![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Turpinot Petroviča tēzi - visi cilvēki ir vienādi. Tikai uzvedās, dzīvo un pat, reizēm, ģērbjas dažādi.
Reflektējot par visiem komentāriem vienlaicīgi, man šķiet neiespējamā misija salīdzināt neizmērāmas lietas (teju vai prasās pēc - vai sāpes ir īstas, vai tikai iedomātas). Un te pat nav vajadzības kaut ko nošķirt pēc dzimuma, jo nedz tiem, kas stāsta anekdotes par izvarošanu, ir kāda nojauta par upura izjūtām, nedz tiem, kas par to runā, savelkot grumbas uz pieres, ja vien paši nav bijuši varmācības upuri. Ja ir tāda plaisa starp vardarbību piedzīvojušajiem, un vardarbību nepiedzīvojušajiem, tad ko tur daudz ņemties vēl arī par dzimuma līniju?
Vienīgā izmērāmā lieta ir statistika, un, domāju, drīkst uzdrošināties izdarīt pieņēmumu, ka vīriešu izvarošana ir gana liela eksotika, ja salīdzina ar sieviešu izvarošanu. Iespējams ir kādi psiholoģiski apsvērumi to visu uztvert kā collateral damage.
Reflektējot par visiem komentāriem vienlaicīgi, man šķiet neiespējamā misija salīdzināt neizmērāmas lietas (teju vai prasās pēc - vai sāpes ir īstas, vai tikai iedomātas). Un te pat nav vajadzības kaut ko nošķirt pēc dzimuma, jo nedz tiem, kas stāsta anekdotes par izvarošanu, ir kāda nojauta par upura izjūtām, nedz tiem, kas par to runā, savelkot grumbas uz pieres, ja vien paši nav bijuši varmācības upuri. Ja ir tāda plaisa starp vardarbību piedzīvojušajiem, un vardarbību nepiedzīvojušajiem, tad ko tur daudz ņemties vēl arī par dzimuma līniju?
Vienīgā izmērāmā lieta ir statistika, un, domāju, drīkst uzdrošināties izdarīt pieņēmumu, ka vīriešu izvarošana ir gana liela eksotika, ja salīdzina ar sieviešu izvarošanu. Iespējams ir kādi psiholoģiski apsvērumi to visu uztvert kā collateral damage.