Kurvjzieža kontemplācijas

Es arī vakar pārdomāju un gribēju rakstīt kaut ko līdzīgu. Mazliet izvēršot to par "identitātes slepkavību" - varētu pieņemt (respektīvi, man intiuitīvi šķiet, ka sabiedrība kopumā to tā varētu pieņemt), ka apvainojumi, ko var sagaidīt izvarota sieviete ("pati uzprasījies") implicē to, ka viņa bija "par daudz sieviete" un tēviņš nevarēja atturēties. Savukārt, tas, ko var sagaidīt vīrietis, ir "kas tu par veci, ka nevarēji aizstāvēties", implicējot, ka viņš nav bijis "pietiekami vīrietis", tādējādi noliedzot būtisku identitātes daļu. Un pie visa tā vēl kaut kur iet uz atbalsta grupām kas "nav vīrišķīgi" (ir taču tāds stereotips sabiedrībā, ka savās problēmās dalās tikai sievietes) - divtik grūti.