reakcijas, faktiski, ļoti mazu publisku daļiņu no tā visa - un mēs spriežam par viņu reakcijām
bet
stresori šīm masu slepkavībām var būt visdažādākie, izvarošana ir tikai viens no - tur var būt visvisādi nodarījumi, apcelšana, traumatiska pieredze bērnībā, mātes mīlestības trūkums, sačakarēta ģimene, you name it.
tad pēc tavas loģikas sanāk tā, ka tikai vīrieši ir spējīgi dziļi just un pārdzīvot, bet sievietes pēc definīcijas to spēj daudz daudz retāk, tipa kā masu slepkavu proporcijā - uz 9 jūtīgiem vīriešiem ir tikai 1 jūtīga sieviete, bet pārējās ir cold-hearted bitches, kurām var nodarīt da ko vien grib, nopurināsies un ies tālāk, nu tikai tik, cik indi kādam pabērs.
lai gan vispār sāksim ar to, ka, tā kā masu slepkavas var "norauties" no tā vien, ka par viņu kāds ir pubiski pasmējies, tad visi tie, kas nav masu slepkavas, ir kautkādi nejūtīgi kiborgi :)
vai tu esi ievērojusi, ka es nekur neizmantoju vārdu loģika, ko tu man vēlies ļoti piekabināt klāt - vnk manas ne īpaši 35 gadu ilgās dzīves laikā ir bijuši piemēri, no kuriem es varu izdarīt kaut kādus secinājumus, taču nedomāju,ka ar šiem piemēriem mēs tagad mērīsimies
es lieliski zinu, ka jūs varat dziļi just un pārdzīvot, taču mēs šajā ziņā esam dažādi - tu nekad nespēsi paskatīties uz pasauli ar manām acīm, es ar tavām. ja tas, ko es rakstu, tiek uztverts kā necieņa pret sievietēm, ja šajā blogā mani interpretē kā fašistisku mērgli, ironizējot par "zemākas struktūras radījumiem" un citu pašizdomātu fantasmagoriju, tas jau ir uz jūsu sirdsapziņas rēķina.(tas ne tev)
pēc manas loģikas,nu, es zinu, kā rīkotos šādā situācijā, un zinu, kā rīkojas citi
Bet, ja tu man mēģini teikt, ka meitenes to "principā var pārdzīvot" un ka viņām tas nav identitātes slepkavība - tas ir tas punkts, kurā, man šķiet, tu nevari izdarīt jēdzīgus secinājumus iz sērijas "es, džeks, no personiskās pieredzes zinu, kas ar ģevkām notiek". Tieši precīzi tāpat, kā es nevaru uz to paskatīties ar džeka acīm, tu nevari uz to paskatīties ar meitenes acīm.
Man šķiet, ka vispār šajā gadījumā mērīšanās "kuram vairāk sāp" un "kurš vairāk pārdzīvo" ir ne tikai bezjēdzīga (varētu padomāt, ka vispār ir iespējams samērīties, kuram vairāk sāp - pat divu atsevišķu cilvēku sāpes nevar šitā samērīt, kur nu vēl divu milzīgu un daudzveidīgu cilvēku grupu sāpes), bet arī bezgaumīga (t.i., tas netieši implicē "labāk izvarot to, kuram mazāk sāp, nevis to, kam vairāk", par ko, kā tu vari iedomāties, meitenēm ir drusku kreņķis).
Variants A: nomirst labs draugs, un paiet apmēram trīs stundas, līdz es drusciņ apraudos, bet tā no malas pat nepateiksi, ka kaut kas nebūtu kārtībā
Variants B: vīrs mani izbesī un es uz viņu sakliedzu da apraudos, nu, kā jau sievietes to mēdz :]
sanāk tā, ka vīra riebīgā uzvedība uz mani atstājusi daudz traumatiskāku iespaidu nekā drauga nāve?
Mans teevs bija armijnieks un armijaa nostraadaaja visu savu muuzhu. Pashnaaviibu meegjinaajumi in general kazarmaas neskaitaami (toreiz, kad armija bija obligaata, ja peec pilngadiibas nestudeeja) , jo pie paari dariishanas neviens suudzeeties negaaja, vieglaak shkjita sev galu padariit.
Reku, man viens armijnieks tepat blakus, arii saka, ka viirieshi neprot izteikties, pirmaam kaartaam. Otrkaart, viirieshi saakumaa domaa ar olaam un emocijas norok. Ja nespeej par sevi pastaaveet, tad jaanolien kaktaa un par to nerunaa. Pie pietiekami stipras psihes, tam tiek paari, maksimums, ar draugiem izrunaajoties. Pie vaajas - iet kaarties palagos (true story).
-----------------
jums pat liberālajos 00-tajos viena mārgareta atvuda ar mariņinu uz 100500 džeku sarakstītās literatūras un dzejas, bet tas viss džeku mafijas darbs, es saprotu
Neapstriidu ne mirkli, ka dzejaa speej izteikties ;)
Bet tikko ienāca prātā, kāpēc cien. Martcore varētu uzskatīt, ka sieviešu izvarošana ir normālāka un mazāk traumatiska - varbūt tāpēc, ka par izvarotāju pirmām kārtām iztēlojamies vīrieti un pat piespiedu dzimumaks sievietei ar vīrieti mūsu (kultūras) izpratnē ir normālāks nekā vīrietim ar vīrieti.
Var gan būt arī atšķirības. Sieviešu izvarošana brīžam ērti ierakstās kategorijā "visādas sabiedrības padibenes, piemēram, krievi, brūk virsū mūsējiem, kas paši sevi aizsargāt nespēj" (par vīriešiem to nesaka, jo tiek pieņemts, ka viņi spēj -- kas tie citādi par vīriešiem?!) Savukārt vīriešu izvarošana, it īpaši cietumā, brīžam tiek uztverta kā papildu soda veids -- sak, ir gan mūsu tiesas pārāk mīkstas, dod tikai dažus gadiņus, bet gan jau cietumā viņš dabūs, ko pelnījis.
Reflektējot par visiem komentāriem vienlaicīgi, man šķiet neiespējamā misija salīdzināt neizmērāmas lietas (teju vai prasās pēc - vai sāpes ir īstas, vai tikai iedomātas). Un te pat nav vajadzības kaut ko nošķirt pēc dzimuma, jo nedz tiem, kas stāsta anekdotes par izvarošanu, ir kāda nojauta par upura izjūtām, nedz tiem, kas par to runā, savelkot grumbas uz pieres, ja vien paši nav bijuši varmācības upuri. Ja ir tāda plaisa starp vardarbību piedzīvojušajiem, un vardarbību nepiedzīvojušajiem, tad ko tur daudz ņemties vēl arī par dzimuma līniju?
Vienīgā izmērāmā lieta ir statistika, un, domāju, drīkst uzdrošināties izdarīt pieņēmumu, ka vīriešu izvarošana ir gana liela eksotika, ja salīdzina ar sieviešu izvarošanu. Iespējams ir kādi psiholoģiski apsvērumi to visu uztvert kā collateral damage.